- Savādi, Eragons pēc mirkļa teica, taču, vēl pirms mani notvēra Gileadā, es tevi redzēju sapņos. Tas līdzinājās tam, kā es veidoju kāda tēlu savā apziņā, un vēlāk es arī spēju izveidot tavu tēlu, taču tikai sapņos.
Arja domīgi savilka lūpas.
- Reizēm es jutu, ka mani kāds novēro, taču bieži mans prāts bija neskaidrs un drudžains. Es nekad neesmu dzirdējusi ne teikā, ne leģendā -, ka cilvēks vai elfs spētu atveidot kāda tēlu savos sapņos.
- Es arī pats to nesaprotu, Eragons atbildēja, pētot savas rokas. Viņš pagrozīja Broma gredzenu pirkstos. Ko nozīmē tas tetovējums uz tava pleca? Es to netīšām ieraudzīju, kad dziedēju tavus ievainojumus… nevarēju no tā izvairīties. Tas ir tāds pats kā simbols uz šā gredzena.
- Vai tev ir gredzens ar iegravētu yawē? viņa asi noprasīja.
- Jā. Tas reiz piederēja Bromam. Redzi?
Viņš noņēma gredzenu no pirksta un iedeva Arjai. Viņa nopētīja safīru un tad sacīja:
- Šo dāvanu mēdz pasniegt tikai pašiem uzticamākajiem elfu draugiem tik uzticamiem, ka nevienam tas nav pasniegts gadsimtiem ilgi. Vismaz es tā domāju. Nezināju, ka karaliene Islanzadi tik augstu vērtēja Bromu.
- Tad es to nedrīkstētu valkāt, Eragons piebilda, baiļodamies, ka elfa noturēs viņu par iedomīgu.
- Nē, paturi to pirkstā. Tas tevi pasargās, ja netīšām satiksi manus tautiešus, turklāt var gadīties, ka tas nodrošinās karalienes labvēlību. Nevienam nesaki par manu tetovējumu. To nedrīkst izpaust.
- Labi.
Eragons priecājās, runājot ar Arju, un vēlējās, kaut saruna turpinātos ilgāk. Kad viņu ceļi šķīrās, puisis klaiņoja pa Farthenduru un sarunājās ar Safīru. Lai gan tika tincināts, pūķis atteicās atklāt, ko elfā bija pateikusi. Pamazām Eragona domas pievērsās Murtagam un Nasuadas padomam. No sākuma sadabūšu kaut ko ēdamu un tad iešu viņu apraudzīt, puisis nolēma. Vai tu gaidīsi mani, lai varam kopā atgriezties pūku nometnē?
Es pagaidīšu ej, Safira teica.
Eragons pateicībā pasmaidīja un traucās uz Troņheimu, tur paēda kādā tumšā virtuves stūrī un tad, sekojot Nasuadas norādījumiem, nonāca pie pelēkām durvīm, kuras sargāja cilvēks un rūķis. Kad Eragons lūdza atļauju ieiet, rūķis trīs reizes pabungoja pa durvīm un atbultēja tās.
- Uzkliedz, kad gribēsi doties prom, vīrs piebilda, draudzīgi uzsmaidījis.
Kamera bija silta un gaiša. Vienā stūrī atradās izlietne, bet otrā rakstāmgalds, uz kura stāvēja tinte un rakstāmspalvas. Griestus rotāja izgrebtas, lakotas figūras, bet grīdu klāja mīksts paklājs. Murtags gulēja masīvā gultā, lasīdams rakstu rulli. Viņš pārsteigts paskatījās augšup un priecīgi iesaucās:
- Eragon! Es cerēju, ka drīz atnāksi!
- Kā tad… es gribēju sacīt, domāju…
- Tu domāji, ka esmu iemests kaut kādā žurku alā un krimšļāju kaulus, Murtags piebilda, uzsliedamies stāvus ar smīnu sejā. Īstenībā es gaidīju to pašu, bet Ažihads ļāva man dzīvot šeit, ja vien neizraisu nekārtības. Viņi man piegādā kārtīgu maltīti un visu, ko vien vēlos no bibliotēkas. Ja es nepiesargāšos, pārvērtīšos par tuklu zinātnieku.
Eragons iesmējās un pārsteigts apsēdās līdzās Murtagam.
- Un tu neesi dusmīgs? Tu taču esi cietumnieks.
- O, tikai sākumā, Murtags atzinās, paraustījis plecus. Taču, jo vairāk es par to domāju, jo labāk saprotu, ka šī man ir pati īstākā vieta. Pat tad, ja Ažihads mani atbrīvotu, lielāko daļu laika es pavadītu savā istabā.
- Kāpēc?
- Nu, tu jau pats zini. Manā klātbūtnē neviens nejustos brīvi, zinot manu izcelsmi, turklāt vienmēr būtu ļautiņi, kas ļautu vaļu skatiem vai vārdiem. Bet beigsim runāt par šīm lietām man kārojas zināt, kas jauns notiek pasaulē. Klāj vaļā.
Eragons atstāstīja pēdējo divu dienu notikumus, arī par tikšanos ar dvīņiem bibliotēkā. Kad viņš beidza, Murtags domīgi atlaidās guļus.
- Man ir aizdomas, ka Arja ir daudz nozīmīgāka, nekā mēs domājām. Apsver visu, ko esi uzzinājis: viņa meistarīgi lieto zobenu, ir lietpratīga maģijas zinātāja, un, kas vēl jo svarīgāk, viņu izvēlēja sargāt Safiras olu. Nevar būt, ka viņa ir parasta elfa.
Eragons piekrita.
Murtags skatījās griestos.
- Zini, man šis apcietinājums sniedz savādu miera izjūtu. Pirmo reizi dzīvē man vairs nav jābaidās. Es zinu, ka vajadzētu… taču kaut kas šajā vietā man liek justies mierīgam. Labs naktsmiegs arī palīdz.
- Zinu, ko tu domā, Eragons sausi piebilda. Viņš pavirzījās uz mīkstāku vietu gultā. Nasuada sacīja, ka bijusi tevi apciemot. Vai viņa pavēstīja kaut ko interesantu?
Murtaga acu skatiens aizplīvurojās, un viņš pakratīja galvu.
- Nē, viņa vienkārši gribēja mani satikt. Vai viņa nelīdzinās princesei? Un cik cēli viņa staigā! Kad viņa pirmo reizi parādījās šajās durvīs, domāju, ka ienākusi kāda no Galbatoriksa galma dāmām. Es esmu redzējis hercogu un grāfu sievas, kas salīdzinājumā ar Nasuadu vairāk iederējās kūtī, nevis pilī.
Eragons ieklausījās šajos slavinošajos vārdos, un pamazām viņam viss kļuva skaidrs. Varbūt arī tas neko nenozīmē, viņš sev pieteica. Tu pārāk ātri izdari secinājumus. Tomēr priekšnojauta jaunekli nepameta. Mēģinādams atkratīties no šīm domām, viņš vaicāja:
- Murtag, cik ilgu laiku tu paliksi apcietinājumā? Mūžīgi tu šeit nevari slēpties.
Murtags bezrūpīgi paraustīja plecus, taču vārdi pār lūpām nāca smagi:
- Šobrīd mani apmierina šī vieta un es gribu atpūsties. Pagaidām nav jēgas kaut kur citur meklēt patvērumu vai nodot sevi dvīņu pārbaudei. Protams, pēc kāda laika man tas apniks, taču pagaidām… esmu apmierināts.
57. NODAĻA Ēna kļūst garāka
Safira pamodināja Eragonu, asi piegrūžot ar purnu un noskrāpējot viņam ādu ar savu zvīņaino žokli.
Ei, sāp taču! viņš iesaucās, uzrāvies sēdus. Alā bija tumšs, vienīgi no sienas gaismekļa spīdēja bāla gaisma. Ārā pūķu apmetnē Isidara Mitrims zaigoja tūkstoš dažādās krāsās, un to izgaismoja lukturu virtene.
Pie alas ieejas stāvēja satraukts rūķis un lauzīja rokas.
- Tev jānāk, Argetlam! Liela nelaime Ažihads sauc pēc tevis. Nav laika!
- Kas noticis? Eragons gribēja zināt.
Rūķis tikai pakratīja galvu, ka bārda vien nošūpojās.
- Tev jānāk! Carkna bragha! Tūlīt!
Eragons aplika Zaroku ap vidukli, paķēra stopu un bultas, tad piesēja seglus Safīrai pie muguras. Te nu bija saldie sapņi, viņa nopurpināja, pieliekdamās, cik vien zemu spēja, lai jauneklis varētu uzrāpties viņai mugurā. Eragons skaļi nožāvājās, un Safira izlidoja no alas.
Kad abi nolaidās pie Troņheimas vārtiem, tur jau gaidīja Oriks. Viņa seja bija drūma.
- Nāc, pārējie jau gaida.
Viņš pavadīja pūķi un Eragonu līdz Ažihada telpām. Ceļā Pūķa Jātnieks mēģināja izprašņāt Oriku par notikušo, taču viņš tikai atbildēja:
- Es pats neko daudz nezinu pagaidi, līdz visu dzirdēsi no Ažihada.
Lielās durvis atvēra druknu sargu pāris. Ažihads stāvēja pie sava galda un drūmi pētīja karti. Telpā bija arī Arja un vīrs ar muskuļainajām rokām. Ažihads palūkojās uz ienācējiem.
- Labi, arī tu esi klāt, Eragon. Iepazīsties ar Jormunduru, manu vietnieku.
Abi vīrieši pamāja viens otram un pievērsa visu uzmanību Ažihadam.
- Es liku pamodināt jūs visus piecus, jo mēs esam lielās briesmās. Pirms kādas pusstundas no pamesta tuneļa zem Troņheimas izskrēja rūķis. Viņš asiņoja un tik tikko varēja parunāt, taču spēja pateikt pārējiem rūķiem, kas dzinās tam pa pēdām: urgļu armija ir tikai kādas dienas gājiena attālumā no šejienes.