Telpā iestājās nāves klusums. Tad Jormundurs skaļi nolamājās un sāka uzdot jautājumus, arī Oriks pievienojās tajā pašā brīdī. Arja klusēja. Ažihads pacēla rokas un iesaucās:
- Klusu! Ir vēl kaut kas. Urgļi netuvojas pa sauszemi, bet zem tās. Viņi ir tuneļos… mums gatavojas uzbrukt no apakšas.
Eragons ierunājās skaļāk, lai pārkliegtu telpā valdošo kņadu:
- Kāpēc rūķi neuzzināja par to jau agrāk? Kā urgļi atklāja tuneļus?
- Mums ir paveicies, ka uzzinājām tagad! Oriks atbrēca.
Visi pārtrauca sarunas, lai ieklausītos viņa sakāmajā.
- Beoru kalnus caurvij simtiem tuneļu, tie ir neapdzīvoti kopš tā laika, kad tajos ieguva dārgakmeņus un metālu. Vienīgie rūķi, kas tajos klejo, ir dīvaiņi, kas ne ar vienu negrib sazināties. Varēja gadīties, ka mūs vispār neviens nebrīdinātu.
Ažihads norādīja uz karti, un Eragons pievirzījās tuvāk. Kartē bija attēlota Alagēzijas dienvidu daļa, taču atšķirībā no Eragona kartes tā sīki attēloja visu Beoru kalnu grēdu. Ažihada pirksts norādīja uz to Beoru kalnu daļu, kas saskārās ar Surdas austrumu robežu.
- Rūķis sacīja, ka nācis no šejienes.
- Ortiada! Oriks iesaucās. Kad Jormundurs noprasīja, kas lēcies, rūķis paskaidroja:
- Tā ir sena apmetnes vieta; mēs to pametām, kad uzcēlām Troņheimu. Bet senlaikos tā bija mūsu lielākā pilsēta. Taču nu jau gadsimtiem ilgi tur neviens nav dzīvojis.
- Un tā ir pietiekami sena, lai daļa tuneļa būtu sabrukusi, Ažihads paskaidroja. Iespējams, tieši tādēļ to atklāja no virszemes. Man šķiet, ka Ortiada tagad tiek dēvēta par Ithro Zhādu. Tieši turp gatavojās doties urgļu kolonna, kas dzinās pakaļ Eragonam un Safīrai. Un esmu pārliecināts, ka urgļi tur migrē visa gada garumā. No Ithro Zhādas viņi var doties Beoru kalnos, kurp vien vēlas, un viņiem ir pietiekami daudz spēka, lai iznīcinātu gan vārdenus, gan arī rūķus.
Jormundurs noliecās virs kartes, uzmanīgi to izpētīdams.
-Vai tu zini, cik daudz urgļu tuvojas? Vai Galbatoriksa armija arī ir kopā ar viņiem? Mēs nevaram plānot aizsardzību, nezinot, cik liela ir viņu armija.
Ažihads drūmi attrauca:
- Mēs neesam pārliecināti ne par vienu no šīm lietām, taču mūsu dzīvība ir atkarīga no tava pēdējā jautājuma. Ja Galbatorikss ir papildinājis urgļu rindas pats ar saviem vīriem, mums nav nekādu iespēju uzvarēt. Taču, ja viņš nav iesaistījis savu armiju, jo nevēlas atklāt savu savienību ar urgļiem vai arī kādu citu iemeslu dēļ, ir neliela iespēja uzvarēt. Šobrīd mums nevar palīdzēt ne Orins, ne arī elfi. Tomēr es nosūtīju ziņnešus ar jaunumiem par mūsu nelaimi. Ja mēs zaudēsim, viņi zinās, kas ar mums noticis.
Viņš pārvilka ar roku pār savu ogļmelno pieri.
- Es jau runāju ar Hrotgaru, un mēs pieņēmām turpmākās darbības plānu. Mūsu vienīgā cerība ir noturēt urgļus trijos lielākajos tuneļos un aizvadīt viņus līdz Farthendurai, lai viņi neiebruktu Troņheimā kā siseņu bars.
- Eragon un Arja, es gribu, lai jūs palīdzat rūķiem sagāzt pārējos tuneļus. Ar parastiem līdzekļiem šāds darbs nav padarāms. Divas rūķu grupas jau strādā: viena ārpus Troņheimas, otra zem tās. Eragon, tu strādāsi ar to grupu, kura ir ārpus Troņheimas. Arja, tu būsi pie grupas, kas strādā zem Troņheimas, un tu, Orik, pavadīsi abus līdz norādītajām vietām.
- Kādēļ nesagraut visus tuneļus, neatstājot nevienu? Eragons vaicāja.
- Tādēļ, ka, Oriks ierunājās, tad urgļi novāktu gruvešus un varētu doties virzienā, kas mums varētu radīt lielas briesmas. Turklāt, ja mēs nogriezīsim visus ceļus, viņi varētu uzbrukt citām rūķu pilsētām, kurām mēs nevarētu palīdzēt laikus.
- Ir arī cits iemesls, Ažihads piebilda. Hrotgars brīdināja mani, ka Troņheimā atrodas virs ļoti bieza tuneļu tīkla, un, ja sagrautu pārāk daudzas apakšzemes ejas, veselas pilsētas daļas vienkārši nogrimtu zemē no sava smaguma. Mēs nevaram ar to riskēt.
Jormundurs saspringti klausījās un apvaicājās:
- Tātad Troņheimā nebūs kaujas? Tu sacīji, ka urgļus vadīs ārpus pilsētas mūriem uz Farthenduru.
Ažihads zibenīgi atbildēja:
- Tieši tā. Mēs nevaram aizsargāt Troņheimu pa visu tās perimetru tā ir pārāk liela mūsu spēkiem, tādēļ mēs noslēgsim visas ejas un vārtus, kas ved uz to. Tad urgļiem nāksies uzbrukt apdzīvotajām vietām ārpus Troņheimas, kur pietiek vietas mūsu armijas manevriem. Tā kā urgļi var tikt tuneļos, mēs nevaram riskēt un iesaistīties ilgā kaujā. Kamēr viņi būs šeit, draudēs briesmas, ka urgļi izlauzīsies cauri Troņheimas grīdai. Ja tas notiks, mēs būsim slazdā mums uzbruks gan no ārpuses, gan iekšpuses. Mēs nedrīkstam ļaut urgļiem ieņemt Troņheimu. Ja viņiem tas izdosies, šaubos, vai mums pietiks spēka padzīt iebrucējus.
- Un kas notiks ar mūsu ģimenēm? Jormundurs satraucās. Es negribu pieredzēt, ka urgļi nogalina manu sievu un dēlu.
Ažihada sejā iegūlās dziļas rievas.
- Visas sievietes un bērni jāved uz tuvējām ielejām. Ja mēs kritīsim kaujā, viņiem ir pavadoņi, kas parādīs ceļu uz Surdu. Šajos apstākļos tas ir vienīgais, ko varu darīt.
Jormundurs centās neizrādīt atvieglojuma sajūtu.
- Ser, vai Nasuada arī dosies līdzi?
- Viņa nav priecīga par šādu pavēli, taču jā, dosies.
Visu klātesošo acis pievērsās Ažihadam, kad viņš iztaisnoja plecus un paziņoja:
- Urgļi ieradīsies pēc dažām stundām. Mēs zinām, ka viņu ir daudz, taču mums ir jānosargā Farthendura. Sakāve nozīmē rūķu bojāeju, vārdenu nāvi un drīzu Surdas un elfu krišanu. Šo kauju mēs nedrīkstam zaudēt. Tagad ejiet un ķerieties pie
darba! Jormundur, sagatavo vīrus kaujai!
* * *
Visi izgāja no vadoņa telpām un devās kur kurais: Jormundurs uz kareivju mītni, Oriks un Arja uz kāpnēm, kas veda lejup, bet Eragons ar Safīru uz vienu no Troņheimas četrām galvenajām ejām. Lai gan bija vēla nakts stunda, pilsētkalns čumēja un mudžēja kā skudru pūznis. Visi skrēja, sasaucās un nesa saiņus.
Eragons bija cīnījies un nogalinājis arī iepriekš, taču gaidāmā kauja lika sirdij bailēs sažņaugties. Nekad iepriekš viņš nebija tiecies pēc kaujas. Tagad gaidas iedzina viņā šausmas. Eragons bija pārliecināts par sevi, kad bija jāstājas pretī tikai dažiem pretiniekiem, viņš zināja, ka varētu pievārēt trīs četrus urgļus ar Zaroku un maģijas palīdzību, taču lielākā kaujā varēja notikt jebkas.
Viņi izgāja ārā no Troņheimas un meklēja rūķus, kuriem vajadzēja palīdzību. Kad nespīdēja ne saule, ne mēness, Farthendurā bija tumšs kā peklē; vietumis tumsu izraibināja gaisma no laternām, kas šūpojās gar krāteri. Varbūt viņi ir tālākajā Troņheimas galā, Safīra ierunājās. Eragons piekrita un uzlēca pūķim mugurā.
Viņi planēja apkārt Troņheimai, līdz ieraudzīja lampu puduri. Safira pagriezās un lidoja uz to pusi, tad nolaidās, viegli nošvīkstinot spārnus, pārsteigtu rūķu bariņā, kas dedzīgi drupināja zemi ar cērtēm. Eragons žigli paskaidroja, kāpēc viņi ieradušies. Rūķis ar smailu degunu sacīja:
- Tieši zem mums četru jardu dziļumā ir tunelis. Mēs būtu pateicīgi par jebkuru palīdzību, lai to sagrautu.
- Ja jūs atbrīvosiet laukumu virs tuneļa, paskatīšos, ko varu darīt.