Viņš atspriegoja stopu un kopā ar maksti pasniedza to Bromam, kas sacīja:
- Tikai spēcīga roka spēj uzvilkt šo stopu.
Eragons klusi uzņēma šo atzinības izpausmi. Viņš turpināja meklēt mājas drupās citas noderīgas lietas un blakus Bromam nogāza salasītās mantas. Kaudze nebija pārāk liela.
- Kas tālāk? vaicāja Broms. Viņa acis lūkojās vērīgi un jautājoši. Eragons novērsās.
- Tagad mēs atradīsim slēptuvi.
- Vai tev ir kāda padomā?
- Jā. Visas mantas, izņemot stopu, viņš satina ciešā sainī un aizsaitēja. Zēns uzkrāva to plecos un sacīja: Šajā virzienā, un devās mežā. Safira, lido mums līdzi. Tavas pēdas ir pārāk viegli atrast un izsekot.
Ļoti labi. Pūķis pacēlās spārnos tieši aiz viņiem.
Gājiena mērķis nebija tālu, taču Eragons veda pa apkārtceļiem, lai jauktu pēdas iespējamiem sekotājiem. Aizritēja vairāk nekā stunda, pirms viņš beidzot apstājās biezi saaugušā kazenājā.
Nelielais klajums tā viducī bija pietiekami liels ugunskuram, diviem cilvēkiem un pūķim. Sarkanās vāveres skraidelēja pa kokiem un čakstināja, sūdzoties par nelūgto viesu ielaušanos. Broms atbrīvojās no vīnogulāju vītnes un ieinteresēti paraudzījās visapkārt.
- Vai vēl kāds zina par šo vietu? viņš apvaicājās.
- Nē, es to atklāju, kad mēs tikko pārcēlāmies uz šo saimniecību. Es aizrakos līdz vidum tikai pēc kādas nedēļas, un vēl pēc nedēļas es jau biju iztīrījis visas kritalas.
Safīra nolaidās viņiem blakus un sakļāva spārnus, uzmanīdamās no ērkšķiem. Viņa saritinājās, salauzdama sīkus zariņus ar savām cietajām zvīņām, un noguldīja galvu uz zemes. Pūķa neizprotamās acis abus cieši uzlūkoja.
Broms atspiedās pret savu nūju un tik cieši skatījās uz pūķi, ka šāda pētīšana Eragonam lika justies neomulīgi.
Jauneklis lūkojās uz abiem, līdz izsalkums aicināja rīkoties. Viņš sakrāva malku ugunskuram, piepildīja katliņu ar sniegu un uzlika uz liesmām, lai tas izkūst. Kad ūdens uzkarsa, Eragons sadalīja gaļu gabalos un iemeta katlā arī šķipsniņu sāls.
Neizskatās pēc īsta ēdiena, viņš nodomāja, bet jāēd vien būs. Varbūt kādu laiku no tā būs jāpārtiek, tāpēc labāk sākšu pierast.
Sautējums klusām burbuļoja, izplatīdams visā klajumā spēcīgu smaržu. Satīras mēles galiņš izšāvās ārā un it kā pārbaudīja smaržu. Kad gaļa bija mīksta, pienāca Broms un Eragons salēja ēdienu bļodās. Viņi klusi ēda, izvairīdamies skatīties viens uz otru. Pēc tam Broms izņēma pīpi un slinki aizsmēķēja.
- Kāpēc tu gribi ceļot kopā ar mani? jautāja Eragons.
Dūmu mākonis pacēlās no Broma lūpām un aizvijās virs
kokiem, līdz izplēnēja.
- Man ir savtīgas domas: es gribu, lai tu paliktu dzīvs, viņš atbildēja.
- Kādā ziņā? pārjautāja Eragons.
-Atklāti runājot, es esmu stāstnieks un domāju, ka tu varētu radīt jauku stāstu. Tu esi pirmais Jātnieks, kuru es redzu pēdējo simt gadu laikā. Pirmais Jātnieks, kas nepakļaujas karalim, es gribēju teikt. Kas notiks turpmāk? Vai tu iesi bojā kā moceklis? Vai tu pievienosies vārdeniem? Varbūt tu nogalināsi karali Galbatoriksu? Es gribu saņemt atbildi uz šiem jautājumiem. Un es būšu līdzās, lai redzētu katru šā stāsta sīkumu, par spīti visam.
Eragonam pat šermuļi pārskrēja pār muguru. Viņš nespēja iedomāties, kā varētu paveikt kaut vai vienu no šiem uzdevumiem, un vismazāk jau nu viņš vēlējās kļūt par mocekli. Es gribu atriebties, bet par pārējo… man nav nekādu mērķu, it īpaši tik lielu.
- Labi, es tevi sapratu, bet pastāsti, kā tu vari sarunāties ar Safiru!
Broms vilcinādamies iepildīja pīpē vēl tabaku. Viņš no jauna aizpīpēja pīpi un cieši saknieba to mutē, tad sacīja:
- Ļoti labi; ja tu gribi šo atbildi, tu to iegūsi, bet var gadīties, ka tev tā nepatiks.
Viņš piecēlās, paņēma saini, pienesa to pie ugunskura un izvilka garu, ievīstītu priekšmetu. Tas bija aptuveni piecas pēdas garš un šķita arī diezgan smags.
Broms sāka attīt to gabalu pa gabalam kā mūmiju. Eragons, nenovērsdams skatu, raudzījās, kā pamazām parādās zobens. Asaras formas zelta rokturī bija iestrādāts rubīns mazas olas lielumā. Pats rokturis apvīts ar sudrabainu vītni, nopulēts tiktāl, ka spīdēja kā zvaigžņu gaisma. Zobena maksts bija vīna sarkanumā un gluda kā stikls, to rotāja iegravēts melns simbols. Līdzās zobenam atradās arī ādas siksna ar smagu sprādzi. Kad bija nokritis pēdējais aptinums, Broms pasniedza ieroci Eragonam.
Rokturis iegūla puiša rokā, it kā būtu kalts tieši viņam. Eragons lēni izvilka zobenu, kas bez skaņas izslīdēja no maksts. Plakanais asmens bija zaigojoši sarkans un atstaroja ugunskura liesmas. Smalkās zobena malas graciozi pārgāja slīpumā, veidojot asmeni. Uz metāla vīdēja tas pats melnais simbols. Zobens bija ideāli izlīdzsvarots. Jauneklim tas likās kā rokas pagarinājums un nemaz nelīdzinājās tiem raupjajiem zemnieku instrumentiem, pie kuriem viņš bija pieradis. Zobens izskatījās varens, it kā tā iekšienē būtu noslēpts neapturams spēks. Tas bija radīts nežēlīgām kaujām, lai atņemtu vīriem dzīvību, tomēr tajā viedās briesmīgs skaistums.
- Kādreiz šis zobens piederēja kādam Jātniekam, Broms nopietni piebilda. Kad Jātnieks pabeidza apmācību, elfi dāvāja tam zobenu. Tas, kā viņi tos izkala, aizvien vēl ir noslēpums. Tomēr viņu zobeni mūžam ir asi un nekad nesarūsē. Tradicionāli zobena asmens krāsa tika pieskaņota Jātnieka pūķa krāsai, taču es domāju, ka šajā gadījumā mēs varam izdarīt izņēmumu.
Šā zobena vārds ir Zaroks. Es nezinu, ko tas nozīmē, iespējams, kaut ko svarīgu tam Jātniekam, kuram tas piederējis. Viņš skatījās, kā Eragons šūpo zobenu.
- Kur tu to dabūji? vaicāja Eragons. Viņš negribīgi ieslidināja asmeni atpakaļ makstī un gribēja atdot zobenu, taču Broms pat nepakustējās, lai paņemtu to.
- Tam nav nozīmes, sacīja vecais vīrs. Vienīgais, ko sacīšu, lai to iegūtu, izgāju cauri vairākiem negantiem un bīstamiem piedzīvojumiem. Uzskati zobenu par savu. Tev ir lielākas tiesības uz to nekā man, un, pirms viss beigsies, tev tas lieti noderēs.
Dāvana apmulsināja Eragonu.
- Tā ir karaliska dāvana, paldies. Nebūdams drošs, ko vēl vajadzētu piebilst, viņš paglaudīja zobena maksti.
- Ko nozīmē šis simbols?
- Tas ir Jātnieka personīgais ģerbonis. Eragons jau gribēja iestarpināt vēl kādu jautājumu, bet Broms nopietni uzlūkoja viņu un nebilda ne vārda.
- Ja gribi zināt, ikviens var iemācīties runāt ar pūķi. Turklāt, viņš uzsvērdams pacēla pirkstu, tas neko nenozīmē, ja to prot. Es zinu vairāk par pūķiem un to spējām nekā jebkurš cits cilvēks. Lai tu pats nonāktu pie zināšanām, ko tev iemācīšu, paietu gadi. Es tev piedāvāju savas zināšanas, lai tu nokļūtu pie tām pa īsāko ceļu. Taču to, kā esmu šīs zināšanas ieguvis, es paturēšu sevī.
Safira piecēlās, kad viņš beidza runāt, un aizčāpoja pie Eragona. Viņš izvilka asmeni un parādīja pūķim zobenu. Tam ir spēks, viņa sacīja, piebāzusi asmenim degungalu. Metāla zaigojošā krāsa saviļņojās kā ūdens, pieskaroties viņas zvīņām. Viņa pacēla galvu, apmierināti nosprauslādamās, un zobens atguva tā parasto izskatu. Eragons satraukts ieslidināja to makstī.
Broms sarauca uzacis.
- Tieši par to es runāju. Pūķi tevi nemitīgi pārsteigs. Lietas norisinās viņiem līdzās noslēpumainas lietas, kas nav iespējamas nekur citur. Lai arī Jātnieki sadarbojās ar pūķiem gadsimtiem ilgi, viņi līdz galam nav atklājuši pūķu spēju robežas. Mēdz runāt, ka pūķi paši tās nezina. Viņi ar neredzamām saitēm ir saistīti ar šo zemi, un šī saskarsme tiem ļauj pārvarēt lielas grūtības. Tas, ko tikko paveica Safira, tikai pierāda manis sacīto: tu vēl daudz ko nezini.