* * *
Kad puiši nonāca Kārvahallā, bija vēl ļoti agrs rīts, taču smēdes durvis jau stāvēja vaļā. Iekšā bija patīkami silts. Baldors lēnām darbojās ar divām plēšām; akmens kalve bija pilna ar kvēlojošām oglēm. Pie kalves stāvēja melna lakta un stīpota dzelzs mučele, pilna ar sālsūdeni. Gar sienu uz augstu iesistiem mietiņiem karājās dažādu instrumentu krājums: milzīgas un mazākas knaibles, visādu lielumu un smagumu āmuri, kalti, leņķi, veseris, skrāpjvīles, virpas, dzelzs un tērauda gabali, kas gaidīja savu kārtu, lai tiktu uz laktas, skrūvspīles, griežņi, cērtes, liekšķeres. Horsts un Demptons stāvēja pie gara galda.
Demptons tuvojās ar platu smaidu zem kuplām, rudām ūsām.
- Roran! Es priecājos, ka atnāci. Man būs pārāk daudz darba ar jaunajiem dzirnakmeņiem, un viens pats es netikšu galā. Vai esi gatavs nācējs?
Rorans uzvēla plecos saini.
- Jā. Vai drīz brauksim?
- Man vēl šis tas jānokārto, bet pēc stundas dosimies ceļā. Eragons pamīņājās, un Demptons pagriezās pret viņu, paraustīdams ūsu galu. Tu laikam esi Eragons. Labprāt piedāvātu darbu arī tev, taču pagaidām Rorans ieguva vienīgo vietu, kas bija. Varbūt pēc gadiņa vai diviem, ko?
Eragons samulsis pasmaidīja un paspieda Demptona roku. Vīrs bija draudzīgs. Citā reizē viņš Eragonam pat būtu paticis, taču šobrīd zēns vēlējās, kaut dzirnavnieks nekad nebūtu ieradies Kārvahallā. Demptons sapīka un novilka:
- Nu labi, ļoti labi. Viņš atkal pievērsās Roranam un sāka skaidrot, kā dzirnavas darbojas un kādi pienākumi būs jāveic.
- Tie jau ir gatavi promnešanai, pārtrauca Horsts, pamādams ar roku uz vairākiem noliktiem saiņiem. Varat ņemt, kad vēlaties. Viņi paspieda viens otram roku, un Horsts, pamājis Eragonam ar pirkstu, devās ārā no smēdes.
Jauneklis ieinteresēts sekoja kalējam. Viņš ieraudzīja Horstu stāvam uz ielas, rokas tas bija sakrustojis uz krūtīm. Eragons norādīja ar īkšķi uz dzirnavnieka pusi un jautāja:
- Ko tu domā par viņu?
Horsts norūca:
- Godavīrs. Viņš būs labs pret Roranu. Kalējs nokratīja metāla skaidas no savas skoteles, tad uzlika smago roku uz Eragona pleca.
- Puis, vai tu atceries to strīdu ar Sloanu?
- Ja tu jautā par naudu, ko iedevi gaļai, es neesmu to aizmirsis.
- Nē, es uz tevi paļaujos, puis. Es tikai gribēju uzzināt, vai tev vēl aizvien ir tas zilais akmens.
Eragona sirds notrīsēja. Kāpēc viņš grib to zināt? Varbūt kāds ir redzējis Safiru? Cenšoties neizrādīt savu satraukumu, viņš sacīja:
- Man tas ir, bet kāpēc tu jautā?
- Tiklīdz būsi mājās, tiec no tā vaļā. Horsts nelikās dzirdējis Eragona jautājumu. Vakar ieradās divi vīri. Savādi tipi melnās drēbēs un zobenu pie sāna. Man āda sačokurojās, tikai paskatoties vien uz tiem. Vakarvakarā šie sāka izprašņāt ļaudis, vai nav atrasts akmens, kas līdzīgs tavējam. Un šodien viņi atkal ložņā. Eragons nobāla. Neviens, kam ir kaut drusciņa saprāta, ar viņiem nerunāja, jo neviens negribēja iekulties nepatikšanās. Taču es zinu dažus, kas labprāt kaut ko pastāstītu.
Eragona sirdi pārņēma bailes. Lai arī kurš būtu noslēpis pūķa olu Korē, beidzot tas ir sadzinis pēdas. Varbūt Impērija ir uzzinājusi par Safiru? Viņš nezināja, kas varētu būt sliktāk.
Domā! Domā! Ola ir pazudusi. Viņi nespēs to tagad atrast. Taču, ja viņi zina, kas tā bija par olu, ir skaidrs arī, kas ar to notika… Safirai draud briesmas! Viņam vajadzēja krietni savaldīties, lai saglabātu mieru.
- Paldies, ka pateici. Vai zini, uz kurieni svešie devušies? Viņš bija tik lepns, ka balss tikai nedaudz trīcēja.
- Es tevi nebrīdināju tāpēc, lai tu tiktos ar šiem vīriem! Dodies prom no Kārvahallas. Ej mājās.
- Labi, es iešu, ja tu domā, ka man tas jādara, sacīja Eragons, lai nomierinātu kalēju.
- Es tā domāju gan. Horsta seja atmaiga. Varbūt es pārspīlēju, bet tie svešinieki manī raisīja sliktas nojautas. Labāk, ja paliksi mājās, līdz viņi būs prom. Es centos atturēt viņus no jūsu saimniecības, taču iespējams, ka tam nav bijis nekādas jēgas.
Eragons viņu pateicībā uzlūkoja. Viņš vēlējās pastāstīt Horstam par Safīru, taču neuzdrošinājās to darīt.
- Es došos prom jau tagad, Eragons sacīja un steidzās pie Rorana. Viņš satvēra brālēna roku un novēlēja laimīgu ceļu.
- Vai tu nepaliksi vēl kādu brīdi? Rorans pārsteigts jautāja.
Eragons gandrīz iesmējās. Kaut kāda iemesla dēļ jautājums šķita smieklīgs.
- Man vairs nav, ko šeit darīt, un es negribu gaidīt, kamēr tu dodies prom.
- Nu, Rorans vilcinājās, šķiet, ka nākamo reizi redzēsimies tikai pēc vairākiem mēnešiem.
- Tas nav pārāk ilgs laiks, Eragons steigšus piebilda. Sargi sevi un drīz atgriezies mājās. Viņš apskāva Roranu un devās prom. Horsts vēl aizvien stāvēja uz ielas. Pārliecināts, ka kalējs nolūkojas viņa promiešanā, Eragons devās uz Kārvahallas nomali. Tiklīdz smēde vairs nebija redzama, viņš, slapstīdamies gar mājām, aizlavījās atpakaļ uz ciemu.
Eragons slēpās ēnā, pārmeklēdams katru ielu, ieklausīdamies katrā tik tikko sadzirdamā troksnī. Jaunekļa domas kavējās pie viņa istabas, kur pie sienas karājās loks, un viņš vēlējās, kaut tas tagad būtu viņa rokās. Viņš ložņāja Kārvahallā, izvairīdamies no cilvēkiem, līdz sadzirdēja svelpjošas balsis aiz kādas mājas. Lai arī Eragonam bija asa dzirde, viņam to vajadzēja sasprindzināt, lai saprastu sacīto.
- Kad tas notika? Vārdi plūda gludi kā ieeļļots stikls un locījās gaisā kā tārpi. Runā ieskanējās tāda kā svelpjoša skaņa, no kuras pakausī mati sacēlās stāvus.
- Aptuveni pirms trim mēnešiem, balss atbildēja. Eragons zināja, ka tas ir Sloans.
Nolādētās Ēnas asinis; viņš tiem pateica… Jauneklis nolēma iesist Sloanam, kad nākamo reizi to satiks.
Ierunājās trešais cilvēks. Balss bija dziļa un slidena. Tā lika domāt par pretīgiem puvekļiem, slimībām un citām lietām, ko labāk neaiztikt.
- Vai tu esi pārliecināts? Mums traki negribētos, ka esi kļūdījies. Ja tas notiktu, būtu ļoti… nepatīkami. Eragons pārāk labi iedomājās, ko viņi varētu izdarīt. Vai vēl kāds, izņemot Impēriju, atļautos šādi iebiedēt cilvēkus? Lai arī kurš sūtījis olu, tas varētu būt gana varens, lai nesodīts izmantotu spēku.
- Skaidra lieta, esmu pilnīgi pārliecināts. Viņam tā bija. Es nemeloju. Daudzi cilvēki zina par to. Ejiet un pajautājiet. Sloans izklausījās iebiedēts. Viņš teica vēl kaut ko, taču Eragons vairs neklausījās.
- Viņi bijuši diezgan negribīgi… sadarboties. Pēdējie vārdi skanēja izsmējīgi. Iestājās pauze. Tas, ko tu teici, bija ļoti noderīgs. Mēs tevi neaizmirsīsim. Eragons par to bija pārliecināts.
Sloans vēl kaut ko noņurdēja, un tad Eragons izdzirdēja kādu steidzamies prom. Viņš paraudzījās ap stūri, lai saprastu, kas notiek. Divi liela auguma vīri stāvēja ielas vidū. Abi bija ģērbušies garos apmetņos, kuriem aizmugurē plandījās tādi kā spārni, kas kūļājās gar kājām. Kreklus rotāja sarežģītas zīmotnes, izšūtas ar sudraba diegu. Kapuce aizklāja viņu seju, bet rokas sedza cimdi. Muguras bija dīvaini uzkumpušas, it kā drēbes būtu ar kaut ko polsterētas.
Eragons pakāpās sāņus, lai labāk redzētu. Viens no svešiniekiem sastinga un kaut ko savādi noņurdēja savam ceļabiedram. Viņi abi pagriezās ap savu asi un sarāvās augumā. Eragonam aizrāvās elpa. Viņu pārņēma nāvīgas bailes. Zēna acis pievērsās svešinieku aizsegtajām sejām un sastinga. Eragons cīnījās pret šo sajūtu un kliedza pats sev: Kusties! Viņa kājas sašūpojās, bet nespēja spert soli. Svešinieki tuvojās viņam vieglā, klusā gaitā. Zēns zināja, ka tie redz viņa seju. Viņi jau tuvojās stūrim, rokās sagrābuši zobenus…