- Nu, Eragons iesāka, prātodams, ar ko labāk sākt sarunu.
- Es vienā laidā dzirdu par Jātniekiem un viņu varoņdarbiem. Gandrīz vai ikviens gribētu, lai tie atgriežas, taču es nekad neesmu dzirdējis, kā tas viss sākās, no kurienes radās pūķi vai arī kas Jātniekos bija tik īpašs, ja neņem vērā pūķus.
- Par to var runāt gari un plaši, noņurdēja Broms. Viņš satraukti paskatījās uz Eragonu. Ja es tev stāstītu visu, ko zinu par Jātniekiem, mēs sēdētu šeit līdz nākamajai ziemai. Stāsts ir jāsaīsina līdz apjomam, ko varam pievārēt. Taču, pirms sākam, man vajadzīga pīpe.
Eragons pacietīgi gaidīja, kamēr Broms piestampāja pīpi ar tabaku. Viņam patika Broms. Vecais vīrs reizēm viegli iekarsa, taču šķita, ka viņam nekad nav žēl laika, ko viņš pavadīja, tērzējot ar Eragonu. Reiz jauneklis Bromam jautāja, kur ir stāstnieka dzimtā puse; Broms iesmējās un teica: Ciemā, kas līdzīgs Kārvahallai, tikai ne uz pusi tik aizraujošā. Ziņkāres urdīts, Eragons iztaujāja tēvoci. Taču Garovs spēja izstāstīt vien to, ka
Broms nopircis māju Kārvahallā aptuveni pirms piecpadsmit gadiem un kopš tā laika dzīvojis šeit, nevienu netraucējot.
Broms paņēma krama šķiltavas, lai aizdedzinātu pīpi. Pāris reižu ievilcis dūmu, viņš sacīja: Tā… nu mums nevajadzēs apstāties, varbūt vienīgi iedzersim tēju. Tātad par Jātniekiem jeb Surtūgaliem, kā viņus sauca elfi… Ar ko lai sāku? Viņi pastāvēja daudzus gadus un varas zenītā divas reizes valdīja pār Impērijas zemēm. Par viņiem klīst dažādi nostāsti, lielākoties blēņas. Ja tu ticētu visam, ko stāsta, domātu, ka tiem piemitusi pusdievu vara. Zinību vīri veltījuši visu dzīvi, lai nodalītu baumas no īstenības, taču šaubos, vai kādam no viņiem tas izdevies. Taču mēs varam meklēt atbildes uz trim jautājumiem, kurus tu uzdevi: kā radās Jātnieki, kāpēc viņus tik augsti vērtēja un no kurienes ieradās pūķi. Sākšu ar pēdējo. Eragons iesēdās dziļāk un sāka klausīties vecā vīra mierīgajā un valdzinošajā balsī.
- Pūķiem nav sākuma, ja vien nesaistām to rašanos ar pašas Alagēzijas tapšanu. Un, ja tiem ir gals, tas pienāks, kad šī pasaule ies bojā, jo viņi dzīvo, mīl un cieš kopā ar šo zemi. Gan pūķi, gan rūķi un vēl daži citi ir īstenie šīs zemes iemītnieki. Tie dzīvojuši šeit pirms citām dzīvām būtnēm, spēcīgi un lepni savā varenībā. Viņu pasaule bija nemainīga, līdz pāri jūrai šeit ieradās pirmie elfi savos sudraba kuģos.
- No kurienes ieradās elfi? stāstījumā iejaucās Eragons. Un kāpēc viņus sauc par jaukajiem ļautiņiem? Vai elfi tiešām eksistē?
Broms drūmi pašķielēja.
- Vai gribi iegūt atbildes uz saviem sākotnējiem jautājumiem vai ne? Tu tās nedzirdēsi, ja gribēsi aizpildīt katru tumšo stūri savās zināšanās.
- Man žēl, ka pārtraucu, Eragons atvainojās. Viņš nokāra galvu un centās izskatīties nožēlas pilns.
- Nē, tev nav gan žēl, Broms atbildēja, manāmi uzjautrināts. Viņš pievērsa skatienu ugunij un raudzījās, kā tā šauda liesmu mēles zem tējkannas. Ja gribi zināt, elfi nav tikai leģenda; viņus sauc par jaukajiem ļautiņiem, jo tie ir daudz daiļāki par jebkuru citu tautu. Viņi ieradušies no kādas vietas, ko tie dēvē par Alaleju, taču neviens, izņemot viņus pašus, nezina, kur tā ir vai kāda tā izskatās.
Tātad, viņa skatiens zem saaugušo uzacu biežņas pievērsās Eragonam, lai pārliecinātos, ka nav gaidāma jauna iejaukšanās, elfi toreiz bija lepna tauta un pazina maģiju. Sākumā viņi uzlūkoja pūķus par parastiem dzīvniekiem. Šī pārliecība pārauga liktenīgā kļūdā. Pārgalvīgs elfu jauneklis medīja pūķi, it kā tas būtu briedis, un nogalināja to. Pārskaitušies pūķi izveidoja slēpni un noslepkavoja elfu. Par nelaimi, asinsizliešana ar to vien nebeidzās. Pūķi sapulcējās kopā un uzbruka visiem elfiem. Izbijušies par briesmīgo pārpratumu, elfi mēģināja izbeigt karadarbību, taču nespēja atrast veidu, kā sazināties ar pūķiem.
Taču, krietni vien saīsinot veselu rindu sarežģītu notikumu, norisinājās ļoti ilgs un ļoti asiņains karš, kuru abas puses vēlāk nožēloja. Sākumā elfi cīnījās tikai tāpēc, lai aizstāvētu paši sevi, jo nevēlējās saasināt karadarbību, taču pūķu niknuma dēļ viņiem bija jārīko uzbrukumi, ja gribēja izdzīvot. Karš ilga piecus gadus un turpinātos daudz ilgāk, ja elfs, vārdā Eragons, nebūtu atradis pūķa olu. Eragons aiz pārsteiguma samirkšķināja acis. A, redzu, ka tu neesi zinājis sava vārda izcelsmi, sacīja Broms.
- Nē. Tējkanna griezīgi iesvilpās. Kāpēc man iedeva tādu pašu vārdu kā elfam ?
- Tad jau tev šis stāsts liksies vēl jo interesantāks, sacīja Broms. Viņš noņēma tējkannu no āķa un ielēja verdošo ūdeni divās krūzītēs. Sniegdams vienu Eragonam, viņš brīdināja: Šīs tējas lapām nav jāļauj ievilkties ilgu laiku, tādēļ dzer ātri, pirms tā kļūst pārāk stipra. Eragons mēģināja iemalkot no krūzes, taču apdedzināja mēli. Broms nolika savu krūzi malā un turpināja smēķēt pīpi.
- Neviens nezina, kāpēc tā ola bija pamesta. Daži teic, ka pūķa vecākus nogalināja elfu uzbrukumā. Citi domā, ka pūķi to atstājuši ar nolūku. Jebkurā gadījumā Eragons uzskatīja, ka ir vērts izaudzināt draudzīgu pūķi. Viņš slepeni par to rūpējās un senās valodas tradīcijā nosauca par Bid'Daūmu. Kad Bid'Daūms izauga krietni liels, viņi ceļoja kopā ar citiem pūķiem un pārliecināja tos dzīvot mierā ar elfiem. Starp abām tautām tika noslēgta vienošanās. Lai būtu droši, ka šāds karš vairs nekad neizcelsies, viņi nolēma, ka jāizveido Jātnieku vienība.
Sākotnēji tas bija vienkārši Jātniekiem būt vidutājiem saziņā starp elfiem un pūķiem. Taču pēc kāda laika viņus sāka vairāk novērtēt un piešķīra lielākas pilnvaras. Galu galā viņi pārvācās uz Vroengardas salu, kur uzcēla pilsētu Doru Areabu. Līdz laikam, kad Galbatorikss uzvarēja Jātniekus, tiem piederēja vairāk varas nekā visiem Alagēzijas karaļiem kopā. Man šķiet, ka esmu atbildējis uz diviem taviem jautājumiem.
- Jā, Eragons domīgi attrauca. Tā likās neticama sakritība, ka viņš nosaukts pirmā Jātnieka vārdā. Kaut kāda iemesla dēļ vārds vairs nešķita tāds pats kā agrāk. Ko nozīmē Eragons?
- Es nezinu, tas ir ļoti sens vārds, sacīja Broms. Šaubos, vai kāds atceras tā nozīmi, izņemot pašus elfus. Tev tomēr pamatīgi laimēsies, ja tu savā mūžā varēsi ar kādu no viņiem pārmīt kaut vai vienu vārdu. Es zinu tikai to, ka tavs vārds ir labs vārds. Tev būtu jālepojas ar to. Ne jau kuru katru nosauc tik cienījama varoņa vārdā.
Eragons aizgaiņāja domas par savu vārdu un pievērsās Broma stāstītajam. Tajā kaut kā tomēr trūka. Tomēr es nesaprotu. Kur tad bijām mēs, kad radās Jātnieki?
- Mēs? pārjautāja Broms, saraucot uzacis.
- Nu zini, mēs visi, Eragons nenoteikti pamāja ar rokām. Cilvēki kopumā.
Broms iesmējās. Mēs neesam vairāk piederīgi šai zemei kā elfi. Mūsu senčiem vajadzēja vēl trīs gadu simtus, lai ierastos šeit un pievienotos Jātniekiem.
- Tas nevar būt, protestēja Eragons. Mēs vienmēr esam dzīvojuši Palankāras ielejā.
- Tas attiecas uz dažām paaudzēm, taču ne vairāk. Tas neattiecas pat uz tevi, Eragon, maigi noteica Broms. Lai ari tu pats sevi uzskati par Garova ģimenes daļu un pareizi dari -, tavi aizsākumi meklējami šeit. Apjautājies apkārtnē, un atklāsi daudzus cilvēkus, kas nedzīvo šeit ilgu laiku. Ieleja ir sena, taču tā vienmēr nav piederējusi mums.
Eragons uzmeta Bromam drūmu skatu un iemalkoja tēju. Tā vēl aizvien bija karsta un svilināja rīkli. Šīs bija viņa mājas, lai arī kurš ir bijis viņa tēvs! Kas notika ar rūķiem, kad Jātnieku vara tika gāzta?