Rūķis bažīgi palūkojās, taču lika racējiem paiet malā.
Lēni ievilcis elpu, Eragons gatavojās likt lietā maģiju. Viņš varēja pārvietot zemes kārtu tunelī, taču tas atņemtu daudz spēka, un to nevarēja pieļaut. Viņš domāja sagraut tuneli, ar maģiju iedarbojoties uz apakšzemes eju griestu vājākajām vietām.
- Thrysta deloi, viņš nočukstēja un ievadīja spēka taustekļus zemē. Gandrīz to pašu brīdi tie saskārās ar akmeni. Eragons neņēma vērā šķērsli un sniedzās tālāk, līdz nonāca pie tuneļa. Tad viņš sāka meklēt klintī plaisas. Katru reizi, kad tādu uzgāja, jauneklis uzspieda, pagarinot un paplašinot plaisu. Smags darbs tāpat kā mēģinājums pārplēst akmeni ar rokām. Viņš nemaz nevirzījās uz priekšu un nepacietīgie rūķi to, protams, pamanīja.
Eragons neatlaidīgi turpināja iesākto. Pēc kāda brīža sūrais darbs tika atalgots ar krakšķi, ko skaidri varēja sadzirdēt arī virszemē. Atskanēja griezīga skaņa, un zeme noslīdēja kā ūdens, izlīstot no renes, un izveidoja septiņus jardus platu bedri.
Priecīgie rūķi devās prom no sagrautā tuneļa, kas bija pilns ar sadrupušiem akmeņiem, bet smaildegunis rūķis veda Eragonu pie nākamā tuneļa. To bija vēl grūtāk sagraut, tomēr viņam tas izdevās, dubultojot spēku. Nākamo stundu laikā viņš ar Safiras palīdzību sagrāva vairāk nekā pusduci tuneļu, kas vijās cauri Farthendurai.
Kamēr viņš strādāja, debesu laukumiņā virs galvas parādījās pirmie gaismas stari. Gaismas nebija pietiekami daudz, lai redzētu tālu, taču Eragona pašpaļāvība auga. Viņš novērsās no pēdējā sagrautā tuneļa drupām un ieinteresēts aplūkoja apkārtni.
Liela bēgļu straume sievietes un bērni, vārdenu vecāko cilvēku pavadīti, plūda ārā no Troņheimas. Ikviens nesa pārtikas, iedzīves un drēbju saiņus. Viņus apsargāja karavīru grupa, galvenokārt jauni zēni un veci vīri.
Tomēr galvenā rosība norisinājās pie pilsētkalna pamatnes, kur vārdeni un rūķi pulcēja armiju, sadalot to trijos bataljonos. Katram vadam bija vārdenu karogs ar baltu pūķi, kas turēja rozi virs zobena, kura asmens norādīja lejup uz purpursārtu lauku.
Vīri klusi stāvēja, cieši sažņauguši dūres. Viņu mati viegli plīvoja no bruņucepuru apakšas. Daudziem karavīriem bija tikai zobens un vairogs, taču bija arī šķēpnešu un pīķiem bruņotu karavīru rindas. Bataljonu avangardā strēlnieki pārbaudīja savu stopu stiegras.
Rūķi bija tērpušies smagos bruņutērpos. Nopulēti tērauda bruņukrekli sniedzās viņiem līdz ceļiem, kreisajā rokā viņi turēja biezu apaļo vairogu ar katra klana simbolu. Pie vidukļa bija piesieti īsi zobeni, bet labajā rokā saņemts cirtnis vai āva. Kājas sedza ļoti smalki izkaltas bruņas. Galvā rūķiem bija metāla cepure, bet kājās ar metālu apkalti zābaki.
No tālākā bataljona nošķīrās neliels stāvs un traucās Eragona un Satīras virzienā. Tas bija Oriks, apbruņots tāpat kā pārējie rūķi.
Ažihads vēlas, lai tu pievienojies armijai. Nav vairs palicis neviens tunelis, kas jāsagrauj. Maltīte jūs jau gaida.
Eragons un Safīra sekoja Orikam uz telti, kur viņi atrada maizi un ūdeni cilvēkam un kaltētas gaļas kalnu Safīrai. Viņi nesūkstīdamies paēda labāk šāda tāda pārtika nekā tukšs vēders.
Kad viņi beidza ēst, Oriks ieteica pagaidīt un pazuda bataljona rindās. Viņš drīz atgriezās, vezdams veselu rindu rūķu, kas bija apkrāvušies ar bruņām. Oriks paņēma kādas bruņas un pasniedza Eragonam.
- Kas tas ir? Eragons jautāja, pārvelkot ar pirkstu pulētajam metālam. Bruņas bija greznotas ar sarežģītiem gravējumiem un rotātas ar zeltu. Vietām tās bija veselu collu biezas un ļoti smagas. Neviens cilvēks nespētu cīnīties ar šādām bruņām mugurā. Turklāt tur bija pārāk daudz aprīkojuma, lai to spētu lietot viens cilvēks.
- Dāvana no Hrotgara, Oriks sacīja, izskatīdamies ļoti apmierināts ar sevi. Tās tik ilgu laiku gulējušas starp citiem mūsu dārgumiem, ka gandrīz neviens par tām neatcerējās. Tās izkala citā laikmetā vēl pirms Jātnieku sagrāves.
- Bet kam tās ir domātas? Eragons neizpratnē vaicāja.
- Nu, protams, tās ir pūķu bruņas! Vai tu domā, ka pūķi devās kaujā bez bruņām? Pilni komplekti ir īsts retums, jo to izgatavošana aizņēma ļoti ilgu laiku, un pūķi taču visu laiku auga. Taču Safīra vēl nav pārlieku liela, tādēļ šīs bruņas viņai būs pašā laikā.
Pūku bruņas! Kamēr Safīra apošņāja bruņas, Eragons apjautājās: Ko tu domā par to ?
Izmēģināsim, viņa sacīja; pūķa acis satraukumā kvēloja.
Uzstīvējuši Safīrai bruņas, Oriks un Eragons atkāpās, lai aplūkotu veikumu. Safiras kakls izņemot radzes visā tā garumā bija noklāts ar trīsstūrainām bruņu zvīņām. Viņas vēderu un krūtis sargāja smagas plātnes, bet vieglākās atradās uz astes. Pūķa kājas un mugura bija pilnībā nosegta. Galvu sargāja vesela bruņu plāksne, atstājot brīvu apakšžokli, lai varētu kost un plēst.
Safīra izmēģinādama izlocīja kaklu, un bruņas viegli saliecās līdz ar viņas kustību. Tās mani palēninās, taču apturēs bultas. Kā es izskatos ?
Ļoti biedējoši, Eragons godīgi atbildēja.
Oriks pacēla atlikušos priekšmetus un sacīja:
- Es atnesu bruņas arī tev, lai gan vajadzēja krietni vien pameklēt, lai atrastu atbilstošu izmēru. Mēs reti kaļam bruņas cilvēkiem vai elfiem. Nezinu, kam šīs bruņas tika izgatavotas, taču tās vēl ne reizi nav lietotas, un es ceru, ka tās tev labi kalpos.
Eragons pāri galvai pārvilka stīvu bruņukreklu, kas noslīdēja līdz ceļiem kā svārki. Tas smagi uzgūla pleciem un skanēja pie katras kustības. Jauneklis tam pa virsu uzsēja Zaroku, kas neļāva bruņām šūpoties. Galvā viņam uzlika ādas cepuri, tad metāla bruņas un beidzot bruņucepuri, rotātu ar zeltu un sudrabu. Roku bruņas tika piestiprinātas pie apakšdelma, un kāju lielus sargāja kājām paredzētie aizsargi. Rokās uzvilka īpaši izkaltus bruņucimdus. Visbeidzot Oriks viņam pasniedza lielu vairogu, izgreznotu ar ozolkoka tēlu.
Zinot to, ka Hrotgara dāvanas ir vesela bagātība, Eragons palocījās un sacīja:
- Pateicos par šīm dāvanām. Es augsti novērtēju Hrotgara dāsnumu.
- Šobrīd vēl nesaki paldies, Oriks iesmējās, pagaidi, līdz bruņas izglābs tev dzīvību.
Karavīri pagriezās un maršēja prom. Trīs bataljoni sāka pārvietoties uz dažādām Farthenduras daļām. Eragons neziņā par to, ko darīt turpmāk, paskatījās uz Oriku; tas paraustīja plecus un sacīja:
- Man liekas, mums vajadzētu doties viņiem līdzi.
Viņi devās pakaļ bataljonam, kas virzījās uz krātera pusi. Eragons apvaicājās par urgļiem, bet Oriks zināja vienīgi to, ka tuneļos norīkoti izlūki un ka nekas jauns nav ne dzirdēts, ne redzēts.
Bataljons apstājās pie viena no sagrautajiem tuneļiem. Rūķi sakrāva akmeņus tā, lai varētu viegli izrāpties no tuneļa. Šeit laikam viņi iecerējuši piedabūt urgļus iznākt virspusē, Safira norādīja.
Simtiem lāpu bija piestiprinātas pie zemē iedzītiem mietiem. Tās deva diezgan daudz gaismas, kas spīdēja līdzīgi vakara saulei. Gar tuneļu malu kvēloja ugunskuri, virs kuriem kūrās milzīgi katli ar verdošu darvu. Eragons novērsa skatienu, apspiezdams nelabumu. Šausmīgs nogalināšanas veids pat ja jānogalina urgļi.
Zemē tika iedurta noasinātu mietu rinda, nodrošinot dzelkšņainu šķērsli starp bataljonu un tuneli. Eragons pamanīja, ka var palīdzēt, un piebiedrojās cilvēku grupai, kas raka grāvi starp mietiem. Safira arī metās palīdzēt un rauša zemi ar saviem milzīgajiem nagiem. Kamēr viņi strādāja, Oriks aizgāja uzraudzīt, kā būvē barikādes, kurām bija jānorobežo strēlnieki. Eragons ar prieku spirdzinājās no vīna blašķes katru reizi, kad to laida apkārt. Kad grāvju rakšana bija pabeigta un tie piepildīti ar uzasinātiem mietiem, Safīra un Eragons nolēma atpūsties.