Citi urgļi sastampāja darvu un rāpās ārā no tuneļiem pāri saviem sadegušajiem sugas brāļiem. Viņi sastājās kopā, veidojot
masīvu mūri pret rūķiem un cilvēkiem. Aiz nocietinājuma, kura būvi bija uzraudzījis Oriks, pirmā strēlnieku rinda uzvilka stopus un izšāva bultas. Eragons un Arja papildināja tās ar savām bultām un skatījās, kā šautras izēdas cauri urgļu rindām.
Urgļu līnija sašūpojās, draudot izjukt, taču viņi aizklāja sevi ar vairogiem un izturēja uzbrukumu. Strēlnieki atkal izšāva, tomēr urgļi turpināja nākt virszemē ar mežonīgu ātrumu.
Eragonu satrieca viņu lielais skaits. Vai tiešām būs jānogalina viņi visi? Tas taču ir tīrais neprāts. Vienīgais mierinājums nekur neredzēja Galbatoriksa vīrus kopā ar urgļiem. Vismaz pagaidām.
Uzbrūkošā armija izveidoja masīvu ķermeņu mūri, izskatījās, ka tas stiepjas līdz bezgalībai. Monstru vidū pacēlās sadriskāti un netīri karogi. Farthendurā atskanēja drūmas piezīmes, kad nogranda kara taures un visi urgļi mežonīgi ieaurojās.
Viņi rāvās uz aso mietu rindu, nošķiežot to ar lipīgām asinīm un atstājot aiz muguras biedru ļenganos ķermeņus, kad priekšējās rindas bija uzdūrušās sadzītajiem pāļiem. Melnu bultu mākonis pārlidoja aizsargvalnim, kur tās atvairīja notupušies aizsargi. Eragons palīda zem vairoga, un Safīra apsedza galvu. Bultas norībēja pret pūķa bruņām, tomēr neievainoja viņu.
Uz brīdi apjukuši no pārsteiguma mietiem -, urgļi mīņājās uz vietas. Vārdeni saliedējās ciešāk un gaidīja nākamo uzbrukumu. Pēc mirkļa atkal atskanēja kaujas rēcieni, un urgļi metās uz priekšu. Trieciens bija nežēlīgs. Urgļi rāvās cauri mietiem, kur viņus jau gaidīja pīķneši, kas izmisīgi dūra uzbrucēju pirmajai rindai, mēģinot tos atvairīt. Pīķi tikai uz mirkli atsita urgļu uzbrukumu, un drīz draudīgais monstru vilnis vairs nebija apturams.
Pirmā aizsardzības līnija tika pārrauta, un pirmo reizi abas armijas nonāca aci pret aci. Kaujas laukam pārvēlās cilvēku un rūķu apdullinošais kara sauciens. Safīra ierēcās un metās cīņā, ienirstot trokšņa un karadarbības viesulī.
Safira plosīja urgļus ar žokļiem un nagiem. Viņas zobi bija tikpat nāvējoši kā jebkurš zobens, bet aste līdzinājās gigantiskai
vālei. Sēžot pūķa mugurā, Eragons atvairīja urgļu vadoņa āmura cirtienu pa Safiras neaizsargātajiem spārniem. Šķita, ka Zaroka tumši sarkanais asmens apmierināti mirdz no plūstošās asins straumes.
Ar acs kaktiņu Eragons redzēja, ka Oriks cērt kāda urgļa kaklu ar savu vareno āvu. Netālu no rūķa cīnījās Murtags sava zirga Tornaka mugurā. Viņa seja bija sašķiebta naidīgā smīnā, cērtot pa labi un pa kreisi. Tad Safira apsviedās riņķī un puisis ieraudzīja Arju lecam pāri nedzīva pretinieka ķermenim.
Kāds urglis nogāza ievainotu rūķi un cirta ar savu zobenu pret Safiras priekšējo labo kāju. Viņa ierocis atlēca no pūķa bruņām, šķiežot dzirksteļu jūru uz visām pusēm. Eragons trieca zobenu pret monstra galvu, taču Zaroks iestrēga urgļa ragos, un tas izrāvās no puiša tvēriena. Nolamājies jauneklis nolēca no Safiras muguras un aizturēja urgli, sašķaidot tā seju ar vairogu. Eragons izrāva Zaroku no monstra ragiem un izvairījās, kad nākamais urglis uzbruka viņam.
Safira, tu man esi vajadzīga! viņš iesaucās, taču kaujinieku straumes nošķīra vienu no otra. Piepeši kuilis pielēca puisim klāt, sagatavojis vāli sitienam. Nespēdams pacelt vairogu laikā, Eragons iesaucās: -Jierda! Kuiļa galva atkrita atpakaļ ar skaļu krakšķi, kad pārlūza tā kakls. Vēl četri urgļi salīka zem Zaroka plēsīgā dzēliena, tad Murtags piejāja pie Eragona un urgļi atkāpās.
Nāc! viņš iesaucās, pasniedzās lejā no Tornaka un uzvilka Eragonu zirgā. Viņi traucās pie Safiras, ko bija apstājis naidnieku bars. Divpadsmit šķēpneši bija ielenkuši pūķi un bakstīja to ar saviem pīķiem. Viņiem jau bija izdevies caurdurt abus pūķa spārnus. Safiras asinis nošķieda zemi, un katru reizi, kad viņa mēģināja sagrābt kādu urgli, monstri saspiedās cieši kopā un centās trāpīt pūķim acīs. Viņai nekas cits neatlika kā atkāpties. Pūķis centās aizslaucīt šķēpus ar nagiem, taču urgļi atlēca un izvairījās no Safiras.
Safiras asinis satracināja Eragonu. Viņš nolēca no Tornaka ar mežonīgu kliedzienu un iedūra krūtīs tuvākajam urglim, nebaidīdamies ne no kā un neprātīgi cenzdamies palīdzēt Safirai.
Puiša uzbrukums novērsa monstru uzmanību un ļāva pūķim izrauties no aplenkuma. Ar kājas spērienu Safira aizlidināja vienu no urgļiem un pielēkšoja pie Eragona. Jauneklis sagrāba pūķa muguras radzi un pievilkās līdz segliem. Murtags pacēla roku un devās uzbrukumā nākamajam urgļu baram.
Safira pacēlās gaisā virs kaujā iesaistītajām armijām, cenšoties gūt mazu atelpu. Eragona elpa raustījās. Muskuļi bija saspringuši, gatavi atvairīt nākamo uzbrukumu. Katra viņa ķermeņa daļa kūsāja enerģijas pārpilnībā, liekot jusies dzīvākam nekā jebkad agrāk.
Safira apmeta loku, līdz abi atguva spēkus, un tad šāvās lejā pret urgļiem, pārbaudot apkārtni, lai viņus neatklātu. Pūķis tuvojās monstriem no mugurpuses, kur bija pulcējušies urgļu strēlnieki.
Pirms urgļi saprata, kas notiek, Eragons jau bija nocirtis galvu diviem urgļu strēlniekiem, bet Safira iznīcināja trīs pārējos. Kad atskanēja trauksme, pūķis atkal pacēlās gaisā, ātri lidojot prom no bultu lietus.
Abi atkārtoja šo paņēmienu arī citā armijas flangā. Safiras piesardzība un ātrums krēslas aizsegā neļāva urgļiem noteikt, kur sekos nākamais uzbrukums. Eragons lika lietā savu stopu katru reizi, kad Safira pacēlās gaisā, taču drīzumā viņam aptrūkās bultu. Drīz vienīgais ierocis, kas palika jaunekļa bultu makā, bija maģija, kuru viņš gribēja paturēt rezervē, līdz bez tās nevarēs iztikt.
Safiras lidojums virs kaujas lauka ļāva Eragonam iegūt priekšstatu par to, kā veidojas cīņas gaita. Farthendurā norisinājās trīs atsevišķas cīņas pie katras tuneļa ieejas. Urgļi atradās neizdevīgā pozīcijā, jo viņu armija bija saskaldīta, turklāt monstri nevarēja izvest visu savu armiju no tuneļiem vienlaikus. Tomēr vārdeni un rūķi nespēja noturēt urgļus, lai tie nedotos uz priekšu, un kaujas vilnis lēni stūma viņus uz Troņheimas pusi. Aizsargu skaits pret urgļu masu šķita nenozīmīgs, jo monstri turpināja līst ārā no tuneļiem un viņu skaits strauji pieauga.
Urgļi pulcējās pie vairākiem karogiem, katrs no tiem pārstāvēja noteiktu klanu, tomēr nebija skaidrs, kas tos visus vada. Klani nepievērsa nekādu uzmanību cits citam, it kā viņi saņemtu rīkojumus no citurienes. Eragons vēlējās, kaut varētu uzzināt, kas ir virspavēlnieks, lai viņi abi ar Safīru varētu to padarīt nekaitīgu.
Atceroties Ažihada rīkojumu, viņš sāka klāstīt informāciju dvīņiem. Tie ieinteresējās par to, ka urgļiem it kā neesot virspavēlnieka, un sāka viņu iztaujāt sīkāk. Domu apmaiņa ritēja ļoti gludi un īsi. Dvīņi viņam sacīja: Tev liek palīdzēt Hrotgaram, viņš ar grūtībām tiek galā.
Skaidrs, Eragons atbildēja.
Safira žigli aizlidoja pie kaujas grūtībās nonākušajiem rūķiem, zemu planējot virs Hrotgara. Ietērpies zelta bruņās, rūķu valdnieks stāvēja nelielas grupas priekšgalā, vicinādams Volundu savu priekšteču āmuru. Baltā bārda mirdzēja laternu gaismā; kad rūķu valdnieks palūkojās augšup uz Safīru, viņa acīs parādījās apbrīna.