bija nodarījuši apkārtējie cilvēki. Meitene bieži uzdeva tēvam jautājumus par dzīvību un nāvi. Parasti viņš tikai klusēja vai atmeta ar roku. Vienīgais, ko Keita no viņa bija dzirdējusi: eksistē tikai tas, ko tu redzi. Kad meitene mazotnē pajautāja par māti, tēvs sāka viņu kratīt. Dzērumā viņš bļaustījās, ka māte ir mirusi, un viss: viņa nekad vairs nebūs redzama, ir aprakta zem velēnām un atstāta tārpiem. Tēvs klaigāja: "Ja Dievs eksistē, kāpēc viņš atņēma man dēlu un sievu? Mīlošais Dievs… Iedomu Dievs… Atbalsts vājajiem…"
Tad Keita mēdza aizklāt rokām galvu un saritināties istabas stūrī, jo dusmās tēvs varēja mest ar jebkuru priekšmetu, kas atradās pa rokai. Pēc tam viņš, apkampis meitu, ilgi šņukstēja, bet viņa nekad neraudāja. Visas asaras bija dziļi ieslēgtas meitenes dvēselē tāpat kā tālās, gaistošās atmiņas par māti. Keitas sirds bija nocietinājusies. Viņa neļāva nekam un nevienam sevi sāpināt un tagad, ar pistoli rokās, bija gatava cīņai vai ar visu pasauli.
Paslēpusies aiz krūma un vērīgi raudzīdamās apkārt, Keita tēmēja ar pistoli tumsā. Viņa dzirdēja atbalsis, apslāpētos Demjurela saucienus, kas pa tuneļa ieeju izskanēja biezajā miglā. Meitene labi pazina šo balsi. Viņa domāja par Tomasu un Rafu un ar katru kliedzienu, kas atskanēja no labirinta, kļuva arvien bažīgāka.
Naksnīgajā mežā sāka rēgoties dīvainas formas. Šķita, ka koks pārvēršas par milža galvu, mākonis izskatās pēc gulbja, kas nometies uz zvaigznes, bet mazs zāles kumšķis kļuvis par dzeloņcūku, kura lavās pa mežu. Keita vērās naktī, tad sastinga. Nakts atbildēja viņas skatienam.
Tur klajumā, tikai dažu pēdu attālumā, uz akmeņozolu noraudzījās pieci pāri koši sarkanu acu. Keita sajuta, kā nosvīst plaukstas, un viņu pārņēma pēkšņs izbīlis. Meitene neuzdrošinājās pakustēties, lai nezināmie radījumi viņu neieraudzītu. Viņa neatļāvās pat norīt siekalas, lai tie viņu nesadzirdētu. Pat atrazdamās tik tuvu, Keita nespēja saskatīt šo radījumu veidolu, bet redzēja tikai to sarkanās acis. Ja tie bija kontrabandisti, tad tā bija labākā maskēšanās, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Meitene nebija manījusi viņu tuvošanos; tie vienkārši uzradās.
Pēkšņi apkārt katrai figūrai parādījās sudrabotas aprises. Izskatījās, it kā ugunskurā lēkātu tūkstošiem sīku dzirkstelīšu. Tās kļuva arvien spožākas. Tad visas dzirksteles savilkās kopā un virpuļoja cita ap citu, it kā tās gaisā būtu pacēlis nemanāms vējš. Kļūdamas spožākas, dzirksteles mainīja krāsu: no sudrabotām tās kļuva sarkanas, tad zaļas un zilas. Visbeidzot tās tikpat ātri, kā bija parādījušās, izzuda. Keita izbijusies vērās naktī, nespēdama novērst skatienu no tā, ko redzēja sev priekšā.
Ieplakā stāvēja pieci milzīgi tēli, no galvas līdz kājām tērpušies metāla bruņās. Katram bija spīdīga bruņucepure čūskas galvas veidolā ar acīm, kas mirdzēja kā dimanti. Cepurei priekšpusē vīdēja divi ziloņkaula ilkņi kā kādam sen izmirušam zobenzobu radījumam.
Krūšu aizsegi izcēla katru muskuli; rokas sargāja gari metāla stieņi, kas pie elkoņiem savienojās ar biezajiem ādas cimdiem. Starp metāla gabaliem Keita saskatīja šo radījumu ādu. Tā bija tumšzaļa un nedzīva, ar baisu mirdzumu, kas gandrīz saplūda ar nakti. Katram radījumam bija plata, melna ādas josta, pie kuras bija piesprādzēts tāds kā īss zobens ar melnu ādas rokturi. Mazākais no radījumiem turēja rokās apaļu, ar sudrabu un sarkaniem dārgakmeņiem izrotātu vairogu.
Keita no savas slēptuves nevarēja saskatīt radījumu sejas. Viņa redzēja tikai koši sarkanās acis, kas joprojām raudzījās pretī. Meitene notēmēja lielākajam radījumam tieši galvā. Keita pārbijusies lēni un klusu ievilka elpu. Iekšējā balss sauca: Nospied mēlīti! Taču, šausmās sastingusi kā statuja, viņa nespēja pakustēties.
Iekšējā balss atkārtoja: Nospied mēlīti!
Bet viņa joprojām nevarēja pakustēties. Pistoles smagums sāka novilkt roku, šķita, it kā kāds grasītos viņai atņemt ieroci. Keitai gribējās tikai bēgt prom un kliegt. Viņa saprata, ka nepaspers vairāk par pieciem soļiem, iekams tiks noķerta. Meitene zināja: ja viņa tikai pakustinās roku vai nolaidīs pistoli, radījumi to sadzirdēs. Keita saņēma visus spēkus un turēja pistoli izstieptajā rokā. Viņa juta, kā no pirkstgaliem līdz pat plecam sāp rokas muskuļi. Meitenei gribējās kliegt, gribējās būt mājās. Iekšējā balss atkal iesaucās: Nospied mēlīti… Nospied mēlīti!
Trīcēdama no bailēm, Keita mēģināja to izdarīt, bet pirksts nekustējās. Augšup pa roku sāka kāpt stindzinošs aukstums, un meitenei šķita, ka viņa pamazām pārvēršas akmenī.
Radījumi sapulcējās vienuviet un sāka kaut ko murmināt un skandēt valodā, kuru viņa nesaprata. Tie sprauslāja un ņurdēja, un, sanākot arvien ciešāk, izveidoja apli.
Keita saprata, ka jau pēc mirkļa izlaidīs pistoli no rokas. Piepeši no tuneļa dziļumiem atskanēja sirdi plosošs kliedziens. Kliedzējs bija Tomass. Tūliņ sekoja izmisīgi skrejošu soļu skaņa.
Alā atbalsojās zēna kliedzieni. Nē, nē, nē! Tā varēja kliegt tikai cilvēks, kas atradās nāves briesmās vai bēga no kāda ļaunuma iemiesojuma. Kliedzieni un soļi arvien tuvojās.
Keita nebija vienīgā, kas tos saklausīja. Radījumi pagriezās pret tuneļa ieeju, un viņu acis iemirdzējās vēl spožāk. Katru reizi, kad tie izpūta caur nāsīm elpu, tumsā uzvirmoja zaļi tvaika mākoņi, kas ātri izgaisa aukstajā naktī. Neatskanēja nekāda komanda, tomēr radījumi visi reizē izvilka zobenus. Tad viņi pēkšņi klusu izgaisa, pazuzdami tumšajā mežā, kas iekļāva ieplaku, un to sarkanās acis pamežā spīdēja kā lieli jāņtārpiņi.
Keita dzirdēja, kā Tomass, skriedams uz izeju, sauc pēc palīdzības. Tunelī spalgi atbalsojās viņa kliedzieni; izklausījās, it kā tur kāds briesmonis būtu pamodies no miega. Nebija nekādas iespējas viņu brīdināt. Zēns bēga no viena murga, lai nonāktu citā.
Tomass metās laukā no tuneļa un iekrita ieplakas aukstajā zālē. Viņš apmeta kūleni, tad piecēlās un skaļi iesaucās: Nāc ārā, Keita! Demjurels tuvojas. Viņš skaita kaut kādas burvestības. Nāc nu! Keita neatbildēja. Viņa redzēja radījumu acis, kas no slēptuves vēroja Tomasu. Keita gribēja kaut ko teikt, bet spēcīgās bailes kā auksta, tumša roka sažņaudza viņai kaklu.
Sastingusi meitene noraudzījās uz Tomasu, kurš stāvēja tikai dažu pēdu attālumā. Viņš bija Keitas draugs jau kopš agras bērnības. Viņi bija kopā auguši, kopā spēlējušies, kopā cīnījušies. Viņš bija Keitai pati tuvākā dzīvā būtne. Un nu meitene stāvēja un skatījās, kā baisie radījumi grasās zēnam uzbrukt.
- Nāc šurp, Keita, beidz mānīties. Es zinu, ka tu tur esi, sacīja Tomass. Mums jāpasteidzas, Demjurels nav tālu. Nāc ārā, Keita! viņš izmisīgi sauca.
Pēkšņi nelielajā zālainajā pudurī pie ieplakas malas viņš ieraudzīja tumšu ēnu. Varēja samanīt pleca aprises un roku. Spilgtajā zvaigžņu gaismā neskaidri pavīdēja spožs metāls.
- Nu jau pietiek. Noliec pistoli. Es zinu, ka tā esi tu.
Figūra neatbildēja un nekustējās. Tomass piegāja soli tuvāk un iespēra pa zāles kumšķi.
- Nāc šurp, muļķe, mums jāpasteidzas. Pēc pāris minūtēm Demjurels būs klāt. Mums jākāpj augšā uz mācītājmuižu.
Zēns vēlreiz iespēra pa kumšķi.
Piepeši viņam virs galvas iezibsnījās koši sarkanas acis, apgaismojot viņa seju ar blāvu mirdzumu. No tumsas lēnām pacēlās bruņās tērpies stāvs, un zēns kā pārakmeņojies sekoja šīm acīm. Radījums pacēlās virs viņa arvien lielāks un lielāks, līdz sasniedza astoņu pēdu augstumu. Tad atskanēja pārējo radījumu soļi. Tie iznāca no savas slēptuves un tuvojās zēnam. Tomass ieraudzīja, ka spīdīgais metāls ir īss zobens. Rēgs ātri pacēla to sev virs galvas un skaļi, šausminoši ierēcās. Tomass sajuta kādu neredzamu spēku, kas nogrūda viņu uz ceļiem slapjajā zālē. Viņš gaidīja zobena cirtienu.