Ēna dusmās trakoja, mezdamies uz priekšu un triekdams zobenu pret koku. Asmens iesprūda stumbra viducī un nodrebēja. Viņš no savas plaukstas izšāva deviņus enerģijas lādiņus, kas vienā mirklī nogalināja urgļus. Tad Ēna atbrīvoja zobenu un devās pie elfas. .
Pār viņa lūpām nolija atriebes pareģojumi, kas skanēja tikai viņam vien dzirdamā lāstu valodā. Ēna sažņaudza tievās rokas un paskatījās debesīs. Viņam pretī lūkojās aukstas zvaigznes citpasauļu glūņas. Sarkanmatainā Ēnas lūpas sašķobījās riebumā, tad viņš atkal pievērsās bezsamaņā gulošajai elfai.
Viņas skaistums būtu licis notrīsēt ikviena mirstīga vīrieša sirdij, tomēr Ēnam tas bija vienaldzīgs. Viņš pārliecinājās, ka safīrs ir pazudis, un atveda mežiņā paslēpto zirgu. Piesējis elfu pie segliem, viņš uzlēca zirgam mugurā un devās prom no degošā meža.
Ēna apdzēsa liesmas savā ceļā, bet ļāva tām postīt pārējo mežu.
1.NODAĻA Atradums
Eragons nometās ceļos sagulētajā meldru gultā un nopētīja pēdas ar zinātāja aci. Nospiedumi liecināja, ka brieži pļavā bijuši pirms pusstundas. Pavisam drīz viņi iekārtosies uz naktsguļu. Eragona mērķis neliela briežu mātīte ar klibu kreiso priekškāju vēl aizvien klīda kopā ar baru. Viņš bija pārsteigts par to, ka tai tik ilgi bija izdevies izbēgt no vilka vai lāča nagiem.
Debesis bija skaidras un tumšas, un gaisu šūpoja liegs vējiņš. Pāri kalniem, kas pletās Eragonam visapkārt, vēlās sudrabains mākonis. Pilnmēness, kas spīdēja starp divām kalnu virsotnēm, krāsoja tā malas sārtas. No nekustīgajiem ledājiem un spožajiem sniega klājieniem tecēja straumes. Ielejā cēlās migla, kas bija pietiekami bieza, lai tajā iegrimtu viņa kājas.
Eragons bija piecpadsmit gadus vecs, un no vīra gadu sasniegšanas viņu šķīra vairs tikai viens gads. Pāri viņa spoži brūnajām acīm klājās tumšas uzacis. Drēbes bija darbā nodilušas. Medību duncis ar kaula rokturi bija aizbāzts aiz jostas, bet briežādas maksts sargāja īveskoka stopu no miglas. Uz muguras Eragons nesa somu ar koka rāmi.
Briežumāte bija aizvedusi viņu līdz Korei, mežonīgu kalnu grēdai, kas stiepās cauri visai Alagēzijas zemei. Dīvaini stāsti un ceļotāji atklīda no kalniem, ceļinieki bieži vien nesa sev līdzi slimības. Eragons tomēr nebaidījās no Kores Kārvahallas apkārtnē viņš bija vienīgais mednieks, kas klinšainajās dzīlēs uzdrīkstējās dzīt pēdas medījumam.
Tā bija trešā medību nakts, un puse no viņa pārtikas krājumiem jau bija apēsta. Ja viņam neizdosies nomedīt briežumāti, mājup nāksies atgriezties tukšām rokām. Eragona ģimenei gaļa bija nepieciešama, jo strauji tuvojās ziema un viņi nevarēja atļauties nopirkt pārtiku Kārvahallā.
Eragons klusā paļāvībā stāvēja dūmakainajā mēnesgaismā, tad devās uz meža ieleju. Viņš bija pārliecināts, ka briežumāte atpūtīsies tur. Koki aizsedza skatam debesis un meta uz zemi spokainas ēnas. Eragons tikai brīžiem pārbaudīja pēdas; viņš zināja ceļu. Ielejā Eragons uzvilka stopu, tad izņēma trīs bultas, sagatavoja vienu no tām, bet pārējās turēja kreisajā rokā. Mēnesgaisma ļāva ieraudzīt divdesmit vai vairāk nekustīgu stāvu; tur zālē gulēja briežu bars. Briežumāte, kuru viņš bija noskatījis, atradās bara malā, un tās kreisā priekškāja bija savādi izstiepta uz priekšu.
Eragons lēnām pierāpoja tuvāk, turēdams stopu gatavībā. Viss pēdējo triju dienu gājiens bija vedis viņu pretī šim brīdim. Viņš piesardzīgi ievilka elpu un nakti satricināja sprādziens.
Briežu bars aizauļoja. Eragons metās uz priekšu, un, skrienot pa zāli, viņa vaigus apsvilināja ugunīgs vējš. Viņš apstājās un izšāva bultu uz izraudzīto briedi. Bulta par pirksta tiesu netrāpīja mērķī un šņākdama aizlaidās naktī. Zēns nolamājās un instinktīvi pagriezās, lai paņemtu nākamo.
Aiz viņa, vietā, kur bija gulējis briežu bars, vīdēja liels gruzdošas zāles un koku aplis. Lielākajai daļai priežu skujas jau bija sadegušas. Zāle ārpus izdeguma bija sačervelējusies līdz ar zemi. Gaisā vijās dūmu grīste, nesdama sev līdzi deguma smaku. Sprādziena izveidotā apļa centrā gulēja gluds, zils akmens. Migla stiepās pāri izdegušajam laukam un pleta netveramus staipekņus ap akmeni.
Vairākas minūtes Eragons nogaidīja, vai tuvumā nav briesmu, taču vienīgā kustība bija miglas mākoņa plīvošana. Piesardzīgi atslābinājis tvērienu, ar kuru turēja stopu, viņš devās uz priekšu. Mēnesgaisma meta bālu ēnu, kad Eragons nostājās pretī akmenim. Apkārt viss bija mierīgi, tādēļ viņš uzmanīgi pacēla akmeni.
Daba nekad nevarētu noslīpēt akmeni tik gludu kā šis. Tā nevainojamā virsma bija tumši zila, izņemot baltās dzīslas, kas stiepās pāri tam kā zirnekļa tīkls. Akmens viņa pirkstos bija vēss un slīdīgs kā sastindzis zīds. Akmens bija ovāls, kādu pēdu garš, tas svēra dažas mārciņas, taču, rokās turot, tā svaru nemaz nevarēja just.
Eragonam akmens šķita vienlaikus skaists un baiss. No kurienes tas ieradies? Vai tā nokļūšanai šeit nav kāds ļauns mērķis? Tad viņam ienāca prātā vēl satraucošāka doma: Vai akmens atsūtīts nejauši, vai arī man to vajadzēja saņemt? Ja nu viņš bija guvis kādu mācību no senajiem stāstiem, tad tā bija šāda izturēties pret maģiju un tiem, kas to izmanto, ar lielu piesardzību.
Ko man vajadzētu darīt ar šo akmeni? Nest to mājās būtu pārāk nogurdinoši, turklāt pastāvēja iespēja, ka atradums ir bīstams. Varbūt labāk to atstāt šeit pat. Eragons uz brīdi saminstinājās un jau grasījās akmeni atstāt, taču kaut kas viņu atturēja. Galu galā ar to varētu norēķināties par pārtiku, viņš nolēma, paraustot plecus, un iestūķēja atradumu mugursomā.
Ieleja bija pārāk klaja, lai tajā apmestos uz naktsguļu, tāpēc viņš ienira atpakaļ mežā un izklāja savu guļamsegu zem nogāzta koka saknēm. Paēdis vakariņās sausu maizi ar sieru, viņš ieritinājās segā un aizmiga, pārlikdams prātā notikušo.
2. NODAĻA Palankāras ieleja
Nākamajā rītā saule uzausa, liesmodama dzelteni sārta. Gaiss bija spirgts, smaržīgs un ļoti auksts. Ledus klāja strautu krastus, bet mazās peļķes bija aizsalušas līdz dibenam. Iestiprinājies brokastīs ar biezputru, Eragons atgriezās ielejā un izpētīja izdegušo apvidu. Rīta gaisma neatklāja neko jaunu, tāpēc viņš devās mājup.
Meža zvēru taka bija tik tikko redzama un dažviet pat izzuda skatam pavisam. Tā kā taku bija ieminuši meža iemītnieki, tā bieži vien meta cilpas un garus apkārtceļus. Tomēr arī ar šiem trūkumiem tas aizvien vēl bija īsākais ceļš, lai tiktu ārā no kalniem.
Kore bija vienīgā vieta, kuru karalis Galbatorikss nevarēja saukt par savu. Vēl nebija norimušas runas par to, kā puse no viņa armijas pazuda, tiklīdz iegāja senajā mežā. Tā vien šķita, ka pār to klājas neveiksmju un nelaimju mākonis. Lai arī koki Korē bija slaidi un debesis zaigoja spoži, reti kurš cilvēks, uzturoties tajā ilgāk, tika cauri sveikā. Eragons bija viens no šiem retajiem ne jau tāpēc, ka viņš būtu īpaši apdāvināts, vismaz tā viņam pašam šķita, bet gan tāpēc, ka viņam piemita neatslābstoša modrība un jutīgi refleksi. Viņš klejoja pa kalniem jau gadiem ilgi, tomēr aizvien tajos izturējās piesardzīgi. Ikreiz, kad viņš nodomāja, ka beidzot kalni ir atklājuši savus noslēpumus, notika kāds atgadījums, kas lika pārdomāt, piemēram, šā akmens parādīšanās.
Viņš mundri soļoja uz priekšu, un garās ceļa jūdzes pamazām saruka. Vēlu vakarā viņš nonāca pie kraujas aizas malas.