Oriks atgriezās un ieraudzīja abus sēžam. Viņš noslaucīja pieri un pastāstīja:
- Visi cilvēki un rūķi ir kaujas laukā. Troņheima ir noslēgta. Hrotgars vada bataljonu pa kreisi no mums. Ažihads ir priekšgalā tam, kas atrodas mums priekšā.
- Un kurš komandē šo?
- Jormundurs. Oriks nosēcies apsēdās un nolika savu āvu uz zemes.
Safira piebikstīja Eragonam. Paskaties. Puiša roka saspringa uz Zaroka, kad viņš ieraudzīja Murtagu ar bruņucepuri galvā, rūķu vairogu vienā rokā, lielo zobenu otrā rokā Tornaka mugurā tuvojamies kaujas laukam.
Oriks nolamājās un pielēca kājās, taču Murtags ātri nobēra:
- Viss kārtībā. Ažihads mani izlaida.
- Kāpēc viņam tas bija jādara? Oriks noprasīja.
Murtags sāji pasmaidīja:
- Viņš sacīja, ka tā būs iespēja pierādīt manus labos nodomus. Acīmredzot viņš nolēma, ka pārāk lielu ļaunumu es nespētu nodarīt arī tad, ja vērstos pret vārdeniem.
Eragons pamāja ar galvu sveicienam un atslābināja tvērienu. Murtags bija lielisks un nežēlīgs cīnītājs tieši tāds, kādu Eragons vēlējās sev blakus kaujas laikā.
- Kā mēs varam zināt, ka tu nemelo? Oriks vēlreiz noprasīja.
- Jo es tā saku, atskanēja stingra balss. Ažihads pienāca tuvāk, apbruņojies kaujai ar krūšu bruņām un zobenu ar ziloņkaula spalu. Viņš uzlika spēcīgo roku uz Eragona pleca un aizveda nostāk, kur pārējie viņus nevarēja dzirdēt. Ažihads uzmeta vērtējošu skatienu Eragona bruņojumam.
- Labi, Oriks tevi ir labi apbruņojis.
-Jā… vai tuneļos ir kaut kas manīts?
- Nekas. Ažihads atbalstījās pret savu zobenu. Viens no dvīņiem palika Troņheimā. Viņš vēros kauju no pūķu apmetnes un nodos man informāciju ar sava brāļa starpniecību. Es zinu, ka tu spēj runāt ar domu palīdzību. Gribu, lai tu ziņo dvīņiem par visu, par jebko neparastu, ko redzēsi kaujas laikā. Arī es nodošu tev pavēles ar viņu palīdzību. Vai skaidrs?
Doma, ka viņš būs saistīts ar dvīņiem, Eragonam riebās, taču viņš apzinājās, ka tas ir nepieciešams.
- Skaidrs.
Ažihads apklusa.
- Tu neesi kājnieks vai kavalērists, ne arī kāds cits karavīra tips, ko esmu paradis izrīkot. Kauja var izvērsties citādi, taču man šķiet, ka tev un Safīrai būs drošāk palikt uz zemes. Gaisā jūs var apdraudēt urgļu strēlnieki. Vai arī tu cīnīsies, sēžot Safīrai mugurā?
Eragons nekad nebija piedalījies kaujā zirga mugurā, un vēl jo mazāk sēžot uz Safiras.
- Droši nezinu, ko darīsim. Sēžot Safiras mugurā, varēšu stāties pretī tikai kuiļiem.
- Man šķiet, ka kuiļu būs ļoti daudz, Ažihads piebilda. Viņš iztaisnojās un izrāva zobenu no zemes. Vienīgais padoms, ko varu tev dot, izvairies no nevajadzīga riska. Vārdeni nevar atļauties tevi zaudēt.
Pateicis šos vārdus, viņš pagriezās un devās prom.
Eragons atgriezās pie Orika un Murtaga un ierīkojās blakus Safīrai, atbalstījis vairogu pret ceļgaliem. Visi četri klusēdami gaidīja, tāpat kā simtiem karavīru apkārt viņiem. Gaisma no Farthenduras krātera pazuda, kad saule aizgāja aiz tā malas.
Eragons pagriezās, lai izpētītu nometni, un, sirdij salecoties, sastinga. Trīsdesmit pēdas tālāk sēdēja Arja ar stopu klēpī. Lai arī viņš zināja, ka būtu dīvaini tā domāt, tomēr puisis bija cerējis, ka viņa pievienosies pārējām sievietēm, kas devās prom no Farthenduras. Noraizējies viņš pieskrēja elfai klāt un vaicāja:
- Vai tu cīnīsies?
- Es darīšu, kas man jādara, Arja mierīgi atbildēja.
- Bet tas ir pārāk bīstami!
Viņas seja satumsa.
- Tu mani nelutini, cilvēk. Elfi apmāca cīnīties gan vīriešus, gan sievietes. Es neesmu viena no jūsu nevarīgajām sievietēm, kas skrien prom, tiklīdz parādās briesmas. Man uzticēja apsargāt Safiras olu… un es to pazaudēju. Mana dzimta ir apkaunota un grimtu vēl dziļākā kaunā, ja nesargāšu tevi un Safiru šajā kaujas laukā. Tu aizmirsti, ka maģijas ziņā esmu daudz spēcīgāka par ikvienu tās zinātāju arī par tevi. Turklāt, ja ieradīsies Ēna, kurš cits, izņemot mani, var viņu nogalināt? Un kam citam vēl ir lielākas tiesības to izdarīt?
Eragons bezspēcīgi skatījās uz Arju, zinot, ka viņai ir taisnība, un nevēloties to atzīt.
- Sargi sevi. Un tad izmisumā vēl piebilda senajā valodā: Wiol pomnuria ilian. Lai es būtu laimīgs.
Arja ar mokām novērsa skatienu, un matu sproga aizēnoja viņas seju. Viņa pārvilka ar roku savam pulētajam stopam un nočukstēja:
- Mans liktenis ir būt šeit. Parāds ir jāmaksā.
Eragons strauji devās pie Safiras. Murtags ar ziņkāri nolūkojās viņā un vaicāja:
- Ko viņa sacīja?
- Neko īpašu.
Stundām ritot, aizsargi aizvien vairāk iegrima domās un klusumā. Farthenduras krāteris atkal ienira tumsā, un, izņemot asinssarkanu laternu spīdumu un ugunskuru kvēlošanu, nekādu citu gaismas avotu nebija. Eragons nodarbojās vai nu ar savu bruņu pētīšanu, vai arī izsekoja Arju. Oriks ik pa laikam pārlaida galodu pār savu āvu un pārbaudīja asmeni. Metāla skrapstoņa pret akmeni bija kaitinoša. Murtags raudzījās tālumā.
Laiku pa laikam apmetnē ieskrēja ziņneši, liekot karavīriem pierauties kājās. Tomēr katru reizi izrādījās, ka tā bijusi viltus trauksme. Cilvēki un rūķi aizvien vairāk saspringa, un bieži ieskanējās kāda dusmīga balss. Sliktākais Farthendurā bija vēja trūkums gaiss bija nekustīgs un sasmacis. Kad kļuva siltāks un tveice pieņēmās spēkā, nebija atelpas.
Kad nakts nāca aizvien tuvāk, kaujas lauks norima un iestājās nāves klusums. Muskuļi sastinga no ilgās gaidīšanas. Eragons truli skatījās tumsā, pievēris smagnējos plakstiņus. Viņš sapurināja sevi, lai saglabātu modrību, un centās koncentrēties, lai gan tik ļoti nāca miegs.
Beidzot Oriks sacīja:
- Ir jau vēls. Mums vajadzētu nosnausties. Ja kaut kas notiks, pārējie mūs pamodinās.
Murtags noņurdēja, taču Eragons bija pārāk noguris, lai iebilstu. Jauneklis saritinājās pret Safīru, liekot par spilvenu savu vairogu. Aizverot acis, viņš redzēja, ka Arja vēl aizvien ir nomodā un vēro viņus.
Eragona sapņi bija juceklīgi un mokoši ragainu briesmoņu un neredzētu šausmu pilni. Atkal un atkal viņš dzirdēja dobju balsi, kas jautāja:
- Vai tu esi gatavs? Taču viņš ne reizi neatbildēja. Vīziju nomocīts, jaunekļa miegs bija saraustīts un nemierīgs, līdz kāds pieskārās viņa rokai. Eragons acumirklī pamodās.
58. NODAĻA Kauja zem Farthenduras
Sākas, Arja sacīja bēdīgā balsī. Karavīri apmetnē stāvēja kaujas gatavībā, izvilkuši ieročus. Oriks izvicināja savu āvu, lai pārliecinātos, vai viņam pietiek vietas. Arja uzvilka bultu stopā un sagatavoja izšaušanai.
Pirms dažām minūtēm no tuneļa izskrēja izlūks, Murtags sacīja Eragonam. Urgļi tuvojas.
Viņi kopā skatījās uz tuneļa tumšo muti cauri vīru rindām un uzasinātajiem mietiem. Pagāja viena minūte, tad vēl viena… un vēl viena. Nenovēršot skatu no tuneļa, Eragons ielēca Safiras seglos, sažņaudzis ciešāk rokā Zaroku. Murtags aiz viņa uzlēca Tornaka mugurā. Un kāds vīrs iesaucās: Es dzirdu urgļus!
Karavīri sastinga rokas ciešāk satvēra ieročus. Neviens nekustējās… neviens neelpoja. Kaut kur iegrudzinājās zirgs.
Debesis pāršķēla asi urgļu saucieni, kad tumši stāvi izvirda no tuneļa mutes. Pēc komandas uz viņu pusi tika novirzīti katli ar verdošo piķi, dedzinošais šķidrums lija tuneļu badīgajās rīklēs. Monstri no sāpēm auroja, rokas tā vien gāja pa gaisu. Burbuļojošajai darvai uzmeta virsū degošu lāpu, un no tuneļa pacēlās sarkanīgu liesmu stabs, kas gluži kā elle aprija urgļus. Eragonam kļuva nelabi no šā skata, viņš aplūkoja visu Farthenduru un pārējos divus bataljonus un ieraudzīja līdzīgus ugunskurus pie katra no tiem. Jauneklis ielika Zaroku makstī un uzvilka stopu.