dienās nopietni visu pārdomāju un sapratu, ko nozīmē būt pūķim un Jātniekam: tas ir mūsu liktenis tiekties pēc neiespējamā, paveikt lielus varoņdarbus, par spīti bailēm. Tā ir mūsu atbildība par nākotni.
Man vienalga, ko tu saki, tie nav iemesli, lai pamestu dzimto vietu, iesaucās Eragons.
Tad ir arī citi. Manas pēdas redzēja pie mājas, un cilvēki ir satraukušies par manu klātbūtni. Agrāk vai vēlāk mani atklās. Turklāt tevi šeit vairs nekas nesaista. Nav vairs māju, ģimenes un…
Rorans nav miris, jauneklis ar visu savu būtību protestēja.
Ja tu paliksi Kārvahallā, tev būs jāpaskaidro, kas patiesībā notika. Tavam brālim ir tiesības zināt, kā un kāpēc viņa tēvs gāja bojā. Ko viņš sacīs, kad uzzinās par mani ?
Safiras iebilde griezās Eragona galvā, taču viņš baidījās pat domāt par to, ka vajadzēs pamest Palankāras ieleju. Šeit bija viņa mājas. Tomēr doma par atriebšanos svešiniekiem sildīja sirdi. Vai es esmu pietiekami spēcīgs?
Tev esmu arī es.
Šaubas pievārēja viņu. Tā būtu pilnīgi traka, bezcerīga lieta. Nicinājums pašam pret savu neizlēmību pieauga, un Eragona sejā parādījās skarbs smaids. Safīrai bija taisnība. Tikai darbībai bija jēga, nekam vairāk. Darīšanai ir jēga. Un kas spētu viņam dot vairāk apmierinājuma nekā svešinieku medības? Viņā sāka briest neprātīga enerģija un spēks. Tas pārņēma viņa emocijas un kaldināja tīras dusmas, kurās bija iegravēts viens vienīgs vārds: atriebība. Galvā dunēja, kad viņš ar ciešu pārliecību sacīja: Es to izdarīšu.
Eragons pārtrauca domu saikni ar Safiru un izripoja no gultas. Ķermenis bija uzvilkts kā atspere. Vēl bija agrs rīts, viņš bija gulējis tikai dažas stundas. Neviens nav bīstamāks par ienaidnieku, kuram nav ko zaudēt, viņš iedomājās. Un tieši par tādu es esmu kļuvis.
Vakar viņam bija grūti paiet, taču tagad viņš kustējās pārliecinoši, un dzelžainā griba viņu turēja taisni. Viss augums sāpēja, tomēr zēns neļāva sāpēm sevi pakļaut, viņš tās vienkārši neņēma vērā.
Kad Eragons izlavījās no mājas, viņš dzirdēja, kā tuvumā sarunājas divi cilvēki. Ziņkāres dzīts, viņš apstājās un ieklausījās. Elena sacīja savā maigajā balsī:
- …vieta palikšanai. Mums ir istaba. Horsts kaut ko atbildēja zemā balsī, taču Eragons nespēja saklausīt vārdus. Jā, nabaga puisēns, atbildēja Elena.
Šoreiz Eragons dzirdēja Horsta atbildi:
-Varbūt… Tad iestājās klusuma brīdis. Es domāju par to, ko Eragons sacīja, un neesmu drošs, ka viņš atklāja visu, ko zina.
- Ko tu ar to gribi teikt? jautāja Elena. Viņas balsī ieskanējās bažas.
- Kad mēs devāmies uz fermu, sākumā ceļš, pa kuru Eragons vilka dēli ar Garovu, bija gludi noblietēts. Tad mēs nonācām pie vietas, kur sniegs bija stipri nomīdīts, pēdas beidzās tur, taču mēs redzējām arī tos pašus milzīgo kāju nospiedumus, kas bija pie fermas. Un kas noticis ar viņa kājām? Es neticu, ka var zaudēt tik daudz ādas un neciest no tā. Es negribēju piespiest viņu atbildēt, bet tagad domāju nāksies vien to darīt.
- Varbūt tas, ko puika ieraudzīja, nobiedēja viņu tik ļoti, ka viņš negrib par to runāt, Elena ieteicās. Tu redzēji, cik izmisis bija Eragons.
- Tomēr tas neizskaidro, kā viņš atgādājis Garovu visu ceļu līdz šejienei, neatstājot nekādas pēdas.
Safirai bija taisnība, prātoja Eragons. Pienācis laiks doties prom. Pārāk daudz jautājumu, pārāk daudz cilvēku. Agrāk vai vēlāk viņi atradīs atbildes. Viņš turpināja lavīties cauri mājai, sastingstot pie katra trokšņa.
Ielas bija tukšas, tik agri no rīta nomodā bija tikai daži cilvēki. Viņš uz bridi apstājās un centās sakopot domas. Man nav vajadzīgs zirgs. Safira būs mans rumaks, taču viņai nepieciešami segli. Viņa varēs medīt mums abiem, un man nevajadzēs raizēties par ēdienu tomēr man kaut kas jāsagādā. Visu pārējo, kas man varētu būt vajadzīgs, atradīšu mājas gruvešos.
Viņš devās uz Gedrika miecētavu Kārvahallas nomalē. Riebīgā smaka koda nāsīs, taču viņš turpināja iet uz pakalna malu būdas virzienā, kur tika glabātas miecētās ādas. Viņš nogrieza trīs lielas vēršādas, kas nokarājās no griestiem. Zagšanas dēļ zēns jutās vainīgs, taču tad apsvēra, ka tā nav īsta zagšana. Kādu dienu es Gedrikam atlīdzināšu, tāpat arī Horstam. Viņš saritināja biezos ādas gabalus un aiznesa pie koku pudura ārpus pilsētas, tad noslēpa ādas starp koku zariem un atgriezās Kārvahallā.
Tagad pārtika. Eragons devās uz krodziņu, domādams to iegūt tur, taču, ļauni nosmīnējis, mainīja virzienu. Ja viņam ir jāzog, labāk darīt to pie Sloana. Viņš aizlavījās līdz miesnieka mājai. Kad Sloana tur nebija, priekšdurvis vienmēr bija aizbultētas. Taču sāndurvis bija aizvērtas ar tievu ķēdi, kuru viņš viegli pārrāva. Istabā bija tumšs. Viņš akli taustījās, līdz rokas sajuta cietus gaļas kalnus, kas bija ievīstīti audumā. Viņš sabāza sev zem krekla tik daudz, cik vien varēja, tad metās atpakaļ uz ielas un zagšus aizvēra durvis.
Netālu kāda sieviete sauca viņa vārdu. Jauneklis saķēra krekla apakšu, lai gaļa neizkrīt, un pazuda ap stūri. Viņš nodrebēja, kad starp divām mājām nieka desmit pēdu attālumā parādījās Horsts.
Eragons skrēja prom, tiklīdz Horsts nozuda skatienam. Kājas svila, kad viņš metās lejā pa gatvi atpakaļ pie koku pudura. Puisis ieslīdēja starp koku stumbriem, tad palūkojās pār plecu, vai viņam kāds neseko. Nevienu neieraudzījis, viņš atvieglots pastiepās pēc ādas gabaliem, kas bija noslēpti kokā. To tur vairs nebija.
Dodies prom?
Eragons apsviedās riņķī. Broms dusmīgi skatījās uz zēnu. Vīram vienā galvas pusē vīdēja plašs ievainojums. Bromam pie sāniem karājās īss zobens brūnā makstī. Ādas viņš turēja rokās.
Eragons samiedza acis no aizkaitinājuma. Kā vecajam vīram izdevās viņu izsekot? Viss bija tik kluss, un viņš varētu apzvērēt, ka neviens tuvākajā apkārtnē viņu neredzēja.
- Atdod tās īpašniekam, puisis atcirta.
- Kāpēc? Lai tu varētu aizbēgt, pirms Garovs ir apbedīts? Tā bija smaga apsūdzība.
- Tā nav tava darīšana! jauneklis noskaldīja un juta, kā asinis iesitas galvā. Kāpēc tu mani izsekoji?
- Es nemaz nesekoju, noņurdēja Broms. Es tevi jau gaidīju šeit. Tagad pastāsti kurp dodies?
- Nekur. Eragons rāvās pie ādām un izķēra tās no Broma rokām. Vecais vīrs neko nedarīja, lai apturētu zēnu.
- Ceru, ka tev ir pietiekami daudz gaļas, lai pabarotu savu pūķi.
Eragons sastinga.
- Par ko tu runā?
Broms sakrustoja rokas.
- Nemuļķo mani. Es zinu, kur tu dabūji to zīmi uz rokas, tā ir gedwēy ignasia mirdzošā plauksta. Tu aizskāri pūķa olu. Es zinu, kāpēc tu ieradies pie manis ar visiem tiem jautājumiem, un tagad es zinu, ka Jātnieki ir atgriezušies.
Eragons nometa ādas un gaļu. Beidzot tas ir noticis… Man ir jātiek prom! Es nevaru skriet ātrāk par viņu ar savām savainotajām kājām, bet ja… Safira! viņš iesaucās.
Dažas mokošas sekundes viņa neko neatbildēja, un tad atskanēja: Jā.
Mēs esam atklāti! Tu man esi vajadzīga! Viņš tai aizsūtīja savas atrašanās vietas attēlu, un pūķis acumirklī devās ceļā. Tagad viņam tikai vajadzēja tikt vaļā no Broma.
- Kā tu to uzzināji? viņš jautāja dobjā balsī.
Broms skatījās tālumā un bez skaņas kustināja lūpas, it kā viņš runātu ar kādu citu. Tad vecais vīrs sacīja:
- Visur bija dažādas norādes un mājieni man tikai vajadzēja pievērst tiem uzmanību. Ikviens ar īstajām zināšanām būtu darījis to pašu. Pastāsti, kā klājas tavam pūķim!