Durza šausmās skatījās uz asmeni, kas bija caurdūris tā sirdi. Viņa mute bija vaļā, taču vārdu vietā no krūtīm izlauzās kliedziens kā no pašas elles dziļumiem. Zobens izkrita no nejūtīgajiem pirkstiem. Viņš sagrāba Zaroku, mēģinādams to izraut, taču zobens bija stingri iedzīts Durzas sirdī.
Tad Ēnas āda lēnām kļuva caurspīdīga. Zem tās nebija ne miesas, ne kaulu, tikai mutuļojošas tumsas veidoli. Viņš kliedza vēl skaļāk, kad tumsa pulsējot plēsa tā ādu. Pēdējais kliedziens pārplēsa Durzu no galvas līdz pēdām, atbrīvojot tumsu, kas sadalījās trijos vieglos vālos un izlidoja cauri Troņheimas sienām prom no Farthenduras. Ēna pazuda.
Eragona spēki bija galā, un viņš izplestām rokām atkrita uz grīdas. Virs viņa Safira un Arja gandrīz jau bija nolidojušas līdz grīdai izskatījās, ka viņas gatavojas to satriekt ar īsidara Mitrima pārpalikumiem. Eragona skatiens satumsa, un likās, ka viss Safira, Arja un safira lauskas apstājas kritienā un nekustīgi karājas gaisā.
59. NODAĻA Sērojošais Zintnieks
Drumslas no Ēnas atmiņām turpināja plaiksnlt Eragona prātā. Tumšu notikumu un emociju viesulis pārņēma viņu savā varā, neļaujot domāt. Ierauts šajā virpulī, viņš nesaprata, kas viņš ir un kur atrodas. Varmācīgi, nežēlīgi tēli no Ēnas pagātnes uzsprāga puiša domās, līdz dvēsele šausmās kliedza no asiņainajiem skatiem.
Viņa acu priekšā pacēlās mirušu cilvēku kalns… nevainīgi cilvēki, kas tika nogalināti pēc Ēnas pavēles. Viņš redzēja vēl vairāk mirušu cilvēku veselus iznīcinātus ciemus -, kuru iemītniekiem atņemta dzīvība pēc ļaunā burvja pavēles vai burvestības. Eragons nespēja izbēgt no asinspirts ainām, kas viņu apņēma. Viņš grīļojās kā sveces liesma, nespēdams pretoties ļaunuma vilnim. Viņš lūdzās, lai kāds atbrīvo no šā murga, taču neviena nebija. Ja vien viņš varētu atcerēties, kas bijis iepriekšējā dzīvē: zēns vai nobriedis vīrs, zemnieks vai varonis, Ēna vai Jātnieks. Viss bija sajaucies bezjēdzīgā neprātā. Viņš bija pazudis, pilnīgi un galīgi ierauts šausminošā mutulī.
Piepeši viņa paša atmiņu kūlis iespīdēja drūmajā mākonī, kuru bija atstājis Ēnas ļaunais prāts. Visi notikumi, kopš viņš bija atradis Safiras olu, pēkšņi nāca pār Eragonu kā apskaidrība. Atklājās gan viņa panākumi, gan neveiksmes. Viņš bija zaudējis daudzus, ko mīlēja, taču liktenis sniedza arī retas un dārgas dāvanas. Pirmo reizi viņš lepojās vienkārši ar to, kas viņš ir. Un atkal viņam uzbruka Ēnas slāpējošā tumsa, sagraujot īso pašapziņas brīdi. Viņa patība aizslīdēja tukšumā, līdz nedrošība un bailes aprija domas. Vai viņš bija iedomājies, ka varēs izaicināt Alagēzijas varenos un izdzīvot ?
Eragons cīnījās pret Ēnas ļaunajām domām, sākumā nevarīgi, bet tad aizvien spēcīgāk. Viņš čukstēja senās valodas vārdus un aptvēra, ka tie sniedz spēku turēties pretī ēnai, kas aizmiglo prātu. Lai arī aizsargmūris draudīgi trīsēja, viņš lēnām sāka apkopot apziņas drumslas mazā, spožā gliemežvākā pašā prāta serdē. Ārpus sava prāta viņš apzinājās tādas sāpes, kas draudēja izdzēst pašu dzīvību, taču kaut kas vai kāds it kā turēja viņu un neļāva aiziet.
Viņš aizvien bija pārāk vājš, lai domātu netraucēti, taču gana apskaidrots, lai pārcilātu savus piedzīvojumus kopš Kārvahallas laikiem. Kurp viņš tagad dosies… un kas viņam rādīs ceļu? Bez Broma nebija neviena, kas vadītu vai mācītu viņu.
- Nāc pie manis.
Viņš nodrebēja, kad sajuta citas apziņas pieskārienu tik plašas un spēcīgas, ka tās lējās pār viņu kā kalns. Viņš iedomājās, ka šī svešā apziņa bloķēja sāpes. Tāpat kā Arjas apziņai, arī šai skanēja cauri mūzika: dobjas, dzintardzeltenas skaņas, kurās trīsēja skumjas.
Beidzot viņš uzdrošinājās pajautāt: Kas… kas tu esi?
- Kāds, kas palīdzēs. Pēc vārdos neizteiktas norunas Ēnas slogs tika aizslaucīts prom kā traucējoša zirnekļa tīkls. Atbrīvots no šīs smagās nastas, Eragons ļāva savam prātam izplesties, līdz pieskārās robežai, kuru nespēja pārkāpt.
- Es aizsargāju tevi, cik vien labi spēju, taču tu esi tik tālu prom, ka vienīgais, ko spēju izdarīt, neļaut sāpēm atņemt tavu veselo saprātu.
- Kas tu esi, lai to spētu?
Atskanēja klusa rīboņa. Mani sauc Osthato Cetoveja, Sērojošais Zintnieks. Un Togira Ikonoka, Veselais Kroplis. Nāc pie manis, Eragon, jo man ir atbildes uz taviem jautājumiem. Tu nebūsi drošībā, līdz neatradīsi mani.
- Bet kā es tevi atradīšu, ja nezinu, kur tu esi? viņš izmisīgi vaicāja.
- Uzticies Arjai un dodies ar viņu uz Ellesmēru es tevi tur gaidīšu. Es tevi esmu gaidījis daudzus gadus, tādēļ nekavējies, jo drīz var būt par vēlu…
Tu esi dižāks, nekā pats apzinies, Eragon. Padomā, ko esi paveicis, un līksmo, jo tu atbrīvoji zemi no liela ļaunuma. Tu paveici varoņdarbu, ko neviens cits nebūtu spējis. Daudzi ir tavi parādnieki.
Svešiniekam bija taisnība tas, ko viņš paveica, ir cieņas un atzinības vērts. Lai arī kādi pārbaudījumi gaida nākotnē, viņš vairs nav bandinieks varas spēlēs. Viņš pierādīja, ka ir kaut kas cits, kaut kas daudz vairāk. Viņš kļuva par to, ko vēlējās Ažihads, par ietekmīgu cilvēku, kas nav atkarīgs ne no viena valdnieka vai vadoņa.
Viņš sajuta atzinību, kad nonāca pie šā secinājuma. Tu mācies, Sērojošais Zintnieks sacīja, pienākot tuvāk. Viņš nosūtīja Eragonam vīziju: jaunekļa prātā iemirdzējās krāsu varavīksne, kas pamazām izklīda, atklājot baltās drānās ģērbušos sakumpušu stāvu, kurš slējās uz saules apspīdētas akmens klints. Tagad laiks atpūsties, Eragon. Kad tu pamodīsies, nestāsti nevienam par mani, stāvs mierīgi piebilda, bet viņa seju aizklāja sudrabains nimbs. Atceries, tev jādodas pie elfiem. Tagad guli… Viņš pacēla roku, it kā svētot Pūķa Jātnieku, un pār Eragonu nolaidās miers.
Pēdējais, kas ienāca prātā, Broms būtu lepojies ar viņu.
- Mosties, balss pavēlēja. Mosties, Eragon, tu esi gulējis jau pārāk ilgi.
Viņš negribīgi sarosījās, nevēlēdamies neko dzirdēt. Siltums, kas viņu apņēma, bija pārāk vilinošs, lai to aizgaiņātu. Balss atkal ierunājās:
- Mosties, Argetlam! Tu esi vajadzīgs!
Viņš negribīgi piespieda sevi atvērt acis un ieraudzīja, ka guļ garā gultā ar mīkstām segām. Andžela sēdēja blakus krēslā, nenolaižot acu no viņa.
- Kā tu jūties? viņa vaicāja.
Apjucis un samulsis Eragons apskatīja mazo istabu.
- Es… es nezinu, viņš sacīja un juta mutē sausumu un kaklā sāpes.
- Tad nekusties. Tev vajag krāt spēkus, Andžela piebilda, laižot pirkstus caur saviem sprogainajiem matiem. Eragons pamanīja, ka viņai vēl aizvien mugurā ir izrotātās bruņas. Kādēļ? Piepeši viņam uzbruka klepus lēkme, apreiba galva un iesāpējās viss augums. Drudža mocītie locekļi kļuva smagi. Andžela pacēla zeltītu ragu no grīdas un pielika jauneklim pie lūpām.
- Dzer.
Auksts medalus atvēsinoši noguldzēja viņa rīklē. Vēderā ielija siltums, un vaigi kļuva sārtāki. Eragons atkal ieklepojās, un pulsējošā galva iesāpējās vēl vairāk. Kā es te nonācu? Bija kauja… mēs gandrīz zaudējām… tad Durza un… Safīra! viņš iesaucās, uzraujoties sēdus. Taču atkal atslīga gultā, jo galva noreiba un acis dobumos sastinga no pēkšņa nelabuma.
- Kā jūtas Safira? Vai ar viņu viss kārtībā? Urgļi sāka gūt pārsvaru… viņa krita. Un Arja?
- Viņas ir dzīvas, Andžela mierināja, un tagad gaida, kad tu pamodīsies. Vai tu gribi viņas redzēt?
Viņš vārgi pamāja. Andžela piecēlās un plaši atvēra durvis. Arja un Murtags iesoļoja iekšā viens aiz otra. Safira ielocīja garo kaklu durvīs aiz viņiem, jo viņas ķermenis bija pārāk liels, lai ienāktu pa tām. Viņas krūtis apmierināti cilājās un acis priekā mirdzēja.