, Vai tu zini, kā tie izskatījās? Eragons vaicāja.
- Vairāk, nekā tikai zinu, es tos varu uztaisīt.
- Tad, lūdzu, uztaisi, sacīja Eragons, pakāpjoties malā.
- Ļoti labi, bet mēģini ielāgot, ko darīšu. Varbūt kādudien tev tie būs jātaisa pašam.
Broms ar pašas Safiras atļauju nomērīja pūķa krūtis un kaklu. Tad nogrieza piecas loksnes no ādas un turpat uzskicēja arī duci vai vairāk piegrieztņu. Tiklīdz gabali bija izgriezti, to, kas bija palicis pāri no ādām, viņš sagrieza garās sloksnēs.
Broms izmantoja auklas, lai visu sašūtu kopā, taču katram dūrienam vajadzēja izurbt divus caurumus ādā. Eragons palīdzēja tikt ar to galā. Sprādžu vietā tika izveidoti sarežģīti mezgli, turklāt katra siksna bija īpaši gara, lai segli Safīrai derētu arī pēc vairākiem mēnešiem.
Galveno seglu daļu veidoja no trim vienādām daļām, kas bija sašūtas kopā un vidū nopolsterētas. Priekšpusē tika sašūta bieza cilpa, kas ērti apkļautu vienu no Safiras kakla radzēm, bet platas lentes katrā seglu pusē apjoztu tās vēderu un tiktu sasietas apakšā. Lentēs iesēja vairākas cilpas, kas kalpoja par kāpšļiem. Ja tos sajoztu stingrāk, tie noturētu Eragona kājas uz vietas. Gara siksna stieptos starp Safiras priekškājām, sašķeltos divās daļās, apmestu loku ap tām, tad atkal savienotos ar segliem.
Kamēr Broms strādāja, Eragons salaboja somu un salika krājumus. Kad viss bija pabeigts, arī diena sliecās uz nakts pusi. Noguris pēc padarītā darba, Broms uzlika seglus Safīrai un pārbaudīja, vai siksnas der. Viņš mazliet pielaboja šur tur un apmierināts noņēma seglus.
- Labi paveikts darbiņš, Eragons negribīgi atzina.
Broms pielieca galvu.
- Darīju, ko varēju. Tiem vajadzētu labi kalpot āda ir gana izturīga.
Vai negribi izmēģināt ? Safīra pajautāja.
Varbūt rit, teica Eragons, noliekot seglus pie savām segām. Tagad jau ir vēls. Patiesībā viņš diez ko negribēja lidot ne jau tik drīz pēc pēdējā neveiksmīgā mēģinājuma.
Viņi ātri pagatavoja vakariņas. Tās bija garšīgas, kaut gan vienkāršas. Kamēr viņi ēda, Broms paskatījās uz Eragonu pāri ugunskuram un jautāja:
- Vai mēs dosimies ceļā rīt?
- Nav nekāda iemesla palikt.
- Laikam jau nav… Viņš piecēlās. Eragon, man tev ir jāatvainojas par to, kā iegrozījušies notikumi. Es negribēju, lai kaut kas tāds notiek. Tava ģimene nebija pelnījusi šādu traģēdiju. Ja manos spēkos būtu ko mainīt, es to darītu. Nevienam no mums nav viegli. Eragons klusi sēdēja, vairīdamies uzlūkot Bromu, un tad vecais virs sacīja: Mums būs vajadzīgi zirgi.
- Var būt, ka tev vajadzēs, bet man ir Safira.
Broms papurināja galvu.
- Neviens zirgs nevar noskriet lidojošu pūķi, bet Safira ir par jaunu, lai nestu mūs abus. Turklāt būs drošāk, ja turēsimies abi kopā, un jāt ir ātrāk nekā iet.
- Bet tā mums būs grūtāk noķert razakus, Eragons iebilda. Safīrai mugurā es tos, iespējams, atradīšu jau pēc vienas vai divām dienām. Auļojot zirgos, tas aizņems ilgāku laiku ja vien vispār būs iespējams tos sadzīt uz zemes!
Broms lēnām ierunājās:
- Tas ir nosacījums, kas tev jāpieņem, ja es dodos tev līdzi.
Eragons apsvēra sacīto.
- Labi, viņš noburkšķēja, sadabūsim zirgus. Bet tev tie jānopērk. Man nav naudas, un es negribu atkal zagt. Tas ir nepareizi.
- Tas atkarīgs no tava skatpunkta, Broms pārlaboja viņu ar smaidu uz lūpām. Pirms tu dodies šajā riskantajā pasākumā, paturi prātā, ka razaki kalpo valdniekam. Viņus sargās, lai arī kurp tie dotos. Likumi tos neaptur. Pilsētās viņiem būs pieeja bagātīgiem resursiem un pakalpot gataviem cilvēkiem. Turklāt ņem vērā, ka Galbatoriksam nav nekā svarīgāka kā tevi savaņģot vai nogalināt lai arī iespējams, ka baumas par tevi viņu vēl nav sasniegušas. Jo ilgāk tu izvairīsies no razakiem, jo lielāks izmisums viņu pārņems. Viņš zinās, ka tu pieņemies spēkā ar katru dienu un jebkura garām palaista izdevība dos tev vēl vienu iespēju pievienoties viņa ienaidniekiem. Tev jābūt ļoti uzmanīgam, jo tu viegli vari pārtapt no mednieka par medījumu.
Eragonu nomāca Broma vārdi. Domīgs viņš virpināja rokās zariņu.
Pietiek runāt, sacīja Broms. Ir jau vēls, un man smeldz kauli. Mēs varam aprunāties arī rīt.
Eragons piekrītoši pamāja un apbēra ugunskuru ar zemi.
16. NODAĻA Terinsforda
Rīts atausa pelēks, un pūta griezīgs vējš. Mežs bija mierīgs. Pēc vieglām brokastīm Broms un Eragons nodzēsa ugunskuru, pacilāja saiņus un gatavojās doties prom. Eragons piekāra stopu un bultu maku pie saiņa, kur to viegli varēja satvert. Safirai uzlika seglus, jo viņai tie bija jānes, kamēr abi kājāmgājēji iegūs zirgus. Eragons saudzīgi piesēja Zaroku pie pūķa muguras, viņš negribēja nest papildu smagumu. Turklāt viņa rokās zobens nebūtu nekas vairāk kā runga.
Kazenājs Eragonam radīja drošības izjūtu, taču ārpus tā viņa kustībās parādījās nedrošība. Safira pacēlās spārnos un riņķoja virs viņu galvām. Koki kļuva retāki, tuvojoties fermai.
Reiz es atkal redzēšu šo vietu, Eragons iekšēji nosolījās, skatoties uz sagrautajām ēkām. Nevar būt, ka es dodos mūžīgā trimdā. Kādu dienu es atgriezīšos… Atliecis plecus, viņš stājās pretī dienvidiem un svešajām zemēm, kas tur atradās.
Kamēr viņi gāja kājām, Safira devās uz rietumiem kalnu virzienā un nozuda skatienam. Eragons jutās nelāgi, redzot viņu aizlidojam. Pat tagad, kad neviena cita apkārtnē nav, viņi nevarēja kopā pavadīt dienas. Viņai bija jāslēpjas, jo tuvumā varēja parādīties kāds ceļotājs.
Razaku pēdas kūstošajā sniegā bija tik tikko manāmas, taču Fļragons par to neraizējās. Maz ticams, ka viņi bija novirzījušies no ceļa, pa kuru bija visvieglāk tikt ārā no ielejas. Taču, līdzko ceļš izveda ārpus ielejas, tas sazarojās dažādos virzienos. Tur būtu grūti noskaidrot, kuru atzarojumu razaki izvēlējušies.
Viņi ceļoja klusēdami, cenzdamies nezaudēt ātrumu. Vietās, kur kreveles bija pārplīsušas, Eragona kājas turpināja asiņot. Lai novērstu domas no sāpēm, viņš jautāja:
- Ko tad pūķi īsti spēj darīt? Tu sacīji, ka zini kaut ko par viņu spējām.
Broms smējās, un safīrs viņa gredzenā zibsnīja, kad viņš pamāja ar roku.
- Diemžēl tas ir pavisam maz salīdzinājumā ar to, ko es vēlētos zināt. Cilvēki ir mēģinājuši atbildēt uz tavu jautājumu gadsimtiem ilgi, tādēļ ņem vērā, ka viss, ko stāstīšu, pašā pamatā nav pilnīgs. Pūķi vienmēr ir bijuši noslēpumaini radījumi, taču, iespējams, bez kāda īpaša iemesla.
Pirms es patiešām spēšu atbildēt uz tavu jautājumu, tev nepieciešamas pamatzināšanas par pūķiem. Nav viegli sākt tik sarežģītu tēmu no vidus, nezinot pamatu, uz kura tā balstās. Es sākšu ar pūķu dzīves ciklu, un, ja tas vēl neapniks, tad turpināsim ar nākamo.
Broms izskaidroja, kāds ir pūķu riesta laiks un kas bija nepieciešams, lai pūķis izšķiltos no olas.
- Redzi, viņš klāstīja, kad pūķis izdēj olu, mazulis iekšpusē ir gatavs šķilties. Tomēr reizēm tas pat vairākus gadus gaida īstos apstākļus. Kad pūķi dzīvoja brīvā vaļā, šos apstākļus parasti noteica pārtikas daudzums. Tomēr, tiklīdz viņi izveidoja savienību ar elfiem, noteikts olu daudzums, parasti ne vairāk kā viena vai divas, katru gadu tika iedots Jātniekiem. Šīs olas vai drīzāk mazuļi to iekšienē, nešķīlās, kamēr viņu tuvumā nenonāca tas Jātnieks, kam bija jākļūst par šā pūķa pārinieku. Taču nav zināms, kādā veidā pūķi to sajuta. Ļaudis mēdza stāties rindā, lai pieskartos olai, cerot, ka varētu kļūt par izredzēto.