Turies stingrāk un neatlaid vaļā rokas, viņa brīdināja un uzlidoja debesīs. Viņi pacēlās virs meža, izlīdzināja gaitu, īsu brīdi uzkavēdamies virs koku galiem. Eragonam sametās nelabi, un viņš pat nopriecājās, ka gandrīz diennakti nav neko ēdis.
Ātrāk, ātrāk, viņš mudināja. Pūķis neko neteica, bet spārnu vēzieni kļuva ātrāki. Zēns cieši aizvēra acis un sakumpa. Eragons cerēja, ka krekla audums aizsargās kājas, taču katra kustība izraisīja asas sāpes. Drīz vien karstu asiņu strūkliņas tecēja lejup pa kājām. Safīra domās juta līdzi Eragonam. Tagad viņa lidoja vēl ātrāk un spārni bija piepūlē nospriegoti. Ainava zem viņiem mainījās lielā ātrumā, it kā kāds rautu uz priekšu attēlus. Eragons iedomājās, ka, skatoties no zemes, viņi šķiet tikai kā izplūdis plankums.
Agrā pēcpusdienā zem viņiem jau pletās Palankāras ieleja. Mākoņi aizsedza skatu uz dienvidiem. Kārvahalla atradās ziemeļos. Safīra nolaidās mazliet zemāk, un Eragons sāka meklēt mājas. Pamanījis tās, viņš sastinga šausmās. Melni dūmi ar sarkanīgām liesmām dejoja virs krāsmatām.
Safira, viņš iesaucās un norādīja: Ved mani turp! Tagad!
Viņa sakļāva spārnus un metās lejup, brāzdamās ar šausminošu ātrumu. Tad viņa mazliet izmainīja lidojuma virzienu un devās uz meža pusi. Eragons kliedza, pārspēdams ausīs svelpjošo gaisu.
Nolaidies uz lauka! Viņš vēl ciešāk satvēra pūķa kaklu, kad abi brāzās lejā. Safira nogaidīja un, kad līdz zemei bija palicis tikai daži simti pēdu, vairākas reizes savēcināja spārnus uz priekšu. Viņa smagi nolaidās zemē, un Eragons nenoturējās. Viņš nokrita zemē, tad pietrausās kājās, mēģinādams atgūt elpu.
Māja bija saspridzināta. Dēļi, kas reiz kalpoja par sienām un jumtu, bija izkaisīti plašā apkārtnē. Koks bija pārvērties skaidās, it kā gigantisks āmurs būtu to saskaldījis. Visur mētājās nokvēpuši koka gabali. Dažas salocītas metāla plātnes bija vienīgais, kas palicis pāri no plīts. Sniegs bija nokaisīts ar sadauzītu trauku lauskām un ķieģeļu gabaliem no sagruvušā skursteņa.
Biezi, eļļaini dūmi cēlās virs staļļa, kas dega rūkdams. Mājlopi no staļļa bija pazuduši vai nu nogalināti, vai arī aizbaidīti.
- Tēvoc! Eragons skrēja cauri krāsmatām, izpostītajās istabās meklēdams Garovu. Nekur no viņa nebija ne miņas.
- Tēvoc! Eragons atkal iesaucās. Safira apgāja mājas stūrim un apstājās pie viņa sāniem.
Šeit mājo skumjas, viņa teica.
- Tas nebūtu noticis, ja tu nebēgtu prom un neaiznestu līdzi arī mani!
Tevis nebūtu starp dzīvajiem, ja mēs būtu palikuši.
- Paskaties! viņš kliedza. Mēs varējām brīdināt Garovu! Tā ir tava vaina, ka viņš nebēga prom! Eragons trieca dūri pret kārti, pārsizdams ādu uz pirkstu kauliņiem. Asinis ritēja pa pirkstiem uz leju, bet viņš devās prom no mājas. Viņš aizklumpačoja līdz takai sniegā, kas veda uz lielo ceļu, un noliecās, lai izpētītu pēdas. Uz lielo ceļu veda vairākas pēdas, taču redze nebija tik asa, un nospiedumus tik tikko varēja saskatīt. Vai es kļūstu akls? viņš sevī brīnījās. Zēns pataustīja vaigus ar drebošu roku un atklāja, ka tie ir slapji no asarām.
Pār viņu nolaidās ēna, kad Safira noliecās virs viņa, sargājot ar saviem spārniem. Nomierinies varbūt viss vēl nav zudis. Jauneklis cerībā palūkojās uz pūķi. Paskaties uz taku: manas acis redz tikai divus pēdu pārus. Garovs no šejienes nav aizvests.
Eragons koncentrēja skatienu uz nomīdīto sniegu. Divu ādas zābaku pāru neskaidrie nospiedumi vedināja skatienu uz māju pusi. Šie paši zābaki bija atstājuši pēdu nospiedumus, pametot māju. Tie bija tikpat dziļi kā pirmie, tātad prom ejošie nebija nesuši nekādus smagumus. Tev taisnība, Garovam jābūt tepat! Viņš uzlēca kājās un metās uz mājas pusi.
Es pārlūkošu apkārtni pie ēkām un mežu, sacīja Safira.
Eragons ierāpās krāsmatās, kur reiz bija virtuve, un sāka drudžaini rakņāties pa laukakmeņu kaudzi. Gruveši, kurus viņš parasti nespētu izkustināt, tagad, šķiet, lidoja paši no sevis.
Trauku skapis kādu bridi stīvējās viņam pretī, un tad Eragons aizlingoja to pa gaisu. Kad viņš vilka skapi, aiz muguras kaut kas nograbēja. Jauneklis apsviedās apkārt, gatavs uzbrukumam.
Zem sabrukušā jumta gabala vīdēja roka. Tā vārgi kustējās, un viņš to sagrāba, kliegdams:
- Tēvoci, vai tu mani dzirdi?
Atbildes nebija. Eragons plosīja koka gabalus, nedomājot par skabargām, kas caururba viņa rokas. Viņš ātri vien atbrīvoja cietušā roku un plecu, taču smaga sija viņu apturēja. Zēns mēģināja palikt zem tās plecu un stūma ar katru sava ķermeņa muskuli, taču neko nevarēja līdzēt.
- Safīra! Tu man esi vajadzīga!
Pūķis nekavējoties ieradās. Dēļi krakšķēja zem viņas kājām, rāpjoties pāri sagrautajām sienām. Ne vārda nesakot, viņa piesardzīgi nostājās aiz Eragona un atbalstīja sānu pret siju. Satīras nagi iegrima gruvešos, kas reiz bija grīda, muskuļi saspringa. Sija padevās ar griezīgu skaņu, un Eragons palīda zem tās. Garovs gulēja uz vēdera, gandrīz visas viņa drēbes bija norautas. Zēns izvilka tēvoci no gruvešiem. Tiklīdz viņi bija drošībā, Safīra atlaida siju, ļaujot tai nokrist sagrautajā telpā.
Eragons izvilka Garovu no sagrautās mājas un noguldīja zemē. Viņš sabijies pieskārās tēvocim. Tā āda bija pelēka, nedzīva un sausa, it kā drudzis būtu izžāvējis visus sviedrus. Lūpas bija sasprēgājušas, un uz vaigu kaula vīdēja gara skramba, taču tas bija nieks. Lielāko daļu Garova ķermeņa klāja dziļi, robaini apdegumi. Brūču malas bija krīta baltumā, un no tām sūcās caurspīdīgs šķidrums, no kura nāca skāņa puvušu dārzeņu smaka. Garovs elpoja grūdieniem, un katra skaņa līdzinājās pirmsnāves gārdzienam.
Slepkavas, domās nošņācās Safīra.
Nerunā tā. Viņu vēl var glābt! Mums viņš jāaizgādā līdz dziedniecei, līdz Ģertrūdei. Tomēr es nevaru aiznest viņu līdz Kārvahallai.
Safīra tūlīt piedāvāja viņam risinājumu, domās parādot, ka Garovs karājas viņas ķetnās, bet viņi ar Eragonu lido.
Vai tu vari pacelt mūs abus ?
Man jāvar.
Eragons rakņājās pa gruvešiem, līdz atrada dēli un ādas saites. Viņš lika Safīrai izurbināt ar nagu caurumu katrā dēļa stūrī, tad izvilka ādas strēmeli cauri katram caurumam un piesēja to pie pūķa priekškājām. Pārbaudījis, vai mezgli ir droši, Eragons uzvēla Garovu uz dēļa un piesēja pie tā. Melnas drānas gabals izkrita no tēvoča plaukstas. Tas bija izrauts no svešinieku drēbēm. Eragons dusmīgi ietūcīja lupatu kabatā, uzrāpās Safīrai mugurā un sāpēs aizvēra acis: noberztās kājas bija saskārušās ar pūķa zvīņām. Aiziet!
Safīra cēlās augšā, bet pakaļkājas turpināja mīdīt zemi. Spārni švīkstēja, un viņa lēnām sāka celties gaisā. Cīpslas saspringa un krakšķēja, kad viņa cīnījās ar zemes pievilkšanas spēku. Ilgu, mokoši garu sekundi nekas nenotika, bet tad pūķis spēcīgi izrāvās uz priekšu un viņi pacēlās augstāk. Tiklīdz viņi uzlidoja virs meža, Eragons sacīja: Dodies pa ceļu uz priekšu. Ja vajadzēs nolaisties, uz tā pietiks vietas.
Mani var ieraudzīt.
Tam vairs nav nozīmes! Safīra neiebilda un devās uz ceļa pusi Kārvahallas virzienā. Dēlis ar piesieto Garovu mežonīgi mētājās zem viņiem, un tikai īsās ādas saites neļāva vīram nokrist.
Papildu nešļava palēnināja Safiras lidojuma ātrumu. Viņas galva pagurumā nokārās, ap muti parādījās putas. Pūķis visiem spēkiem centās turpināt ceļu, tomēr kādu jūdzi no Kārvahallas sakļāva spārnus un laidās lejā.