Grūtākais būs pielauzt Garovu un Roranu, lai ļauj viņam paturēt pūķi. Ne vienam, ne otram īpaši nerūpētu, ja pūķis būtu kaut kur tuvumā. Es to varētu izaudzināt slepenībā. Pēc mēneša vai diviem tas jau būs pārāk liels, lai Garovs tiktu no tā vaļā; taču vai viņš to pieņems ? Ja arī viņš pieņems pūki, vai es varēšu tam sagādāt pietiekami daudz pārtikas, kamēr tas slēpjas ? Tas nav lielāks par kaķēnu, bet apēda veselu sauju gaļas! Ceru, ka tas drīz vien varēs pats medīt; taču cik ilgs laiks paies līdz tam ? Vai tas spēs izdzīvot aukstumā? Tomēr lai vai kas, viņš gribēja pūķi paturēt. Jo vairāk zēns domāja par to, jo pārliecinātāks kļuva. Lai kā arī viss ievirzīsies ar Garovu, Eragons būtu gatavs uz jebko, lai pasargātu pūķēnu. Izdomājies šā un tā, viņš aizmiga ar pūķi pie sāniem.
Kad atausa rīts, pūķis sēdēja uz gultas staba gala kā sens sargs, kas sveicina jaunu dienu. Eragons apbrīnā skatījās uz tā krāsu. Viņš nekad nebija redzējis tik dzidru un stindzinoši zilu krāsu. Zvīņas bija kā simtiem mazu dārgakmeņu. Puisis pamanīja, ka baltajam ovālam uz plaukstas, kur viņš bija pieskāries pūķim, tagad bija sudrabaina nokrāsa. Viņš cerēja, ka varēs to noslēpt, ja rokas visu laiku būs netīras.
Pūķis nolaidās no gultas gala un nosēdās uz grīdas. Eragons to uzmanīgi pacēla rokās un devās prom no klusās mājas, apstādamies tikai, lai paņemtu līdzi gaļu, dažas ādas sloksnes un tik daudz lupatu, cik varēja panest. Dzedrais rīts bija skaists, un pāri visai lauku sētai klājās jauna sniega kārta. Viņš smaidīja, redzot, kā mazā radība ziņkārīgi lūkojās apkārt, droši sēdēdama Eragona rokās.
Steidzīgi šķērsojis laukus, viņš drīz vien nonāca tumšā mežā un sāka tur meklēt pūķim drošu mājvietu. Galu galā viņš atrada pīlādzi, kas vientuļi auga uz kaila paugura, bet tā sniega klātie, pelēkie zaru pirksti stiepās pret debesīm. Eragons nosēdināja pūķi lejā pie stumbra un nometa ādas sloksnes uz zemes.
Dažas veiklas kustības, un viņš jau bija izgatavojis cilpu, ko pārslidināja pāri pūķa galvai, kamēr tas pētīja sniega pikučus pie koka. Āda bija padilusi, taču izturīga. Eragons skatījās, kā pūķis staigā apkārt, noņēma tam cilpu no kakla un izgatavoja pagaidu pinekli kājām, lai tas sevi nenožņaugtu. Tad viņš salasīja pilnu klēpi zaru un saslēja nelielu būdiņu augstu kokā, izklādams tās iekšpusi ar lupatām un nobēdzinādams gaļu tālāk. Koks kustējās, un Eragonam sejā krita sniegs. Viņš aizkāra dažas lupatas priekšā ieejai, lai būdiņā turētos siltums. Zēns apmierināti skatījās uz padarīto darbu.
Laiks tev parādīt jauno māju, viņš sacīja un iecēla pūķi zaros. Tas locījās, mēģinādams atbrīvoties, tad ierāpās būdiņā, kur apēda gabaliņu gaļas, saritinājās un bikli paskatījās uz zēnu. Ar tevi viss būs kārtībā, kamēr vien paliksi šeit, zēns teica. Pūķis atkal samirkšķināja acis.
Skaidrs, ka radījums viņu nesaprata. Eragons taustījās savā prātā, līdz sajuta pūķa domas. Viņu atkal pārņēma visaptverošā atvērtības izjūta plašums kā liela sega spieda viņu pie zemes. Sasparodamies viņš koncentrējās uz pūķi un centās iedvest tam vienu domu: Paliec šeit. Pūķis vairs nekustējās un izslēja galvu puiša virzienā. Eragons kļuva vēl uzstājīgāks: Paliec šeit. Miglaina piekrišana nedroši uzplaiksnīja izveidotajā saiknē, taču Eragons nebija drošs, ka radība patiešām sapratusi. Galu galā tas ir tikai dzīvnieks. Viņš pārtrauca domu saskarsmi un atvieglots sajuta, kā viņu atkal apņem paša prāts.
Eragons devās prom no koka, pametot skatienu atpakaļ. Pūķis bija izbāzis galvu no paslēptuves un lielām acīm lūkojās, kā viņš dodas prom.
Pēc steidzīga mājupceļa viņš ielavījās atpakaļ savā istabā, lai tiktu vaļā no olas čaumalas. Viņš bija pārliecināts, ka nedz Garovs, nedz arī Rorans nepamanīs akmens pazušanu tas bija izplēnējis no viņu domām, tiklīdz noskaidrojās, ka to nevar pārdot. Kad ģimene pamodās, Rorans ieminējās, ka naktī dzirdējis dīvainas skaņas, taču Eragonam par lielu atvieglojumu par to vairs nerunāja.
Diena pagāja ļoti ātri. Zīmi uz rokas tiešām bija viegli noslēpt, tādēļ viņš drīz vien beidza par to satraukties. Pirms vakara iestāšanās viņš devās pie pīlādžkoka, nesdams līdzi desiņas, kuras bija nočiepis no pagraba. Nobažījies viņš tuvojās kokam. Vai pūķis ziemā spēj izdzīvot laukā?
Viņa bailēm nebija pamata. Pūķis tupēja uz zara, kaut ko turēja priekškājās un grauza. Tas sāka priecīgi pīkstēt, kad ieraudzīja Eragonu. Arī puisis bija priecīgs, pamanot, ka pūķis palicis kokā, kur to nevarēja sasniegt lielāki plēsēji. Tiklīdz Eragons nometa desiņas pie koka stumbra, pūķis nolaidās lejā. Kamēr tas rijīgi plosīja ēdienu, Eragons izpētīja slēptuvi. Gaļa, ko viņš bija atstājis, bija pazudusi, taču būda bija neskarta, vien uz grīdas gulēja spalvu kumšķi. Labi. Tas var pats sev sagādāt pārtiku.
Pēkšņi Eragonam ienāca prātā, ka viņš nezina pūķa dzimumu. Viņš to pacēla un pagrieza kājām gaisā, neņemot vērā pūķa nepatikas pilnos pīkstienus, taču nevarēja atrast nekādas īpašas pazīmes. Tā vien šķiet, ka tas bez cīņas neatklās nevienu no saviem noslēpumiem.
Kopā ar pūķi viņš pavadīja ilgu laiku. Puisis to atsēja, uzsēdināja sev uz pleca un devās izpētīt mežu. Sniega klātie, lielie koki noraudzījās uz gājējiem kā dižu katedrāļu pīlāri. Šajā nomaļajā vietā Eragons parādīja pūķim visu, ko zināja par mežu, neraizēdamies, vai tas saprot sacīto. Viņš vienkārši dalījās visā, kas bija svarīgs. Jauneklis vienā laidā stāstīja. Pūķis skatījās uz viņu ar spožām acīm un kāri tvēra vārdus. Kādu brīdi abi tā sēdēja, un Eragons raudzījās mazajā radījumā ar apbrīnu, vēl aizvien būdams neseno notikumu varā. Saulei rietot, Eragons devās mājās. Viņš skaidri zināja, ka divu stindzinoši zilu acu skatiens caururbj viņa muguru, ka pūķītis ir sašutis, jo atstāts viens.
Tonakt viņš nokāvās ar domām par to, kas varētu notikt ar mazu, neaizsargātu radībiņu. Viņu mocīja domas par sniega vētrām un nikniem dzīvniekiem. Miegs pievārēja Eragonu tikai pēc vairākām stundām. Sapnī viņu vajāja lapsu un melno vilku bari, kas asiņainiem ilkņiem plosīja pūķi.
Tikko pie apvāršņa iemirdzējās saule, Eragons izskrēja no mājām ar pārtiku un dažiem drēbju gabaliem slēptuves siltināšanai. Viņš ieraudzīja pūķi sveiku un veselu, tas raudzījās uz saullēktu no koka augstumiem. Puisis no sirds pateicās visiem zināmiem un nezināmiem dieviem. Pūķis nolaidās no koka un ielēca Eragonam rokās, saritinādamies viņam pie krūtīm. Aukstums tam nebija kaitējis, taču radībiņa likās nobijusies. No pūķa nāsīm parādījās melnu dūmu mākonītis. Eragons to mierinoši noglāstīja, čukstēdams mīļus vārdus, apsēdās un atbalstījās ar muguru pret pīlādzi. Viņš nekustējās, līdz pūķis noslēpa galvu puiša mētelī. Pēc kāda brīža tas izrāpās no klēpja un uzkāpa uz pleca. Eragons pūķi pabaroja un nosiltināja tā mājiņu ar līdzi atnestajām lupatām. Kādu brīdi abi paspēlējās, un drīz Eragons devās uz mājām.
Ātri vien izveidojās ierasta kārtība. Katru rītu Eragons steidzās pie koka, pabaroja pūķi un devās mājup. Dienas laikā viņš cītīgi darīja mājas darbus, lai tos pabeigtu līdz vakaram un atkal varētu apciemot pūķi. Gan Garovs, gan arī Rorans pamanīja jaunekļa neparasto uzvedību un taujāja, kāpēc viņš pavada tik daudz laika ārpus mājas. Eragons tikai raustīja plecus un sāka uzmanīties, lai neizsekotu viņa gaitas un neatklātu pūķi kokā.