Nonācis pie šāda slēdziena, Eragons sāka sarežģītāko uzbrukumu virkni, kādu vien zināja. Viņš ķērās pie viena paņēmiena un cita, nepagurdams kombinējot un mainot tos visos iespējamos veidos. Taču, lai gan viņš lika lietā visu izdomas spēju, Arjas zobens viņu vienmēr apturēja un bez piepūles atsita uzbrukumus.
Abu augumi bija saistījušies ugunīgā dejā, tos šķīra vienīgi asmeņu ziboņa. Reizēm viņi gandrīz pieskārās viens otram, saspringtā āda bija tikai mata attālumā, bet tad katrs aizvirpuļoja pretējā virzienā, lai pēc sekundes atkal pietuvotos. Abu cīnītāju ik mirkli mainīgie apveidi savijās kopā kā vēja pūstu dūmu grīstes.
Eragons vairs nespēja atcerēties, cik ilgi turpinājās cīniņš. Laika izjūta bija zudusi, pastāvēja tikai rīcība un atbildes sitiens. Zaroks viņa rokā kļuva smags kā svins, roka sāpēs smeldza pēc katra cirtiena. Beidzot Eragons klupa uz priekšu, Arja veikli pakāpās sāņus, atvēzējās un neticamā ātrumā pieskārās ar zobena galu Eragona zodam.
Eragons sastinga, kad ledainais metāls pieskārās viņa ādai. Muskuļi drebēja no piepūles. Neskaidri viņš dzirdēja Safiras rēcienu un karavīru aizsmakušo balsu priecīgos kliedzienus viņiem apkārt. Arja nolaida zobenu un ielika to makstī.
- Tu izturēji pārbaudi, kņadas vidū atskanēja viņas klusā balss.
Samulsušais jauneklis lēnām izslējās taisni. Fredriks bija pienācis Eragonam klāt un enerģiski sita viņam pa muguru.
- Tā tik bija zobenu cīņa! Es pat iemācījos dažas jaunas kustības, skatoties uz jums abiem. Un elfa bija satriecoša!
Bet es zaudēju, viņš sevī klusībā zūdījās. Oriks atzinīgi smaidīja, taču vienīgais, ko Eragons redzēja, bija Arja, kas vientuļa un klusa stāvēja malā. Viņa viegli pamāja ar pirkstu ar tikko redzamu kustību uz paugura pusi aptuveni jūdzes attālumā no mācību laukuma, pagriezās un devās prom. Pūlis elfas priekšā pašķīrās, gan cilvēki, gan rūķi apbrīnā apklusa, kad viņa gāja garām.
Eragons vērsās pie Orika:
- Man jāiet. Pūķu apmetnē atgriezīšos pēc kāda brīža.
Eragons aši ieslidināja Zaroku makstī un uzlēca Satīrai
mugurā. Pūķis pacēlās virs mācību lauka, kas pārtapa augšup pavērstu seju jūrā, jo ikviens skatījās uz Safiru.
Kamēr abi lidoja uz paugura pusi, Eragons redzēja Arju skrienam zem viņiem viegliem, samērīgiem soļiem. Safīra piebilda: Tev patīk viņas augums, vai ne?
Jā, Eragons atzinās un nosarka.
Viņas seja ir izteiksmīgāka nekā lielākajai daļai cilvēku, viņa novīpsnāja. Taču tā ir gara kā zirgam, un viss ķermenis ir diezgan bezveidīgs.
Eragons pārsteigts palūkojās uz Safīru: Tu esi greizsirdīga!
Neiespējami. Es nekad nekļūstu greizsirdīga, viņa nikni aizsargājās.
Tagad tu esi atzīsties! Viņš smējās.
Viņa skaļi sacirta kopā žokļus. Es neesmu! Puisis pasmaidīja un pakratīja galvu, tomēr ļāva pūķu meitenei palikt pie sava. Safīra smagnēji nolaidās uz paugura, spēcīgi sakratīdama Jātnieku. Viņš nolēca no pūķa muguras un neko neteica.
Arja drīz vien pieskrēja pie paugura. Eragons vēl nekad nebija redzējis kādu, kas spētu tik ātri paskriet. Kad elfa nonāca pakalna virsotnē, viņas elpa bija mierīga un nesaraustīta. Eragons pēkšņi nespēja parunāt un nodūra skatienu. Arja pienāca tuvāk un sacīja Safīrai:
- Skulblaka, eka celobra ono un mulabra ono un onr Shur'tugal nē haina. Atra nosu waise fricai.
Eragons lielāko daļu izteikto vārdu nezināja, taču Safira acīmredzot sacīto saprata. Viņa savēcināja spārnus un ziņkārīgi nopētīja Arju. Tad viņa pamāja, dobji nodūcot, un Arja pasmaidīja.
- Es priecājos, ka tu izveseļojies, Eragons teica. Mēs nezinājām, vai tu izdzīvosi vai ne.
- Tieši tādēļ es šodien šeit ierados, Arja atbildēja, cieši uzlūkojot viņu. Elfas sulīgā balss skanēja mazliet savādi, un vārdi tika izrunāti ar īpašu uzsvaru. Viņa runāja skaidri, un balss nedaudz vibrēja, it kā viņa gatavotos dziedāt. Es esmu tava parādniece un gribu tev atlīdzināt. Tu izglābi manu dzīvību. Es to nekad neaizmirsīšu.
- Tas… tas tāds nieks vien bija, Eragons nomurmināja, zinot, ka tā nav taisnība. Viņš samulsa un ātri mainīja sarunas tematu.
- Kā tu nokļuvi Gileadā?
Arjas sejai pārskrēja sāpju izteiksme. Viņa lūkojās tālumā.
- Labāk pastaigāsimies.
Viņi nokāpa lejā no pakalna un devās Farthenduras virzienā. Eragons nepārtrauca Arjas klusēšanu, un Safira klusām dipināja viņiem blakus. Beidzot Aija pacēla galvu un iesāka runāt ar elfiem raksturīgu smalkumu:
- Ažihads izstāstīja, ka tu redzēji, kā parādījās Safiras ola. -Jā.
Pirmo reizi Eragonam ienāca prātā tas milzīgais enerģijas patēriņš, kas bija nepieciešams, lai nogādātu olu daudzu desmitu līgu attālumā no Du Veldenvardenas līdz Korei. Mēģinājums paveikt kaut ko līdzīgu varēja beigties ar pilnīgu izgāšanos vai pat nāvi.
Tālāk teiktais bija smaguma pilns.
- Tad zini, ka kopš tā brīža, kad pirmo reizi paņēmi to rokās, es biju Durzas nagos.
Elfas balsī ieskanējās rūgtums un skumjas.
- Durza vadīja urgļus, kas mums uzbruka no slēptuves un nogalināja manus ceļabiedrus Faolinu un Glenvingu. Viņš kaut kā bija uzzinājis, kur mūs gaidīt, mūs neviens pat nebrīdināja. Mani sazāļoja un aizveda uz Gileadu. Tur Galbatorikss bija norīkojis Durzu uzzināt, kurp es aizsūtīju olu, un izspiegot visu, ko zinu par Ellesmēru.
Eragona skatiens kļuva ledains un žokļi saspringa.
- Viņš mēģināja izspiest no manis šīs zināšanas vairāku mēnešu garumā. Durzas izspiešanas paņēmieni bija… skarbi. Kad mocīšana cieta neveiksmi, viņš pavēlēja saviem karavīriem mani izmantot pēc saviem ieskatiem. Laimīgā kārtā man bija gana spēka, lai sabikstītu viņu prātus un padarītu nespējīgus. Galu galā Galbatorikss pavēlēja mani nogādāt uz Urūbaenu. Kad to uzzināju, mani pārņēma šausmas, jo gan mans prāts, gan ķermenis bija novārguši un es nespētu viņam pretoties. Ja nebūtu tevis, pēc nedēļas es stātos Galbatoriksa priekšā.
Eragons iekšēji nodrebinājās. Neaptverami, cik daudz viņa bija pārdzīvojusi! Puisis vēl aizvien skaidri atcerējās elfas ievainojumus.
Tad viņš klusi apjautājās:
- Kādēļ tu man to stāsti?
- Lai tu zinātu, no kā mani izglābi. Es nekad nespēšu aizmirst to, ko tu paveici.
Viņš sakautrējies nolieca galvu.
- Ko tu tagad darīsi? Atgriezīsies Ellesmērā?
- Nē, pagaidām ne. Man šeit ir vēl daudz darāmā. Es nevaru pamest vārdenus likteņa varā Ažihadam vajadzīga mana palīdzība. Es redzēju tavu pārbaudi gan maģijā, gan zobenu cīņā. Broms ir tevi labi apmācījis. Vai esi gatavs turpināt mācības?
- Vai tu domā, ka man būtu jādodas uz Ellesmēru?
-Jā.
Eragons jutās aizkaitināts. Vai viņam un Safīrai vairs vispār nebija nekādas teikšanas šajā lietā?
-Kad?
- Tas vēl jāizlemj, taču ne ātrāk kā pēc dažām nedēļām.
Vismaz viņi atvēlējuši mums tik daudz laika, Eragons nodomāja. Safira kaut ko piebilda, un viņš tūlīt to pajautāja Arjai:
- Ko dvīņi gribēja, lai es izdaru?
Arjas glezni veidotās lūpas nepatikā saviebās.
- Kaut ko tādu, ko pat paši nespēja paveikt. Senajā valodā pateikt priekšmeta vārdu un izsaukt tā patieso veidolu. Lai to paveiktu, gadiem ilgi cītīgi jāmācās, taču kā atlīdzību var iegūt pilnīgu varu pār priekšmetiem un dzīvām būtnēm. Tieši tādēļ ikviena patiesais vārds tiek tik rūpīgi slēpts; ja tas kļūtu zināms, kāds, kuram ir ļauna sirds, varētu viegli iegūt varu pār šo dzīvo būtni.