No kurienes nāca skaņa? Grīdā vai sienās neviens nevarētu būt paslēpies, jo tās bija no pamatīga koka. Arī viņa gulta bija no stipra koka, turklāt viņš pamanītu, ja naktī kāds radījums būtu ierausies salmu matracī. Viņa skatiens kavējās pie akmens. Viņš paņēma to no plaukta un izklaidīgi turēja rokās, pārlūkojot istabu. Ass pīkstiens ieskanējās tieši viņam ausīs, un skaņa izgāja caur Eragona pirkstiem: pīkstēšana nāca no akmens.
Tas akmens tikai mulsina un sadusmo un tagad vēl arī neļauj gulēt! Akmens nekādi neatsaucās uz puiša nikno skatienu un nekustīgi gulēja viņa rokās, ik pa brīdim iepīkstoties. Tad akmens izlaida vienu garu pīkstienu un pēkšņi apklusa. Eragons piesardzīgi nolika to atpakaļ plauktā un likās gultā. Lai arī kāds noslēpums akmenī bija apslēpts, tam būs jāgaida līdz rītam!
Kad viņš pamodās, tieši logā spīdēja mēness. Akmens ātri šūpojās uz plaukta, atsizdamies pret sienu. Uz tā virsmas vizēja aukstā mēnesgaisma. Eragons izlēca no gultas, neizlaidis nazi no rokām. Akmens norima, tomēr Eragona sasprindzinājums nepārgāja. Tad akmens sāka pīkstēt un šūpoties ātrāk nekā pirms tam.
Puisis sāka drudžaini ģērbties. Viņam bija vienalga, cik akmens varētu būt vērtīgs; viņš vienkārši to aiznesīs labi tālu un apraks. Šūpošanās beidzās, un akmens atkal kļuva kluss. Tas notrīcēja, paripoja uz priekšu un nokrita uz grīdas ar lielu būkšķi. Eragons satraukts lēnām virzījās uz durvju pusi, bet akmens gluži kā dzīvs sekoja viņam.
Pēkšņi akmens virsmā parādījās plaisa. Tad vēl viena un vēl… Tikko spēdams pakustēties, Eragons paliecās uz priekšu, sažņaudzis rokā nazi. Akmens augšpusē, kur plaisa savienojās, sašūpojās mazs gabaliņš, it kā to kāds grūstu no apakšas, pacēlās un nokrita uz grīdas. Pēc vairākiem pīkstieniem caurumā parādījās tumša galva, kurai sekoja dīvaina izskata ķermenis. Eragons spēcīgāk sažņaudza nazi rokās un pilnīgi pamira. Drīz vien radījums izlīda no akmens. Kādu brīdi tas stāvēja uz vietas, tad ieskrēja mēnesgaismas aplī.
Eragons šausmās sastinga. Laizīdams nost apvalku, kas sedza trauslo ķermenīti, viņa priekšā stāvēja pūķis.
5. NODAĻA Pamošanās
Pūķis nebija garāks par rokas garumu no locītavas līdz elkonim, tomēr izskatījās cienīgs un dižciltīgs. Tā zvīņas bija tumši zilu safīru krāsā tādā pašā kā akmens. Ne jau nu akmens, Eragons iedomājās, ola taču. Pūķis izpleta spārnus. To dēļ pūķītis izskatījās kroplīgs, jo spārni mazajam augumiņam bija pārāk lieli. Spārni bija vairākas reizes lielāki par ķermeni, un katra spārna galā smalki, kaulaini pirkstiņi, kas no attāluma izskatījās kā asi nagi. Pūķa galva bija trīsstūraina. No augšējā žokļa vīdēja divi niecīgi ilknīši, kas likās ļoti asi. Pūķa nagi arī bija balti kā nopulēts ziloņkauls un nedaudz robaini iekšējā izliekumā. Pāri radījuma mugurkaulam stiepās rinda radžu no galvas pamatnes līdz pat astes galiņam. Vietā, kur mugura savienojās ar pleciem, atstatums starp radzēm bija lielāks nekā parasti.
Tikko Eragons mazliet sakustējās, pūķa galva zibenīgi pagriezās. Cietas, ledaini zilas acis nekustīgi uzlūkoja zēnu. Eragons nekustīgi stāvēja. Pūķis, ja tas izlemtu uzbrukt, varētu būt grūti pieveicams pretinieks.
Radījums drīz zaudēja jebkādu interesi par Eragonu un gāzelīgā gaitā devās izpētīt istabu, iepīkstoties ikreiz, kad ieskrēja sienā vai kādā mēbelē. Savēcinot spārnus, tas uzlaidās uz gultas un pīkstēdams uzrāpās uz spilvena. Pūķīša mute bija aizvainoti ieplesta kā mazam putnēnam, tā atklāja asu zobu rindas. Eragons piesardzīgi apsēdās uz gultas malas. Pūķis apošņāja viņa roku un paskrubināja piedurkni. Eragons atrāva roku.
Lūkojoties uz mazo, bet jau draudīgo radību, zēna sejā parādījās smaids. Lēnām pastiepis labo roku, Eragons aizskāra pūķa spārnu. Ledainas enerģijas lādiņš pēkšņi ietriecās plaukstā un aizplūda pa roku uz augšu, apsvilinādams vēnas kā ugunīga lava. Viņš iekliedzās un nokrita. Ausīs ieskanējās metāliska šķindoņa, un viņš dusmās kliedza bez skaņas. Viss Eragona augums sūrstēja sāpēs. Viņš mēģināja pakustēties, taču nespēja. Šķita, ka pagāja vairākas stundas, līdz locekļos atkal ielija siltums un viņš tajos sajuta tirpoņu. Trīcēdams pie visām miesām, jauneklis ar pūlēm nostājās taisni. Roka bija nejūtīga, pirksti nekustējās. Viņš satraukts skatījās, kā plaukstas vidus mirgoja un pamazām tajā izpletās balts ovāls. Āda niezēja un dega kā pēc indīga zirnekļa kodiena. Sirds neprātīgi dauzījās.
Eragons mirkšķināja acis, mēģinādams saprast, kas bija noticis. Kaut kas slīdēja pāri viņa apziņai, it kā pāri ādai novilktu ar pirkstu. Viņš atkal to sajuta, taču tagad tas bija ieguvis domas apveidu. Viņš sajuta pieaugošu ziņkāri. Domām it kā bija nokritusi neredzama siena, un tagad tās varēja brīvi pārvietoties. Eragons baidījās, ka varētu netraucēti pamest savu ķermeni un neatgriezties tajā, kļūstot par gaisīgu garu, ja nekas viņu neatturēs. Pārbijies viņš pārtrauca šo domu saskarsmi ar savu nezināmo sarunu biedru. Jaunās sajūtas pazuda, it kā būtu aizvērušās acis. Jauneklis aizdomīgi uzlūkoja nekustīgo pūķi.
Zvīņaina ķepa paskrāpēja viņam sānu, un Eragons atlēca malā. Taču šoreiz enerģijas lādiņa nebija. Pilnīgā neizpratnē viņš paglaudīja pūķa galvu ar labo roku. Viegla tirpoņa aizplūda pa roku uz augšu. Pūķis viņam pieglaudās, uzmezdams kūkumu kā kaķis. Eragons pārslidināja pirkstu pār spārnu plāno plēvi. Tajā pulsēja simtiem smalku asinsvadu.
Viņa apziņu atkal aizskāra domu stīga, taču šoreiz ziņkāres vietā zēns sajuta nepārvaramu, mežonīgu izsalkumu. Viņš nopūtās un piecēlās. Šis pavisam noteikti bija bīstams dzīvnieks. Lai arī tas likās bezspēcīgs un rāpoja pa gultu, Eragons prātoja, vai ir droši to paturēt. Pūķis brēca spalgā balstiņā, lūkodams pēc ēdiena. Eragons aši noglaudīja pūķīša galvu, lai mazais radījums nomierinātos. Domāšu par to vēlāk, viņš nolēma un devās ārā no istabas, uzmanīgi aizvērdams durvis.
Atgriezies no virtuves ar diviem kaltētas gaļas gabaliņiem, viņš ieraudzīja pūķi sēžam uz palodzes un skatāmies uz mēnesi. Eragons sagrieza gaļu mazos gabaliņos un piedāvāja vienu pūķim. Tas uzmanīgi apošņāja gaļu, tad zibenīgi pacirta galvu uz priekšu kā čūska, izrāva kumosu no pirkstiem un norija veselu ar dīvainu guldzienu. Pūķis pabikstīja Eragona roku, meklēdams vēl ēdienu.
Zēns to baroja, piesardzīgi sargādams pirkstus. Kad bija palicis pēdējais kumoss, pūķīša vēderiņš jau bija uzblīdis kā balons. Eragons piedāvāja pēdējo gabaliņu; pūķis kādu brīdi svārstījās un tad slinki pakampa gaļu. Beidzis ēst, tas ierāpās Eragonam rokās un saritinājās pie viņa krūtīm. Pūķis sāka šņākuļot, un tam no nāsīm izplūda melnu dūmu mākulītis. Eragons nespēja vien nobrīnīties par sīko briesmonīti.
Kad no pūķa rīkles atskanēja zema dūkoņa, viņam likās, ka tas ir aizmidzis. Jauneklis uzmanīgi aiznesa pūķi uz gultu un nolika blakus spilvenam. Radījums aizvērtām acīm apmierināts apritināja asti ap gultas stabu. Eragons nogūlās līdzās, pievilkdams roku tuvāk.
Viņš bija sāpīgas izšķiršanās priekšā. Izaudzinot pūķi, varēja kļūt par Jātnieku. Mītus un stāstus par Jātniekiem glabāja kā dārgumu, un, kļūstot par vienu no tiem, viņš acumirklī kļūtu par daļu no leģendas. Tomēr, ja Impērija atklātu pūķi, viņš un viņa ģimene būtu nolemta nāvei, ja vien nedotos valdnieka padoto rindās. Neviens nevarētu viņiem palīdzēt. Vienkāršākais risinājums būtu nogalināt pūķi, taču jauneklim šāda doma derdzās un viņš to atmeta. Alagēzijā pūķus augstu vērtēja jau kopš seniem laikiem, tādēļ ne uz brīdi nederēja apsvērt šādu soli. Turklāt kas mūs varētu nodot, viņš prātoja. Mēs dzīvojam tālā nostūrī un neesam darījuši neko tādu, kas pievērstu citu ļaužu uzmanību.