- Viņai, teica Eragons, klājas labi. Mēs nebijām fermā, kad ieradās svešinieki.
- Ā, tavas kājas. Jūs lidojāt?
Kā Broms to varēja iedomāties? Varbūt svešinieki ir viņu piespieduši mani izprašņāt? Varbūt viņi grib uzzināt, kurp es gatavojos doties, lai varētu mūs noķert slazdā? Un kur ir Safira? Viņš domās sazinājās ar pūķi un atklāja, ka tas riņķo augstu virs galvas. Nāc!
Nē, es kādu brīdi pavērošu.
Kāpēc ?
Tāpēc, ka Doru Areabā notika slaktiņš.
Ko?
Broms atspiedās pret koku ar smaidu uz lūpām.
- Es runāju ar viņu, un viņa piekrita kādu brīdi palikt augšā virs mums, kamēr mēs atrisinām domstarpības. Kā redzi, tev nav nekādu iespēju neatbildēt uz maniem jautājumiem. Saki, uz kurieni dodaties!
Eragons samulsis pielika plaukstu deniņiem. Kā Broms spēja runāt ar Safiru? Viņa pakausis kaisa un prātā virpuļoja dažādas domas, tomēr viņš nonāca pie tā paša secinājuma: viņam kaut kas ir jāpasaka vecajam vīram. Tad zēns izdomāja atrunu: Man ir jāatrod kāda droša vieta, kamēr es izārstēšu kājas.
- Un pēc tam?
Jautājumu nevarēja atstāt bez ievērības. Dunoņa galvā pastiprinājās. Viņš nespēja domāt, nekas vairs nebija skaidrs. Vienīgais, ko viņš vēlējās, pastāstīt kādam dažu pēdējo mēnešu notikumus. Zēnam sirds vai plīsa pušu no apziņas, ka tie bijuši par cēloni Garova nāvei. Viņš padevās un trīcošā balsī sacīja:
- Es gatavojos sadzīt pēdas svešiniekiem un nogalināt viņus.
- Dižs darbs tik jaunam puisim, Broms sacīja pavisam vienkārši, it kā Eragons būtu piedāvājis paveikt pašu parastāko un viegli izdarāmo darbu. Neapšaubāmi, tas ir cienījams veikums, turklāt tāds, kam tu esi piemērots, tomēr es domāju, ka palīdzība tev varētu lieti noderēt.
Vecais vīrs pēc kaut kā pasniedzās aiz krūma un izvilka lielu saini. Viņa balss kļuva skarba.
-Jebkurā gadījumā es negrasos palikt mājās, kamēr kāds zaļknābis jādelē apkārt uz pūķa.
Vai viņš patiešām piedāvā palīdzību, vai tas ir slazds? Eragons baidījās no tā, ko viņa noslēpumainie ienaidnieki varētu izdarīt. Bet Broms pierunāja Safīru, un viņi sazinājās, abu prātiem saskaroties. Ja jau viņa nav noraizējusies… Jauneklis nolēma uz brīdi aizbīdīt malā savas aizdomas.
- Man nav nepieciešama palīdzība, sacīja Eragons, bet tu vari doties man līdzi.
- Tad labāk sāksim iet, sacīja Broms. Uz kādu mirkli viņa seja nobāla. Tavs pūķis tevi atkal ir gatavs klausīt.
Safira? Eragons vaicāja. Jā.
Viņš apvaldīja vēlmi iztaujāt Safīru. Vai tu sagaidīsi mūs mājās ?
Jā. Vai jūs vienojāties?
Tā izskatās. Safīra pārtrauca saskari un aizlidoja prom. Viņš paskatījās uz Kārvahallu un ieraudzīja, ka cilvēki skrien no mājas uz māju.
- Šķiet, ka viņi meklē mani.
Broms sarauca uzacis.
- Iespējams. Iesim?
Eragons vilcinājās.
- Es gribētu atstāt kādu ziņu Roranam. Man šķiet, ka nav pareizi pazust, ne vārda nesakot.
- Es par to jau parūpējos, nomierināja Broms. Es viņam atstāju vēstuli pie Ģertrūdes un šo to paskaidroju. Es arī brīdināju uzmanīties no briesmām. Vai ar to pietiks?
Eragons pamāja ar galvu. Viņš ietina gaļu ādās un devās ceļā. Viņi sargājās rādīties acīs, līdz nonāca pie ceļa. Tur viņi sāka iet straujākā solī, gribēdami pēc iespējas ātrāk attālināties no Kārvahallas. Eragons apņēmīgi brida cauri sniegiem, lai gan sāpēja kājas. Ceļš atbrīvoja prātu domām. Tiklīdz tiksim mājās, es nekur neiešu kopā ar Bromu, līdz nesaņemšu dažas atbildes, viņš sevī cieši nolēma. Ceru, ka viņš varēs vairāk pastāstīt par Jātniekiem un tiem, ar kuriem es cīnos.
Kad tālumā parādījās saimniecības drupas, Broma uzacis dusmās saraucās. Eragons satraukts ieraudzīja, cik daba ātri pārņēmusi ēkas savā ziņā. Sniegs un zeme jau bija sagūluši kaudzēs mājas iekšpusē, piesedzot svešinieku uzbrukuma pēdas. Staļļa vietā bija palicis tikai zūdošu nodeguļu četrstūris.
Kad virs kokiem ieskanējās Safiras spārnu švīkstoņa, Broma skatiens pašāvās augšup. Viņa laidās pāri abiem gājējiem, ar spārniem teju skardama viņu galvas. Abi sagrīļojās, kad gaisa vilnis gandrīz viņus notrieca no kājām. Safiras zvīņas zaigoja, kad viņa apmeta loku virs mājas un graciozi nolaidās.
Broms paspēra soli uz priekšu, viņa sejas izteiksme bija gan priecīga, gan nopietna. Viņa acis mirdzēja, un uz vaiga parādījās asara, tad tā pazuda bārdā. Vecais vīrs ilgu laiku turpināja stāvēt, smagi elpodams un skatīdamies uz Safiru. Arī pūķis raudzījās viņā. Eragons sadzirdēja murmināšanu un piegāja tuvāk, lai labāk saklausītu.
Tad… tas sākas no jauna, bet kur un kā tas beigsies? Mans skats ir aizmiglojies. Nezinu, vai tā būs traģēdija vai komēdija, iespējamas ir abas… Taču var gadīties, ka mans stāvoklis nemainīsies un es…
Pēdējie vārdi izplēnēja gaisā, jo Safira strauji tuvojās. Eragons pagāja sāņus no Broma, izliekoties, ka neko nav dzirdējis, un sveicināja pūķi. Tagad viņu attiecībās kaut kas bija mainījies, it kā abi pazītu viens otru daudz dziļāk, bet tomēr būtu svešinieki. Viņš paglaudīja pūķa kaklu, un Eragona plauksta notirpa, kad abu prāti saskārās. Safira raidīja spēcīgu ziņkāri.
Es neesmu redzējusi nevienu cilvēku, izņemot tevi un Garovu, bet viņš bija ļoti savainots, viņa klāstīja.
Tu esi redzējusi cilvēkus ar manām acīm.
Tas nav tas pats. Safīra pienāca tuvāk un pagrieza galvu tā, lai varētu aplūkot Bromu ar vienu no savām lielajām, zilajām acīm. Jūs patiešām esat dīvaini radījumi, viņa kritiski novērtēja un turpināja blenzt uz veco vīru. Broms nekustējās, kamēr viņa izošņāja gaisu, un tad pastiepa Safīrai pretī roku. Pūķis lēnām nolieca kaklu un ļāva Bromam pieskarties savām uzacīm. Tad viņa nosprauslojās, atlēca malā un nostājās aiz Eragona.
Kas noticis ? viņš apjautājās. Pūķis neatbildēja.
Broms pagriezās pret Eragonu un pusbalsī apvaicājās:
- Kā viņu sauc?
- Safīra.
Broma sejai pārslīdēja dīvaina izteiksme. Viņš tik spēcīgi iegrūda zemē savu nūju, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. No visiem vārdiem, ko tu man iedevi, šis vienīgais viņai iepatikās. Es domāju, ka tas der, Eragons ātri piebilda.
- Der pavisam labi, sacīja Broms. Viņa balsī ieskanējās kaut kas savāds, neizprotams. Vai tās bija zaudējuma sāpes, pārsteigums, bailes, skaudība, Eragons nevarēja saprast. Iespējams, ka neviens no šiem iemesliem vai arī visi kopā.
Broms skaļā balsī sacīja:
- Esi sveicināta, Safīra. Jūtos pagodināts, tiekoties ar tevi. Viņš dīvaini salieca plaukstu un palocījās.
Man viņš patīk, klusi bilda Safira.
Protams, tev patīk. Glaimi patīk visiem. Eragons pieskārās viņas plecam un devās uz izpostīto māju. Safira un Broms viņam sekoja. Vecais vīrs gāja atsperīgā solī un izskatījās dzīves spara pilns.
Eragons ierāpās mājā un palīda zem durvīm vietā, kas reiz bija viņa istaba. Viņš to tikko spēja pazīt zem sakritušajiem koka dēļiem. Vadoties pēc atmiņas, viņš pameklēja tur, kur bija iekšējā siena, un atrada savu tukšo mugursomu. Tās rāmis bija daļēji salūzis, bet to varēja salabot. Viņš turpināja rakņāties un galu galā atrada stopa galu, kas aizvien vēl bija briežādas makstī.
Lai arī āda bija saskrambāta un salocīta, viņš priecājās, redzot, ka eļļainais koks nebija skarts. Beidzot taču paveicās. Viņš nospriegoja stopu un izmēģināja cīpslu tā nedz krakšķēja, nedz čīkstēja. Zēns apmierināts paņēma savu bultu maku, kas atradās līdzās. Daudzas bultas bija salauztas.