Safira nolaidās aiz rūķiem un stājās pretī uzbrūkošajiem urgļiem. Pat paši drosmīgākie kuiļi nodrebēja no pūķa niknuma, ļaujot rūķiem pavirzīties kaujā uz priekšu. Eragons mēģināja pasargāt Safiru no ievainojumiem. Viņas kreiso sānu sargāja rūķi, taču priekšā un labajā pusē vilnīja ienaidnieku jūra. Jauneklis nevienu nežēloja un izmantoja jebkuru izdevību, likdams lietā maģiju, kad Zaroks nespēja palīdzēt. Šķēps atsitās pret Eragona vairogu, atstādams tajā iedobi un nobrāzdams plecu. Grīļodamies no sāpēm, viņš pārcirta urgļa galvaskausu, sajaucot smadzenes ar metālu un kauliem.
Eragons apbrīnoja Hrotgaru, kurš, lai arī skaitījās vecs gan pēc cilvēku, gan rūķu ieskatiem, tomēr kaujas laukā bija neuzveicams. Nedz urglim, nedz kuilim nebija nekādu izredžu izdzīvot cīņā ar rūķu karali un viņa sargiem. Katru reizi, kad Volunds pret kādu atsitās, tas bija nāves gongs kārtējam ienaidniekam. Kad vienu no viņa kareivjiem notrieca šķēps, Hrotgars pats savām rokām to sagrāba un divdesmit jardu attālumā ar pārsteidzošu spēku caururba tā īpašnieku. Šāds varoņdarbs pamudināja Eragonu uz vēl lielāku risku, viņš gribēja līdzināties dižajam valdniekam.
Eragons uzklupa milzīgam kuilim, kas atradās tvēriena attālumā, un gandrīz nokrita no Safiras segliem. Pirms viņš attapās, kuilis nokļuva aiz Safiras aizsardzības joslas un atvēzēja zobenu. Spēcīgs trieciens pa bruņucepuri Eragonu atsvieda sāņus, gar acīm ņirbēja zvaigznītes, ausīs sāka dunēt zvani.
Apdullis viņš mēģināja uzslieties sēdus, taču kuilis jau bija sagatavojies nākamajam cirtienam. Taču, pirms monstra roka nolaidās, no viņa krūtīm izspraucās tievs tērauda asmens. Kuilis rēkdams nokrita uz sāniem. Viņa vietā stāvēja Andžela.
Burvei mugurā bija sarkans apmetnis, kas slēpa ar melnu un zaļu emalju segtas bruņas. Viņai bija dīvains, abām rokām turams ierocis gara koka nūja, kurai abos galos bija piestiprināti zobena asmeņi. Andžela viltīgi piemiedza ar aci Eragonam un skrēja prom, griežot rokā savu nūjzobenu kā dervišs. Viņai pa pēdām steidzās Solembums jauniņa, pinkaina puišeļa izskatā. Kaķacis rokās turēja mazu, melnu dunci, zobi bija atņirgti kampienam.
Eragons vēl aizvien jutās apdullis no trieciena, tomēr saņēmās un noturējās seglos. Safira pacēlās spārnos un riņķoja augstu gaisā, ļaujot jauneklim atgūties. Viņš nopētīja Farthenduru un, sev par šausmām, pamanīja, ka visas trīs kaujas noritēja neveiksmīgi. Nedz Ažihads, nedz Jormundurs, nedz arī Hrotgars nespēja apturēt urgļus. To vienkārši bija pārāk daudz.
Eragons prātoja, cik daudz urgļu viņš vienlaikus varētu nogalināt ar maģijas palīdzību. Savu spēku robežas viņš apzinājās labi. Ja viņš varētu nogalināt pietiekami daudzus, lai mainītu kaujas gaitu… iespējams, viņš pats ietu bojā. Tas varētu būt upuris uzvarai.
Cīņa turpinājās stundu pēc stundas. Vārdeni un rūķi jau bija paguruši, bet urgļus papildināja jauni karavīru spēki.
Eragons raudzījās uz notiekošo kā uz ļaunu murgu. Lai arī viņi abi ar Safīru cīnījās, cik spēja, tikko nogalināta urgļa vietā vienmēr stājās cits monstrs. Viss viņa ķermenis sāpēja, jo sevišķi galva. Katru reizi, kad jauneklis izmantoja maģiju, viņš zaudēja daļu enerģijas. Safirai klājās nedaudz labāk, taču viņas spārnus izroboja sīki ievainojumi.
Kamēr viņš atsita uzbrukumu, dvīņi steidzīgi gribēja sazināties ar Eragonu. Zem Troņheimas dzirdami skaļi trokšņi. Izklausās, ka urgli mēģina ierakties pilsētā! Mums vajag jūs abus ar Arju, lai sagrautu visus tuneļus, caur kuriem viņi rokas.
Eragons sacirta pretinieku ar zobenu. Mēs tūlīt ieradīsimies. Viņš lūkojās pēc Arjas un ieraudzīja elfu cīnāmies ar bariņu urgļu. Safira aši iztīrīja eju pie elfas, atstājot aiz sevis sakropļotu ķermeņu kaudzi. Eragons pastiepa roku un uzsauca:
Lec augšā!
Arja bez vilcināšanās uzlēca Safiras mugurā. Viņa apvija labo roku ap Eragona vidukli, bet otrā rokā turēja savu asinīm notraipīto zobenu. Kad Safira pietupās un gatavojās celties gaisā, pieskrēja urglis, rēcot atvēzējās ar kara cirvi un ietrieca to pūķim krūtīs.
Safira ieaurojās no sāpēm un palēcās uz augšu, kājas atrāvās no zemes. Viņas spārni atsprāga vaļā, un pūķis visiem spēkiem centās tos nesalauzt, zvārodamies ceļoties augšup, tomēr labā spārna gals skrāpēja zemi. Urglis atvēzējās, lai mestu kara cirvi. Taču Arja pacēla plaukstu, iekliedzās un smaragdzaļas enerģijas bumba izšāvās urgļa virzienā, nogalinot to. Ar plecu muskuļu pārdabisku piepūli Safira izlīdzināja lidojumu un laidās zemu virs karavīru galvām. Sēcoši elpojot, viņa ar spēcīgiem spārnu vēzieniem laidās projām no kaujas lauka.
Vai ar tevi viss kārtībā? Eragons satraukts vaicāja. Viņš neredzēja, kur pūķim iecirsts.
Izdzīvošu, viņa drūmi norūcja, bet manas jaunās krūšu bruņas ir sacirstas. Sāp krūškurvis, un man ir grūti kustējies.
Vai tu vari mūs aiznest līdz pūku apmetnei?
Redzēsim.
Eragons pastāstīja par Safiras stāvokli Arjai.
- Kad mēs nolaidīsimies, es palikšu pie Safiras un palīdzēšu viņai. Tiklīdz atbrīvošu pūķi no bruņām, piebiedrošos tev.
- Paldies, Eragons pateicās. Safīrai lidojums bija ļoti mokošs: viņa planēja, kad vien radās izdevība. Kad viņi nonāca pūķu apmetnē, Safira smagnēji nolaidās uz Isidara Mitrima, kur abiem dvīņiem vajadzēja vērot kaujas gaitu. Taču tur neviena nebija. Eragons nolēca uz grīdas un saviebās, ieraudzījis, kādu postu pūķim nodarījuši urgļi. Četras no metāla plātnēm uz Safiras krūtīm bija sakaltas kopā, un viņas spējas elpot un grozīties tagad bija ļoti ierobežotas.
- Turies, Eragons sacīja, uzlikdams roku viņai uz sāna, un izskrēja cauri arkai.
Viņš apstājās un dusmīgi iesaucās. Eragons bija Volturina, Nebeidzamo kāpņu, pašā augšā. Rūpējoties par Safiras veselību, viņš nebija domājis, kā nokļūt līdz Troņheimas apakšai, kur mēģināja ielauzties urgļi. Tagad nebija laika kāpt lejā. Puisis palūkojās uz šauro spraugu blakus kāpnēm, paķēra ādas spilvenu un laidās lejā.
Akmens slīdceļš bija tikpat gluds kā nopulēts koks. Ādas spilvens nesa jaunekli lejā šausminošā ātrumā apkārtējās sienas ņirbēja garām, un katrā pagriezienā viņš uzlidoja līdz sienas vidum. Gaiss švīkstēja gar Eragona bruņucepuri, tā vibrēja kā vējrādis. Slīdceļš viņam bija par mazu, un zēns laiku pa laikam gandrīz izlidoja no tā. Taču, kamēr viņš valdīja pār savām rokām un kājām, Pūķa Jātnieks bija drošībā.
Nolaidiens bija ļoti ātrs, tomēr tas ilga vismaz desmit minūtes. Pašās beigās slīdceliņš izlīdzinājās un viņš aizslīdēja pa milzīgu halcedona grīdu.
Kad Eragons beidzot apstājās, viņa galva bija pārāk noreibuši, un viņš nevarēja paiet. Pēc pirmā mēģinājuma pieslieties kājās jauneklis juta nelabumu, tādēļ saritinājās un saņēma galvu rokās, gaidīdams, kad viss acu priekšā beigs griezties. Kad Jātnieks jutās labāk, viņš piecēlās un uzmanīgi palūkojās apkārt.
Lielā telpa bija pilnīgi tukša un likās baisa. No Isidara Mitrima atspīdēja sārta gaisma. Viņš vilcinājās kurp tagad būtu jāiet? Mēģināja sazināties ar dvīņiem. Nekā. Eragons sastinga, kad sadzirdēja skaļu soļu dunoņu visā Troņheimā.
Gaisu pāršķēla sprādziens. Liela grīdas plātne saliecās un uzsprāga trīsdesmit pēdu augstumā. Kad tā nokrita atpakaļ, uz visām pusēm lidoja akmens šķembas. Eragons pārsteigts atkāpās un sataustīja Zaroku. No spraugas grīdā sāka līst kroplīgie urgļu stāvi.