Viņas pakaļkājas saskārās ar sniega klāju. Eragons nokūleņoja no pūķa skausta, smagi noveļoties uz sāna, lai vēl vairāk nesavainotu kājas. Viņš ar mokām pieslējās stāvus un ķērās pie darba, lai atsietu ādas saites no Safiras ķetnām. Viņa skaļi elsoja, un tas bija saklausāms visā apkārtnē. Sameklē drošu paslēptuvi, viņš teica. Es nezinu, cik ilgi būšu prom, tādēļ tev kādu laiku vajadzēs rūpēties par sevi.
Es gaidīšu, viņa atbildēja.
Viņš sakoda zobus un sāka vilkt Garovu pa ceļu. Jau paši pirmie soļi izraisīja neciešamas sāpes.
Es to nespēju! viņš kliedza, tad pieveica vēl dažus soļus. Viņa mute izlocījās sāpēs. Eragons stīvi skatījās zemē un sakopoja spēkus, lai turpinātu gaitu. Tā bija cīņa ar paša izmocīto augumu cīņa, ko viņš nevēlējās zaudēt. Minūtes vilkās mokošā ātrumā. Katrs jards, ko viņš pieveica, likās daudzreiz garāks. Eragons izmisis domāja, vai Kārvahalla vispār vēl eksistē, varbūt svešinieki ir nodedzinājuši arī to. Pēc kāda laika cauri sāpju plīvuram viņš sadzirdēja saucienus un palūkojās augšup.
Broms skrēja viņam pretī izplestām acīm, sajauktiem matiem, uz viņa deniņiem bija sakaltušas asinis. Viņš mežonīgi vēcināja rokas, tad nometa nūju un sagrāba Eragona plecus, kaut ko sacīdams skaļā balsī. Eragons neizpratnē mirkšķināja acis. Pēkšņi, bez kāda brīdinājuma, zeme skrēja viņam pretī un mutē ieplūda asins garša. Jauneklis zaudēja samaņu.
12. NODAĻA Nāves sardze
Sapņi auļoja Eragona prātā, augdami un dzīvodami paši pēc saviem likumiem. Viņš skatījās, kā cilvēku bariņš lepnos zirgos tuvojas vientuļai upei. Daudziem bija sudrabaini mati un rokās gari šķēpi. Dīvains, skaists kuģis tos gaidīja, mirdzēdams spožajā mēnesgaismā. Tēli lēnām sakāpa kuģī, bet divi garāki par pārējiem gāja roku rokā. Viņu sejas sedza kapuce, taču viņš varēja nojaust, ka viena bija sieviete. Viņi stāvēja uz kuģa klāja un skatījās uz krastu. Oļainā krastā stāvēja vientuļš vīrs vienīgais, kas nebija kāpis uz klāja. Viņš atgāza galvu, un atskanēja ilgs, sāpīgs kliedziens. Kad tas bija pagaisis, kuģis sāka slīdēt pa upi, bez vēja vai airiem uz līdzenu, tukšu zemi. Vīzija kļuva neskaidra, taču īsu brīdi, pirms tā izzuda, Eragons pamanīja debesīs divus pūķus.
Vispirms Eragons sadzirdēja čīkstēšanu: uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ. Neatlaidīgā skaņa lika viņam atvērt acis un paskatīties uz salmu jumta apakšdaļu. Viņam bija uzsegta raupja sega, tā aizklāja kailumu. Kāds bija apsaitējis viņa kājas un uzlicis tīru pārsēju pirkstu locītavām.
Viņš bija viens pats mazajā mājiņā. Miezeris un piesta bija nolikti uz galda, kur stāvēja bļodas un augi. Kaltētu zāļu rindas nokarājās no sienām un pārplūdināja gaisu ar spēcīgu zemes aromātu. Pavardā šaudījās liesmas, un pie tā sēdēja tukla sieviete pītā šūpuļkrēslā pilsētas dziedniece Ģertrūde. Viņas galva šūpojās un acis bija ciet. Klēpī gulēja pāris adāmadatu un vilnas dzijas kamols.
Lai ari Eragonam šķita, ka viņam nav ne kripatiņas gribasspēka, jauneklis tomēr saņēmās un apsēdās. Tas ļāva sakopot domas. Atmiņās viņš pārcilāja pēdējo divu dienu notikumus. Vispirms viņš iedomājās par Garovu, tad par Safiru. Es ceru, ka viņa ir drošā vietā. Eragons mēģināja domās sazināties ar viņu, taču nespēja. Lai kur viņa būtu, tas bija tālu no Kārvahallas. Broms mani beidzot atdabūja uz Kārvahallu. Kas gan notika ar viņu ? Viņš taču bija vienās asinīs.
Ģertrūde sarosījās un atvēra spožās acis.
- O! viņa iesaucās. Tu esi atmodies. Labi gan! Dziednieces balss skanēja sulīgi un silti. Kā tu jūties?
- Gana labi. Kur ir Garovs?
Ģertrūde pievilka krēslu tuvāk gultai.
- Pie Horsta. Šeit nebija pietiekami vietas, lai koptu jūs abus. Un zini ko, man bija krieni jāpapūlas, lai skrietu šurpu turpu un pārbaudītu, kā jūs abi jūtaties.
Eragons nomāca satraukumu un apvaicājās:
- Kā viņam klājas?
Iestājās ilgs klusuma brīdis, kamēr dziedniece aplūkoja savas rokas.
- Diez kas nav. Viņa drudzis nepārstāj, un savainojumus nevar sadziedēt.
- Man viņš jāredz. Eragons mēģināja piecelties.
- Tikai pēc tam, kad būsi paēdis, viņa strupi noteica, iespiezdama jauno zēnu atpakaļ gultā. Es te visu laiku neauklējos ar tevi, lai tu tagad ietu un sevi savainotu. Tev puse ādas no kājām bija norauta, un tavs drudzis rimās tikai pagājušo nakti. Neraizējies par Garovu. Ar viņu viss būs kārtībā. Viņš ir sīksts vīrs. Ģertrūde pakāra katlu virs uguns un sāka griezt dārzeņus zupai.
- Cik ilgu laiku es jau te esmu?
- Divas pilnas dienas.
Divas dienas! Tas nozīmē, ka pēdējo reizi viņš ēdis pirms četrām dienām! Iedomājoties par to vien, Eragons jutās vārgs.
Safira visu šo laiku bijusi viena. Ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā.
- Visa pilsēta grib zināt, kas notika. Uz jūsu fermu aizsūtīja vīrus, un viņi ieraudzīja, ka tā ir izpostīta. Eragons pamāja ar galvu, viņš to jau bija gaidījis. Jūsu stallis bija nodedzināts… Vai Garovs tur guva savus ievainojumus?
- Es… es nezinu, nomurmināja Eragons. Es nebiju tur, kad viss notika.
- Nu, nav svarīgi. Gan jau viss atrisināsies, Ģertrūde secināja, kamēr rokās kustējās adāmadatas un katlā vārījās zupa. Tev uz plaukstas ir pamatīga rēta.
Viņš neapzināti sažņaudza dūri. -Jā.
- Kā tu to ieguvi?
Eragonam prātā ienāca vairākas iespējamās atbildes, tomēr viņš izvēlējās vienkāršāko.
- Man tā bijusi, cik vien ilgi sevi atminos. Es nekad neesmu iztaujājis Garovu, kā tas gadījās.
- Mmm.
Neviens nepārtrauca klusumu, iekams zupa burbuļodama nesāka vārīties. Ģertrūde to ielēja bļodiņā un pasniedza Eragonam kopā ar karoti. Viņš pateicās un uzmanīgi pagaršoja. Zupa bija garda.
Pabeidzis ēst, viņš apjautājās:
- Vai varam tagad apciemot Garovu?
Ģertrūde nopūtās.
- Tu nu gan esi tiepša, vai ne tā? Ja tu patiešām gribi, es tevi nekavēšu. Apģērbies, un iesim.
Viņa novērsās, kamēr pusis stīvēja kājās bikses, sāpēs viebdamies, kad tās slīdēja pāri apsējiem. Tad viņš uzvilka kreklu, un Ģertrūde palīdzēja viņam piecelties no gultas. Viņa kājas bija nespēcīgas, taču nesāpēja tik ļoti kā pirms tam.
- Mēģini paspert dažus soļus, dziedniece lika, tad sausi piebilda: Nu, vismaz tev nebūs jārāpo uz turieni.
Ārā brāzmains vējš pūta sejā dūmus no kaimiņu mājām. Vētras mākoņi slēpa Kori un noklāja ieleju; pilsētiņai tuvojās sniega vēstneši, aizēnodami kalna pakāji. Eragons atbalstījās uz Ģertrūdes pleca, un abi devās cauri Kārvahallai.
Horsts bija uzbūvējis savu trīsstāvu māju uz pakalna, lai varētu priecāties par jauko skatu uz kalniem. Viņš bija ieguldījis šajā mājā visu savu prasmi. Dakstiņu jumts meta ēnu uz dzelzs balkoniņu, kas bija piebūvēts otrā stāva garenajam logam. Katra ūdens tekne bija izveidota kā gorgona ar atieztiem zobiem, bet katrs logs un durvju aile rotāta ar čūsku, briežu un kraukļu attēliem un mezglainiem vīnogulājiem.
Durvis atvēra Elena, Horsta sieva maza, slaida būtne ar smalkiem sejas vaibstiem un zīdainiem, blondiem matiem, kas bija sasprausti mezglā. Viņas kleita bija atturīga un jauka, un sieviete graciozi kustējās.
- Lūdzu, nāciet iekšā, viņa klusi aicināja. Nācēji pārkāpa pāri slieksnim un nokļuva plašā, gaismas pielietā istabā. Kāpnes ar nopulētām margām vijās līdz grīdai. Sienas bija medus krāsā. Elena skumji uzsmaidīja Eragonam, bet sāka sarunu ar Ģertrūdi.