Kāds iebļāvās: Skaidra lieta, kāpēc tad jūs nepastāstāt mums, ka Jātnieki ir atgriezušies? Un katrs nojums nogalinājis simtiem elfu? Vai domājat, ka mēs esam bērni, kas noticēs jūsu pasakām? Mēs paši varam parūpēties par sevi. Pārējie ieķiķinājās.
Tirgotājs jau gribēja atbildēt, kad pēkšņi viņa kalsnais biedrs pārtrauca sakāmo ar rokas mājienu. Viņa pirkstos iemirdzējās mākslīgie dārgakmeņi.
- Jūs nesaprotat. Mēs zinām, ka Impērija nevar parūpēties par katru no mums personīgi, kā mums gribētos, taču tā spēj turēt urgļus un citus riebekļus grožos, lai tie neuzbrūk šai, viņš kādu brīdi meklēja īsto vārdu, vietai.
Tirgotājs turpināja: Jūs dusmojaties uz Impēriju par netaisnīgu izturēšanos pret ļaudīm, un uz to jums ir tiesības, taču valdība nevar izdabāt ikvienam. Konflikti un strīdi ir neizbēgami. Tomēr daudziem no mums nav par ko sūdzēties. Katrā novadā ir kāda dumpinieku grupa, kas nav mierā ar varu.
- Jā gan, ierunājās kāda sieviete, ja vien vārdenus var saukt par mazu grupu!
Resnais vīrs nopūtās. Mēs jau teicām, ka vārdeni nedomā jums palīdzēt. Šādas baumas izplata tikai daži nodevēji, cenšoties sagraut Impēriju un pārliecināt mūs, ka īstais drauds ir iekšienē, nevis ārpusē pie mūsu robežām. Tiem prātā gāzt valdnieku un iegūt savā īpašumā mūsu zemes. Viņiem visur ir savi spiegi, kamēr notiek gatavošanās iebrukumam. Nekad nevari būt drošs, kurš strādā viņu labā.
Eragons nepiekrita viņa vārdiem, taču tirgotāju sacītajam varēja noticēt, un ļaudis māja ar galvu. Jauneklis paspēra soli uz priekšu un teica: Kā jūs to zināt? Es taču arī varu teikt, ka mākoņi ir zaļi, taču tāpēc vien tie nemaina krāsu. Pierādiet, ka neesat melojuši!
Abi vīri nikni skatījās uz viņu, kamēr pārējie ciema iedzīvotāji klusēdami gaidīja atbildi. Kārnais tirgonis ierunājās pirmais. Viņš vairījās ieskatīties Eragonam acīs. Vai jūsu bērni nezina, kā jāuzvedas? Vai jūs ļaujat puikām izaicināt vīrus, kad vien tiem ienāk prātā?
Klausītāji nemierīgi sarosījās un pievērsa dusmīgus skatienus Eragonam. Tad kāds vīrs ieteicās: Atbildi uz jautājumu.
Mēs vienkārši paļaujamies uz veselo saprātu, iesāka resnais, un viņam uz augšlūpas parādījās sviedru lāsītes. Atbilde saniknoja ciema iedzīvotājus, un strīds turpinājās ar jaunu spēku.
Eragons piegāja pie bāra letes, viņam mutē bija skāņa garša. Viņš nekad iepriekš nebija saticis kādu, kas slavināja Impēriju un noniecināja tās ienaidniekus. Kārvahallā naids pret Impēriju bija tik dziļi ieēdies, ka gandrīz vai tika nodots mantojumā. Impērija viņiem nekad nesniedza palīdzību grūtajos gados, kad viņi cieta badu, taču nodokļu iekasētāji bija nežēlīgi plēsoņas. Zēns iekšēji jutās pārliecināts par savu taisnību un nepiekrita tirgoņiem par valdnieka žēlastību, taču vārdenu pieminēšana darīja viņu domīgu.
Vārdeni bija dumpinieku bariņš, kas nemitīgi uzbruka Impērijai. Neviens nezināja, kas ir viņu vadonis un kas tos ir sapulcinājis pēc tam, kad pirms vairāk nekā gadsimta Galbatorikss bija nostiprinājis savu varu. Dumpinieki guva lielu atbalstu, un Galbatoriksa pūliņi tos iznīcināt bija veltīgi. Nekas īpašs par viņiem nebija zināms, taču bēgļi, kam bija jāslēpjas, kas ienīda Impēriju, vienmēr tika pieņemti viņu rindās. Vienīgi vārdenus bija grūti atrast.
Morns pārliecās pāri letei un teica Eragonam: Neticami, vai ne? Šie ir sliktāki par maitu lijām, kas riņķo virs mirstoša dzīvnieka. Ja viņi paliks vēl kādu brīdi, nepatikšanas būs kā likts.
- Mums vai viņiem?
- Viņiem, Morns attrauca; krodziņu pieskandināja daudzas niknas balsis. Eragons devās prom brīdī, kad strīds gatavojās pāraugt kautiņā. Durvis nobūkšķēja viņam aiz muguras, apraujot balsu skaņas. Vakars jau bija klāt, un saule strauji sliecās uz rieta pusi. Apkārtējās mājas meta garas ēnas. Kātodams pa ielu, Eragons alejā ieraudzīja Roranu un Katrīnu.
Rorans kaut ko teica meitenei, taču Eragons nevarēja saklausīt vārdus. Katrīna paskatījās lejup uz savām rokām un klusi atbildēja, tad pastiepās uz pirkstgaliem, noskūpstīja jaunekli un skrēja prom. Eragons pieskrēja pie Rorana un pavilka viņu uz zoba: Izklaidējies? Rorans kaut ko noņurdēja un soļoja projām.
- Vai dzirdēji, ko runā tirgoņi? Eragons vaicāja, sekodams viņam. Vairākums ciema iedzīvotāju iekštelpās sarunājās ar tirgoņiem vai arī gaidīja, kad satumsīs un trubadūri uzsāks savus priekšnesumus.
- Jā, Rorans izklaidīgi atbildēja. Ko tu domā par Sloanu?
- Domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.
- Ja viņš uzzinās par mani un Katrīnu, līs asinis, noteica Rorans. Eragonam uz deguna nolaidās sniegpārsliņa, un viņš paskatījās augšup. Debesis bija kļuvušas pelēkas. Nekas sakarīgs prātā nenāca. Roranam bija taisnība. Viņš uzsita brālēnam pa plecu, un abi turpināja ceļu pa šķērsieliņu.
Vakariņas pie Horsta bija bagātīgas. Telpā skanēja runas un smiekli. Jautras piezīmes un stiprs alus lija aumaļām, papildinot trakulīgo gaisotni. Kad trauki bija iztukšoti, Horsta viesi devās uz lauku, kur bija apmetušies tirgoņi. Mieti ar svecēm galā bija iesprausti zemē, veidodami apli lielā klajumā. Tālumā liesmoja ugunskuri, zīmēdami uz zemes dejojošas ēnas. Ciema iedzīvotāji lēnām pulcējās apkārt aplim un, spītējot aukstumam, sāka gaidīt priekšnesumus.
Trubadūri izkūleņoja no savām teltīm, tērpušies košās drēbēs, viņiem aiz muguras sekoja izskatā daudz cienīgākie un arī vecākie menestreļi. Viņi spēlēja mūziku un stāstīja stāstus, bet trubadūri atveidoja tos lomās. Pirmās izrādes bija domātas tikai izklaidei: piedauzīgas, jokiem piebārstītas, ķircinošas, ar smieklīgiem tēliem.
Taču vēlāk, kad sveču gaisma sāka dzist un sprakšķēdama zuda izdegušajos mietu galos un visi bija saspiedušies ciešā aplī, priekšā iznāca vecais stāstnieks Broms. Uz viņa krūtīm lielās skupsnās krita balta bārda, bet no saliektajiem pleciem slīga garš, melns apmetnis, kas nosedza visu ķermeni. Broms izpleta rokas, un viņa pirksti izliecās kā nagi. Viņš sāka stāstīt:
- Laika smilšu pulksteni nevar apturēt. Gadi aiziet, nepakļaudamies mūsu gribai… taču mēs varam atcerēties. Kas zudis, dzīvo mūsu atmiņās. Tas, ko jūs dzirdēsiet, ir nepilnīgs un sadrumstalots, tomēr glabājiet to, jo notikušais bez jums nespēj pastāvēt. Tagad es došu jums atmiņas, kas ir aizmirstas un paslēptas snauž mūsos.
Viņa dedzīgās acis nopētīja klātesošo ieinteresētās sejas. Broma skatiens brīdi kavējās pie Eragona, kurš likās īpaši aizrāvies.
- Pirms jūsu vectēvu tēvi un, jā gan, arī pirms viņu tēvi bija dzimuši, parādījās Pūķu Jātnieki. Viņu misija bija aizsargāt, un tā tas turpinājās tūkstošiem gadu. Cīņā viņiem nebija līdzinieku, un katram bija desmit vīru spēks. Viņi bija nemirstīgi, ja vien dzīvību neņēma asmens vai inde. Viņu spēku izmantoja tikai labiem darbiem. Pūķu Jātnieku aizbildniecībā tika būvētas lielas akmens pilsētas un augsti torņi. Kamēr viņi Alagēzijā rūpējās par mieru, zeme zēla un plauka. Tie bija zelta laiki. Elfi bija mūsu sabiedrotie, rūķi mūsu draugi. Pilsētas bija turīgas, un cilvēki pārtikuši. Taču, ak posts… tas neturpinājās ilgi.
Broms nodūra acis. Viņa balsi ieskanējās bezgalīgas skumjas.
- Lai arī neviens ienaidnieks Pūķu Jātniekus nevarēja iznīcināt, tie nespēja nosargāt sevi tieši no savējiem. Un tas notika viņu spēka pilnbriedā, kad klusā Inzilbētas provincē piedzima zēns, vārdā Galbatorikss. Desmit gadu vecumā viņam bija jāiztur pārbaudījums un viņā atklājās liels spēks. Jātnieki pieņēma viņu savā pulkā.