- Mēs abi ar Baldoru jau gatavojāmies doties ceļā, kad tu pēkšņi pamodies, ierunājās Albriks.
Horsts izbrauca pirkstus cauri bārdai. Ejiet nu, palīdzēšu apseglot zirgus.
Baldors pagriezās pret Eragonu.
- Es visu pastāstīšu saudzīgi, viņš apsolīja un sekoja Horstam un Albrikam ārā no virtuves.
Eragons palika sēžam pie galda, cieši skatīdamies uz galda dēļu rakstu. Viņš redzēja katru sīkumu līkloču dzīslu, asimetrisku iedobi, trīs mazas vagas ar krāsainiem lāsumiem. Koks bija pilns sīku rakstu jo ciešāk tajā lūkojās, jo vairāk redzēja. Viņš meklēja tajā atbildes, taču, ja tur arī kāda bija, tā nedevās rokās.
Neskaidrs sauciens pārtrauca viņa domu gājienu. Tas izklausījās kā kliedziens no ārpuses. Viņš ignorēja to. Lai kāds cits tiek ar to galā. Pēc dažām minūtēm viņš atkal to izdzirdēja jau skaļāk nekā iepriekš. Eragons dusmīgs nelikās par to ne zinis. Kāpēc viņi nevar likties mierā? Garovs atpūšas. Viņš pameta skatienu uz Elenas pusi, taču likās, ka troksnis viņai netraucēja.
ERAGON! Rēciens bija tik skaļš, ka jauneklis gandrīz nokrita no krēsla. Viņš piesardzīgi palūkojās visapkārt, taču nekas nebija mainījies. Pēkšņi viņš saprata, ka saucieni skan viņa galvā.
Safira, viņš bažīgi apvaicājās.
Iestājās klusums. Jā, akmens ausis.
Viņu pārņēma miers. Kur tu esi ?
Viņa nosūtīja puisim neliela koku pudura attēlu. Es mēģināju sazināties ar tevi jau agrāk, bet tu biji ārpus uztveres lauka.
Es biju slims… bet tagad jau ir labāk. Kāpēc es tevi nevarēju sajust agrāk ?
Es gaidīju divas naktis un tad jutos izsalkusi. Man bija jādodas medībās.
Vai noķēri kaut ko ?
Jaunu buku. Viņš bija pietiekami gudrs, lai sargātos no plēsējiem, kas uzglūn uz zemes, bet ne no tiem, kas lido gaisā. Kad es buku saķēru žokļos, viņš izmisīgi spārdījās un centās izbēgt. Taču es biju spēcīgāka un, kad sakāve kļuva neizbēgama, viņš padevās. Vai Garovs arī cīnās pret neizbēgamo ?
Es nezinu. Viņš izklāstīja notikušo un tad sacīja: Mēs varēsim doties mājās tikai pēc ilgāka laika, ja vispār varēsim. Es tevi neredzēšu vēl vismaz dažas dienas. Iekārtojies ērtāk.
Viņa nelaimīga atbildēja: Darīšu, kā tu saki. Bet nekavējies pārāk ilgi.
Viņi negribīgi šķīrās. Eragons paskatījās pa logu un pārsteigts ievēroja, ka saule jau norietējusi. Juzdamies ļoti noguris, viņš aizkliboja līdz Elenai, kas smērēja gaļas pīrāgus ar eļļainu drāniņu.
- Es atgriezīšos Ģertrūdes mājā un likšos gulēt, viņš sacīja.
Elena pārtrauca ņemties ar pīrādziņiem un teica:
- Kāpēc nepaliec pie mums? Tu būsi tuvāk savam tēvocim, un Ģertrūde tiks atpakaļ savā gultā.
- Vai jums ir kāda brīva istaba? viņš svārstījās.
- Protams. Viņa nopurināja rokas. Nāc man līdzi. Es sagatavošu guļvietu. Elena pavadīja zēnu uz augšstāva tukšo istabu. Viņš apsēdās uz gultas malas.
- Vai tev vēl kaut ko vajadzēs? viņa apjautājās. Jauneklis pakratīja galvu. Tādā gadījumā es būšu lejā. Pasauc mani, ja tev kas vajadzīgs.
Eragons klausījās, kā viņa kāpj lejā. Tad viņš atvēra durvis un aizlavījās pa gaiteni līdz Garova istabai. Ģertrūde tikko manāmi uzsmaidīja viņam virs savām zibošajām adāmadatām.
- Kā viņš jūtas? nočukstēja Eragons.
Viņas balsī skanēja nogurums.
- Viņš ir vārgs, taču drudzis ir mitējies, un daži no apdegumiem arī izskatās labāk. Vēl jāgaida un jāskatās, taču var būt, ka viņš izveseļosies.
Ziņas uzlaboja Eragona omu, un viņš atgriezās savā istabā. Tumsa šķita nelaipna, kad zēns ievīstījās zem segas. Beidzot viņš iemiga, dziedējot ievainojumus un daudz cietušo dvēseli.
13. NODAĻA Dzīves netaisnība
Vēl bija tumšs, kad Eragons pielēca sēdus, smagi elpodams. Istaba bija ledaini auksta viņam uz rokām un pleciem uzmetās zosāda. Līdz rītausmai vēl jāgaida dažas stundas tas bija laiks, kad viss dzīvais pamirst, gaidot pirmos silto saules staru pieskārienus.
Viņa sirds sažņaudzās baisā priekšnojautā. Jauneklis jutās tā, it kā pasauli klātu līķauts un tā tumšākais stūris atrastos virs viņa istabas. Viņš klusi izrāpās no gultas un apģērbās. Eragons noraizējies skrēja pa gaiteni uz priekšu. Viņš satraucās vēl vairāk, kad ieraudzīja Garova istabas atvērtās durvis. Telpā bija sapulcējušies cilvēki.
Garovs mierīgi gulēja gultā. Viņš bija ieģērbts tīrās drēbēs, mati bija sasukāti un seja mierpilna. Varētu domāt, ka viņš ir aizmidzis, ja vien ap kaklu nebūtu sudraba amuleta un uz krūtīm uzlikts egļu zariņš atvadu dāvanas aizgājējam no palicējiem.
Katrīna stāvēja pie viņa gultas bālu seju un nodurtu skatienu. Viņš sadzirdēja meitenes čukstu:
Es cerēju kādudien viņu saukt par tēvu…
Sauc viņu par tēvu, Eragons rūgti domāja, ar tiesībām, kuru nav pat man. Viņš jutās kā spoks, kam zudis viss dzīvības spēks. Viss šķita nereāls, izņemot Garova seju. Asaras plūda pār Eragona vaigiem. Viņš tur stāvēja, pleciem drebot, taču nespēja izdvest ne skaņas. Māte, tante, tēvocis jauneklis bija zaudējis viņus visus. Bēdu smagums bija ļoti liels, necilvēcīgs, tas izsita
pamatu zem kājām. Kāds viņu aizveda uz istabu un teica, cik ļoti žēl tēvoča.
Viņš iekrita gultā, saķerdams ar rokām galvu, un konvulsīvi šņukstēja. Eragons sajuta, ka Safīra mēģina sazināties ar viņu, taču viņš nostūma pūķi malā un ļāvās savām bēdām. Zēns nespēja noticēt, ka Garovs ir miris. Ja tā bija atgadījies kam lai viņš tagad tic? Tikai šai nežēlīgajai pasaulei, kas dzēsa dzīvību kā sveci. Izmisis un izbijies viņš pavērsa savu no asarām mitro seju pret debesīm un iekliedzās:
Kāds dievs to spētu nodarīt? Parādies! Viņš sadzirdēja, kā cilvēki skrēja uz viņa istabu, taču no augšas neatskanēja ne vārds. Viņš to nebija pelnījis!
Eragonam pieskārās mierinošas rokas, un viņš zināja, ka blakus sēž Elena. Viņa apskāvusi turēja raudošo zēnu, līdz beidzot viņš negribīgi iegrima miegā.
14. NODAĻA Jātnieka asmens
Eragonu jau pamostoties pārņēma sāpes. Lai arī viņa acis bija ciet, tās nespēja apturēt jaunu asaru plūdus. Viņš prātoja par kādu domu vai cerību, kas palīdzētu saglabāt skaidru prātu. Es nevaru dzīvot ar šīm domām, viņš vaidēja.
Tad nedzīvo ar tām, Safiras vārdi atbalsojās viņa galvā.
Kā lai es to spēju ? Garovs ir miris! Un pēc laika mani gaidīs tāds pats liktenis. Mīlestība, ģimene, sasniegumi viss ir satriekts drupās, neatstājot neko. Kāda jēga visam, ko darām ?
Jēga ir darbībā. Jēga pazūd, kad tu padodies un nemēģini mainīt vai dzīvot savu dzīvi. Taču izvēle ir tevis paša ziņā: izvēlies vienu un velti tai savu dzīvi. Darbi sniegs tev jaunu cerību un uzdevumu.
Bet ko lai es iesāku ?
Vienīgais patiesais padomdevējs ir tava sirds. Tikai tad, kad tu sapratīsi, ko visvairāk vēlies, spēsi sev palīdzēt.
Viņa ļāva puisim apsvērt savos vārdos apslēpto jēgu. Eragons mēģināja saprast savas emocijas. Un, sev par lielu pārsteigumu, viņš apjauta, ka vairāk nekā bēdas viņu bija pārņēmušas dusmas. Ko tu gribētu, lai es daru… Vai lai sekoju svešiniekiem ? Jā.
Viņas atklātā atbilde samulsināja puisi. Viņš ievilka dziļu, trīsošu elpu. Kāpēc?
Atceries, ko tu sacīji Korē? Kā tu man atgādināji manus pienākumus un es atgriezos kopā ar tevi, par spīti instinkta brīdinājumam? Tev tāpat ir jākontrolē pašam sevi. Es pēdējās