Eragons smaidīja un aizskāra viņas domas, paužot savu prieku un pateicību.
Labi, ka ar tevi viss kārtībā, mazais, viņa maigi sacīja.
Un man prieks par tevi, bet kā…
Citi grib tev to pastāstīt, tādēļ es ļaušu viņiem.
Tu spļāvi uguni! Es to redzēju!
Jā, Safira lepni piebilda.
Viņš vārgi pasmaidīja un vēl aizvien samulsis skatījās uz Arju un Murtagu. Viņiem abiem bija apsēji: Arjai uz rokas, Murtagam ap galvu. Murtags plati smaidīja.
- Pēdējais laiks mosties. Mēs jau stundām ilgi sēdējām gaitenī.
- Kas… kas notika? Eragons gribēja zināt.
Arjas skatiens bija skumjš. Taču Murtags iesaucās:
- Mēs uzvarējām! Neticami! Kad Ēnas gari vai kas nu tie bija lidoja virs Farthenduras, urgļi beidza cīnīties, lai paskatītos, kā tie slīd prom. Likās, ka viņi atbrīvojas no burvestības, jo viņu klani piepeši pagriezās un urgļi metās cits citam virsū. Visa viņu armija sabruka dažās minūtēs. Pēc tam mēs viņus dzinām ārā!
- Vai viņi visi ir nogalināti? Eragons gribēja zināt.
Murtags pakratīja galvu.
- Nē, daudzi aizbēga pa tuneļiem. Vārdeni un rūķi tagad darbojas, lai izsvēpētu viņus ārā, taču kāds laiciņš paies. Es palīdzēju, bet tad kāds urglis iedauzīja man galvu un mani atsūtīja uz šejieni.
- Vai viņi tevi vairs negrasās ieslodzīt?
Viņa seja kļuva nopietna.
- Šobrīd neviens par to nedomā. Daudzi vārdeni un rūķi ir nogalināti. Izdzīvojušie tagad mēģina attapties pēc kaujas. Taču tev ir iemesls būt laimīgam. Tu esi varonis! Visi par to vien runā, kā tu nogalināji Durzu. Ja nebūtu tevis, mēs zaudētu kauju.
Eragonu satrauca Murtaga vārdi, tomēr viņš nolēma apsvērt to mazliet vēlāk.
- Kur atrodas dvīņi? Viņi nebija šeit, kur tiem bija jābūt, es nevarēju ar viņiem sazināties. Man bija vajadzīga viņu palīdzība.
Murtags paraustīja plecus.
- Man teica, ka viņi drosmīgi cīnījās pret urgļu baru, kas iebruka kādā Troņheimas daļā. Laikam viņi bija pārāk aizņemti, lai runātu ar tevi.
Teiktais kaut kāda iemesla dēļ neizklausījās pēc patiesības, taču Eragons nespēja saprast, kāpēc. Viņš pagriezās pret Arju. Viņas lielās, spožās acis visu laiku bija piekaltas puiša sejai.
- Kā tas iznāca, ka jūs nenositāties? Tu un Satīra…
Viņa balss aizlūza.
Elfa lēnām iesāka:
- Kad tu brīdināji Safīru par Durzu, es vēl aizvien centos noņemt viņas sabojātās bruņas. Kad beidzot man tas izdevās, bija par vēlu slīdēt lejā pa Volturinu tevi notvertu, vēl pirms es nonāktu lejā. Turklāt Durza būtu tevi nogalinājis, kad man vēl nebūtu radusies iespēja izglābt tevi.
Tad Arjas balsī parādījās nožēlas nots.
- Tādēļ es izdarīju vienīgo, ko varēju, lai novērstu viņa uzmanību: es sadauzīju zvaigžņu safīru.
Un es nonesu viņu lejā, Safīra piebilda.
Eragons mēģināja saprast notikušo, bet viņu pārņēma nākamais reibonis.
- Bet kādēļ neviena no atlūzām netrāpīja ne man, ne jums?
- Es tām neļāvu. Kad mēs jau bijām gandrīz nonākušas lejā, es liku šķembām karāties gaisā, un tad lēnām nolaidu uz grīdas, citādi tās būtu sašķīdušas tūkstoš gabalos un nogalinājušas tevi, Arja vienkārši teica. Viņas vārdi liecināja par elfā slēpto spēku.
Andžela rūgti piebilda:
- Jā, un tas gandrīz nogalināja tevi pašu. Es izlietoju gandrīz visas savas zināšanas un spējas, lai jūs abus noturētu pie dzīvības.
Pēkšņi Eragona ķermenim izšāvās cauri sāpes, ko varēja pielīdzināt tikai viņa pulsējošās galvas dunoņai. Mana mugura… Taču viņš nejuta, ka viņam uz muguras būtu apsēji.
- Cik ilgi es jau te esmu? viņš apjautājās drebošu sirdi.
- Tikai pusotru dienu, Andžela attrauca. Tev paveicās, ka es biju tuvumā, citādi paietu nedēļas, līdz tu atlabtu, ja vispār izdzīvotu.
Eragons satraukts norāva segas un atliecās, lai sajustu savu muguru. Andžela satvēra jaunekļa delnu ar savu mazo roku, bet viņas acīs parādījās bažas.
- Eragon… tev ir jāsaprot, mans spēks nav tāds kā tev vai Arjai. Tas atkarīgs no zālīšu un dziru lietošanas. Manām spējām ir robežas, it sevišķi, ja darīšana ar tik lielu rētu…
Viņš izrāva roku no Andželas tvēriena un atliecās, ar pirkstiem taustot ādu. Tā uz muguras bija gluda un silta, pilnīgi nevainojama. Kamēr viņš laida roku pār ādu, zem tās kustējās cieti muskuļi. Eragons aizslidināja roku līdz skaustam un negaidot sataustīja cietu rievu puscollas platumā. Durzas cirtiens bija atstājis uz viņa muguras milzīgu, neglītu rētu, kas stiepās no labā pleca līdz kreisajam gurnam.
Arja sērīgi nomurmināja:
- Tu esi dārgi samaksājis par savu varoņdarbu, Eragon Ēnkāvi.
Murtags skarbi iesmējās:
- Jā. Tagad mēs abi esam vienādi.
Eragons samulsa un aizvēra acis. Viņš bija sakropļots. Tad Pūķa Jātnieks atcerējās kādu, ko bija dzirdējis, kad gulēja bezsamaņā… tēlu baltajās drānās, kas viņam palīdzēja. Kroplis, kas bija vesels, Togira Ikonoka. Tas sacīja: Padomā, ko esi paveicis, un līksmo, jo tu atbrīvoji zemi no liela ļaunuma. Tu paveici varoņdarbu, ko neviens cits nebūtu spējis. Daudzi ir tavi parādnieki…
Nāc pie manis, Eragon, jo man ir atbildes uz taviem jautājumiem.
Eragonu piepildīja miers un gandarījums.
Es nākšu.
Pirmās grāmatas beigas
Stāsts turpināsies grāmatā Visvecākais "Mantojuma triloģijas" otrā daļā
Pateicība
Es radīju Eragonu, taču grāmatas panākumi ir draugu, ģimenes, manu atbalstītāju, bibliotekāru, skolotāju, skolēnu, skolu administratoru, grāmatu pārdevēju un daudzu citu iesaistīto cilvēku pūļu rezultāts. Es vēlētos, kaut varētu nosaukt visu cilvēku vārdus, kas man palīdzēja, taču saraksts būtu ļoti, ļoti garš. Jūs paši zināt, ka esat palīdzējuši, tādēļ paldies jums!
Pirmo reizi Eragons tika izdots 2002. gadā manu vecāku izdevniecībā Paolini International LLC. Viņi jau bija izdevuši trīs grāmatas, tādēļ Eragona izdošana bija likumsakarīga. Mēs zinājām, ka Eragons ieinteresēs plašu lasītāju loku, un vēlējāmies laist viņu tautās.
2002. gadā un arī 2003. gada sākumā es piedalījos 130 grāmatas autogrāfu pasākumos, iepazīstināju ar Eragonu lasītājus skolās, grāmatnīcās un bibliotēkās visās Amerikas Savienotajās Valstīs. Mēs kopā ar māti paši organizējām šos pasākumus. Sākumā es šajos pasākumos devos tikai vienu vai divas reizes, bet laika gaitā mēs kļuvām apsviedīgāki plānu veidošanā un mūsu mājas apstākļos iecerētā grāmatu tūre pieauga līdz tādiem apjomiem, ka ceļā pavadīju lielāko daļu laika.
Es satikos ar vairākiem tūkstošiem lielisku cilvēku, un daudzi no viņiem kļuva par uzticamiem atbalstītājiem un draugiem. Mišela Freja, kura ir mans redaktors izdevniecībā Knopf Books for Young Readers, ir viens no šādiem cilvēkiem. Tieši viņa sazinājās ar mani un piedāvāja iegādāties Eragona tiesības.
Es, protams, biju laimīgs par to, ka Knopf vēlas izdot manu grāmatu.
Taču es gribu izteikt savu pateicību divām ļaužu grupām. Pirmā grupa palīdzēja tapt grāmatai izdevniecībā Paolini International LLC, un otra grupa ir atbildīga par Knopf izdoto Eragonu.