Eragons vilcinājās. Vai viņam būtu jābēg? Vai būtu jāpaliek un jānoslēdz tunelis? Ja arī viņam to izdosies paveikt, pirms urgļi uzbruks, kāda tam jēga, ja tie ielauzušies vēl kādā vietā Troņheimā? Viņš nevarēs atrast visas šīs vietas laikus, lai neļautu ieņemt pilsētkalnu. Taču, ja es skriešu pie kādiem no Troņheimas galvenajiem vārtiem un atraušu tos vaļā, vārdeni varētu ieņemt Troņheimu bez aplenkuma. Viņš vēl nepaguva izlemt, kad no tuneļa parādījās garš vīrs tērpies melnās bruņās un lūkojās tieši Eragonam virsū.
Tas bija Durza.
Ēna nesa savu bālo asmeni, ko Ažihads bija ieskrambājis. Otrā rokā viņš turēja apaļu vairogu, ko rotāja sarkana zīme. Viņa tumšā bruņucepure bija bagātīgi izgreznota kā ģenerālim, bet ap Ēnas augumu vilnīja čūskādas apmetnis. Viņa sarkanīgajās acīs gailēja neprāts tāds neprāts, kas lika priecāties par varu un izmantot to.
Eragons zināja, ka nav nedz pietiekami ātrs, nedz arī tik stiprs, lai aizbēgtu no ienaidnieka. Viņš acumirklī brīdināja Safiru, lai arī zināja, ka pūķis tagad nespētu glābt savu Jātnieku. Viņš acumirklī sarāvās čokurā un apdomāja visu, ko Broms bija stāstījis par kauju ar citu maģijas lietotāju. Zināšanas nebija diez ko uzmundrinošas. Turklāt Ažihads teica, ka Ēnas var nogalināt, vienīgi iedurot tām sirdī.
Durza nicinoši raudzījās zēnā un sacīja:
Kaz jtierl trazhid! Otrag Bagh.
Urgļi aizdomīgi aplūkoja Eragonu un izveidoja apli pa telpas perimetru. Durza lēnām pienāca tuvāk Eragonam, viņa acis bija triumfa pilnas.
- Mans jaunais Jātniek, mēs atkal tiekamies. Tu rīkojies muļķīgi, aizbēgot no manis Gileadā. Beigās tev tas dārgi maksās.
- Tu nekad mani nenotversi dzīvu, Eragons norūca.
- Vai tiešām? Ēna pārvaicāja, saraucis uzacis. Gaisma no zvaigžņu safīra meta viņa sejā rēgainu toni. Es nekur neredzu tavu "draugu" Murtagu, kas varētu palīdzēt. Tagad tu mani nevari apturēt. Neviens to nevar!
Eragons sajuta bailes. Kā Ēna zina par Murtagu? Ielicis savā balsī visu nicinājumu, uz kādu vien bija spējīgs, viņš apjautājās:
- Un kā tev patiktu būt nošautam?
Durzas seja acumirklī sastinga.
- Tu par to samaksāsi ar asinīm. Tagad saki kur slēpjas tavs pūķis?
- Nemūžam!
Ēnas savaldība pamazām zuda.
- Tad es piespiedīšu tevi to pateikt!
Viņa zobena cirtiens nosvilpa gaisā. Brīdī, kad Eragons to atsita ar vairogu, viņa prātā ieurbās mentālā zonde. Cīnīdamies, lai aizsargātu savu prātu, puisis atsita Durzu un uzbruka tam.
Eragons no visa spēka cīnījās pret izturīgo aizsargmūri, kas apjoza Durzas prātu, taču nespēja izlauzties tam cauri. Viņš atvēzējās ar Zaroku, mēģinādams pārsteigt Ēnu. Tomēr tas viegli atsita cirtienu un atkal uzbruka Eragonam, kustēdamies gaismas ātrumā.
Zobena gals aizskāra Eragona ribas, caururbjot bruņas un aizsitot elpu. Tomēr asmens noslīdēja pa bruņām un zobens pagāja garām par mata tiesu. Durza tieši gribēja novērst Eragona uzmanību, lai ielauztos viņa prātā un pārņemtu to savā kontrolē.
- Nē! Eragons iesaucās, mezdamies virsū Ēnai. Viņa seja šausmās sašķobījās, kad viņš saķērās ar Durzu un metās virsū tā rokai, kas turēja zobenu. Durza centās nocirst Eragona roku, taču to sargāja bruņucimds, kas asmeni apturēja. Kad Eragons iespēra viņam pa kāju, Durza atņirdza zobus un atvēzējās ar vairogu, notriekdams jaunekli zemē. Pūķa Jātnieks mutē sajuta asins garšu, bet kakls sāpēs pulsēja. Lai gan ievainots, jauneklis apmeta kūleni un svieda vairogu pret Durzu. Kaut arī Ēna kustējās pārdabiskā ātrumā, smagais vairogs trāpīja tam pa gurnu. Durza saļodzījās, un Eragons iecirta viņam pa augšdelmu ar Zaroku. Pa Ēnas roku sāka plūst asins strūkla.
Eragons iekļuva Ēnas prātā un ātri pārvarēja Durzas novājināto aizsargjoslu. Piepeši viņa prātu pārņēma dažādi tēli, kas plūda cauri apziņai…
Durza vēl bērns, dzīvojot kopā ar saviem vecākiem nomadu dzīvi līdzenumā. Cilts padzen viņus un nosauc viņa tēvu par zvēresta lauzēju. Taču toreiz viņš vēl nebija Durza, bet Karsaībs vārds, kuru dungoja māte, ķemmējot viņa matus…
Ēna mežonīgi locījās, sāpēs saviebis seju. Eragons centās kontrolēt atmiņu plūsmu, taču nevarēja savaldīt to spēku.
Durza stāv uz pakalna pie savu vecāku kapa un gaužas, ka vīri nav nogalinājuši arī viņu. Tad pagriežas un akli maldās tuksnesī…
Durza skatījās Eragonam acīs. No viņa sarkanajiem redzokļiem plūda briesmīgs naids. Eragons bija nometies uz viena ceļa, visiem spēkiem cenzdamies noslēgt savu prātu.
Kā vecais vīrs izskatījās, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja Karsaību tuvu nāvei guļam tuksneša smiltīs. Dienas, kas aizritēja, līdz Karsaībs atlaba, un bailes, ko viņš sajuta, atklājot, ka glābējs ir burvis. Cik loti viņš lūdzās, lai vecais vīrs iemāca kontrolēt garus. Cik negribīgi Haegs beidzot piekrita. Tas sauca viņu par "Tuksneša žurku"…
Tagad Eragons stāvēja kājās. Durza uzbruka… pacēlis zobenu… savā neprātā neredzēdams vairogu.
Dienas, kas pavadītas mācībās zem svelošas saules, vienmēr paturot acīs ķirzakas, ko viņi ķēra pārtikai. Kā pamazām auga viņa spēks, liekot justies lepnam un pārliecinātam. Nedēļas, kuras pavadīja, kopjot skolotāju pēc kļūdaini lietotas burvestības. Viņa prieks, kad Haegs atlaba…
Nebija laika, lai atsistu uzbrukumu… nebija laika…
Bandīti, kas uzbruka viņiem nakts laikā un nogalināja Haegu. Niknums, ko Karsaībs sajuta, un gari, kurus viņš izsauca, lai atriebtos. Taču gari bija spēcīgāki, nekā viņš gaidīja. Tie vērsās pret viņu, pārņemot prātu un ķermeni. Viņš kliedza. Viņš bija… ES ESMU DURZA!
Zobens smagi triecās pret Eragona muguru, caururbjot gan bruņas, gan ādu. Viņš iekliedzās, kad sāpes izskrēja cauri visam ķermenim, nogrūžot viņu ceļos. Eragons sagrīļojās, mēģinādams aptvert notiekošo, kamēr pāri mugurai plūda karstu asiņu straume. Durza kaut ko sacīja, taču jauneklis to nedzirdēja.
Eragons sāpēs pavērsa skatienu pret debesīm, un asaras straumēm plūda pār vaigiem. Viss zudis. Vārdeni un rūķi bija sakauti. Viņš bija zaudējis. Safīra dosies drošā nāvē viņa dēļ kā jau darījusi agrāk -, bet Arju atkal notvers un nogalinās. Kāpēc viss beidzās šādi? Vai tāda ir taisnība? Viss bijis veltīgi.
Kad viņš lūkojās uz Isidara Mitrimu, augstu virs tā velvēm puiša acis apžilbināja gaismas stars. Pēc sekundes visa telpa nodrebēja apdullinošā grāvienā. Viņš atkal kļuva redzīgs un nespēja noticēt savām acīm.
Zvaigžņotais safīrs nodrebēja. Smailas dārgakmens šķembas milzīgā klājienā gāzās lejā uz grīdas mirdzošās druskas atsitās pret sienām. Telpas vidū, virzīdamās ar galvu pa priekšu, lidoja
Safira. Viņas žokļi bija atvērti, un starp tiem parādījās gara liesmu mēle spilgti dzeltena ar zilu nokrāsu. Pūķim mugurā sēdēja Arja: mežonīgi plandošiem matiem, paceltu roku, plaukstai apkārt gailēja zaļš maģijas nimbs.
Šķita, ka laiks apstājas, kad Eragons ieraudzīja, kā Durza paceļ galvu pret griestiem. Vispirms Durzas seju izkropļoja šausmas, tad dusmas. Niknumā atiezis zobus, viņš pacēla roku un notēmēja uz Safīru, pamazām veidojot ar lūpām vārdu.
Pēkšņi Eragonā uzvilnīja slēptas spēka rezerves, kas izvirda no pašām viņa būtības dzīlēm. Pirksti apvijās ap zobena spalu. Puisis ienira aiz sava prāta aizsargjoslas un sauca palīgā maģiju. Visas sāpes un niknums koncentrējās vienā vārdā:
Brisingr!
Zaroks uzliesmoja ar asiņainu gaismu, un aukstas liesmas apņēma tā asmeni…
Eragons metās uz priekšu…
Un iedūra asmeni Durzam sirdī.