- Pacel to acu augstumā.
Tas gan nav grūti, Eragons pačukstēja Satīrai: Stenr reisa!
Akmens sakustējās un viegli pacēlās no zemes. Taču, nonācis līdz vienas pēdas augstumam, atdūrās pret negaidītu pretestību un apstājās pusceļā. Dvīņu lūpas sašķobījās smaidā. Eragons nikni paskatījās uz viņiem un saprata dvīņi grib, lai viņš zaudētu! Ja viņš jau tagad iztērētu lielāko daļu spēka, grūtākus uzdevumus vairs nespētu paveikt. Acīmredzot viņi bija pārliecināti, ka abu apvienotās prasmes viegli spēs novest Eragonu līdz spēku izsīkumam.
Taču es arī neesmu viens, Eragons novīpsnāja sevī. Safira, palīdzi! Pūķa prāts sakusa ar puiša domām, un akmens palēcās gaisā līdz acu līmenim. Dvīņi ļauni samiedza acis.
- Ļoti… labi, viņi nošņāca. Fredrikam no maģijas izrādīšanas saskrēja dūša papēžos.
- Tagad griez akmeni uz apli.
Eragons atkal cīnījās pret abu pūlēm apstādināt viņu, tomēr, dvīņiem par lielām dusmām, uzvarēja. Uzdevumi ātri vien kļuva sarežģītāki un grūtāk izpildāmi. Eragonam vajadzēja kārtīgi apdomāt, kurus vārdus lietot. Un katru reizi dvīņi no visa spēka cīnījās viņam pretī, lai arī abu sejas palika tikpat mierīgas kā sākumā.
Vienīgi Safiras atbalsts neļāva Eragonam bezspēkā nokrist. Pārtraukumā starp diviem uzdevumiem viņš vaicāja pūķim: Kāpēc viņi turpina pārbaudi ? Viņi taču varēja spriest par mūsu spējām pēc tā, ko redzēja manā prātā. Safira domīgi nošķieba galvu uz sāniem. Zini ko, puisis drūmi novilka, kad beidzot pār viņu nāca apskaidrība. Viņi to izmanto kā iespēju izzināt, kādus senos vārdus es zinu, kā arī iemācīties kādus jaunus.
Tad runā klusu, lai viņi nevarētu tevi dzirdēt, un runā pašus vienkāršākos vārdus.
Kopš tā brīža Eragons teica tikai pašus vienkāršākos vārdus, lai paveiktu uzdevumus. Tomēr mēģinājumi atrast vienkāršus vārdus, kas aizvietotu garus teikumus, pārbaudīja viņa izdomas spēju līdz galējai robežai. Viņu gan priecēja dvīņu skābās sejas, kuras varēja redzēt katru reizi, kad Eragons atkal un atkal abus apveda ap stūri. Lai arī abi neatlaidīgi pūlējās, viņi nespēja piedabūt zēnu izrunāt vairāk vārdu senajā valodā.
Pagāja vairāk nekā stunda, taču nelikās, ka dvīņi gatavotos beigt tincināšanu. Eragonam bija karsti un gribējās dzert, tomēr viņš nelūdza atelpu viņš turpinās tikpat ilgi kā dvīņi. Uzdevumi bija dažnedažādi: kustināt ūdeni, mest uguni, izveidot apziņā kādu tēlu, žonglēt ar akmeņiem, padarīt ādu cietu, sasaldēt priekšmetus, vadīt bultas lidojumu un dziedēt nobrāzumus. Eragons sāka prātot, pēc cik ilga laika dvīņiem sāks izsīkt viņu izdoma.
Beidzot dvīņi pacēla rokas un teica:
- Palikusi tikai viena lieta. Šis uzdevums ir diezgan vienkāršs ikvienam zinošam maģijas lietotājam tas būtu tīrais nieks.
Viens no brāļiem novilka no pirksta sudraba gredzenu un, apmierināti smaidot, pasniedza Eragonam.
- Izsauc sudraba būtību.
Eragons neizpratnē skatījās uz gredzenu. Kas viņam tagad būtu jādara? Sudraba būtība kas tā tāda? Un kā to varēja izsaukt? Arī Satīrai nebija ne jausmas, un dvīņi jau nu negrasījās palīdzēt. Viņš nekad nebija apguvis sudraba vārdu senajā valodā, taču zināja, ka tam jābūt daļai no argetlam. Izmisumā viņš sakombinēja vienīgo vārdu, kas varētu noderēt, -ethgri jeb "atmodināt" ar arget.
Izslējies visā augumā, viņš sakopoja visus spēkus, kas vien bija palikuši, un jau pavēra lūpas, lai atmodinātu sudrabu. Piepeši gaisu pāršķēla skaidra, skanīga balss:
- Apstājies!
Vārds pāršalca Eragonam kā auksta ūdensstrūkla balss bija dīvaini pazīstama, it kā jau gandrīz aizmirsta dziesma. Viņam notirpa pakausis. Puisis lēnām pagriezās uz to pusi, no kuras nāca balss.
Aiz muguras stāvēja vientuļš stāvs Arja. Ādas strēmele apvija viņas pieri, savaldot biezos, melnos matus, kas plūda elfai pār muguru mirdzošā klājienā. Viņas smalkais zobens bija piesiets pie sāna, stops uz muguras. Vienkāršs melnas ādas tērps izcēla Arjas sievišķīgos apveidus. Elfa bija garāka nekā lielākā daļa vīriešu, un viņas stāja bija atbrīvota un vingra. Gaišajā sejā nebija ne miņas no nesen pārdzīvotajām šausmām.
Arjas mirdzošās smaragdzaļās acis nekustīgi raudzījās uz dvīņiem, kas bailēs bija kļuvuši pavisam bāli. Viņa klusiem soļiem tuvojās un vērsās pie dvīņiem mierīgā, saltā balsī:
- Kauns! Kauns prasīt no viņa to, kas tikai meistaram pa spēkam. Kauns, ka ķeraties pie šādiem paņēmieniem. Kauns, ka sacījāt Ažihadam, ka nezināt par Eragona spējām. Viņš ir zinošs. Tagad ejiet!
Arja dusmīgi sarauca pieri, un viņas slīpās, zibens šautrām līdzīgās uzacis izliecās V burta veidā. Elfa norādīja uz gredzenu Eragona pirkstā un pērkondimdošā balsī iesaucās: Arget!
Sudrabs iemirdzējās, un tam līdzās parādījās spocīgs gredzena dubultnieks. Abi izskatījās līdzīgi kā divas ūdens piles, vienīgi dubultnieks bija spodrāks un mirdzēja tīri balts. Ieraugot šo skatu, dvīņi apmetās riņķī un, paltrakiem plandot, metās, ko kājas nes. Spocīgais gredzens pazuda no Eragona pirksta, atstājot tikai sudrabainu apli. Oriks un Fredriks bija gatavi iejaukties un vērīgi nopētīja Arju. Safira pietupās un sagatavojās lēcienam.
Elfa visus nopētīja. Viņas slīpās acis apstājās pie Eragona. Tad viņa pagriezās un devās cīkstēšanās lauka pašā viducī. Kareivji pārtrauca cīnīties un apbrīnā nolūkojās viņā. Pēc dažiem mirkļiem viss mācību laukums noklusa, saviļņots no elfas klātbūtnes.
Arī Eragons nespēja ne acu novērst no elfas. Safira kaut ko sacīja, taču viņš nespēja koncentrēties un neko nesaprata. Arju ieskāva milzīgs karavīru pūlis. Skatoties Eragonam tieši acīs, viņa paziņoja:
- Es pārbaudīšu tavu prasmi rīkoties ar ieroci. Izvelc zobenu!
Viņa grib ar mani cīnīties!
Bet domāju, ka ne tāpēc, lai ievainotu tevi, Safira lēnām noteica. Viņa piebikstīja zēnam ar degunu. Ej un dari, ko vari. Es skatīšos.
Eragons negribīgi pagāja uz priekšu. Pēc mokošās maģijas pārbaudes viņam nebija nekāda prieka cīnīties, un mācību laukā bija pārāk daudz vērotāju. Turklāt, iespējams, Arja vēl nebija tik vesela, lai cīnītos. Kopš viņai deva Tunivoras nektāru, bija pagājušas nieka divas dienas. Es mazināšu cirtienu spēku, lai nesavainotu viņu, Eragons sevī nosprieda.
Viņi nostājās viens otram pretī karavīru ielenkumā. Arja izvilka zobenu ar kreiso roku. Ierocis bija plānāks par Eragona zobenu, taču tikpat garš un ass. Viņš izrāva Zaroku no pulētās maksts un turēja to gar sāniem ar sarkano asmens galu uz leju. Kādu brīdi viņi stāvēja nekustoties elfa un cilvēks -, pētīdami viens otru. Eragona atmiņā pazibēja ainas, kā viņi ar Bromu tāpat iesāka savas cīņas.
Viņš lēnām pavirzījās uz priekšu. Arja ar māņu kustību palēca uz priekšu, triecot zobenu pret puiša ribām. Eragons nedomājot atsita uzbrukumu, un abu zobeni saskārās, dzirkstelēm šķīstot uz visām pusēm. Zaroks tika atsists malā, it kā būtu mušas vieglumā. Elfa neizmantoja iespēju un, matiem plīvojot, metās uz labo pusi un uzbruka Eragonam no otras puses. Viņš tik tikko paguva apstādināt cirtienu un izmisīgi atkāpās, pārsteigts par elfas enerģisko uzbrukumu un ātrumu.
Eragons pārāk vēlu atcerējās Broma brīdinājumu, ka pats vārgākais elfs viegli pievārēja cilvēku. Viņam bija tikpat lielas cerības uzvarēt Arju, kā reiz bija sakāvis Durzu. Viņa atkal uzbruka, vicinot zobenu pret jaunekļa galvu. Viņš pieliecās zem asā asmens. Kādēļ elfa… spēlējās ar viņu? Dažas sekundes Eragons bija pārāk aizņemts, aizsargājoties no Arjas uzbrukuma, lai domātu par to, taču galu galā saprata: Viņa grib zināt, cik es esmu prasmīgs.