Mācībās viņš pārspēja pārējos. Galbatorikss bija apveltīts ar asu prātu un spēcīgu ķermeni, viņš ātri vien iekaroja savu vietu Jātnieku rindās. Dažiem viņa spējā augšupeja šķita bīstama, un tie brīdināja pārējos, taču Jātnieki bija kļuvuši iedomīgi un nedzirdēja brīdinājumus. Diemžēl tas bija visu bēdu sākums.
Drīz pēc mācību beigām Galbatorikss kopā ar diviem draugiem devās pārdrošā ceļojumā. Viņi pūķu mugurā traucās uz ziemeļiem dienu un nakti un iekļuva urgļu teritorijā, muļķīgi uzskatīdami, ka viņu jauniegūtās spējas tos pasargās. Tur uz biezas ledus kārtas, kas neizkusa arī vasarā, viņiem negaidīti uzbruka. Lai arī viņa draugi un pūķi tika nogalināti un pats Galbatorikss bija smagi ievainots, viņš satrieca savus ienaidniekus. Taču cīņas laikā kāda noklīdusi bulta caururba viņa pūķa sirdi. Galbatorikss nespēja to glābt, un viņa jā, tā bija pūķumāte! izdzisa sava saimnieka rokās. Tad Galbatoriksa galvu pārņēma pirmie neprāta iedīgļi.
Stāstnieks sasita plaukstas un lēnām palūkojās visapkārt, ēnas ņirbēja pa viņa vecišķo seju. Nākamie vārdi skanēja kā sērīgs kapu zvans.
- Vienatnē, zaudējis lielu daļu sava spēka un gandrīz neprātīgs no bēdām, Galbatorikss bez cerībām klejoja svešajā, tuksnesīgajā zemē, ilgodamies pēc nāves. Taču tā nenāca, un viņš bezbailīgi uzbruka ikvienai dzīvai būtnei. Urgļi un citi monstri drīz vien metās bēgt no viņa rēgainā tēla. Laika gaitā viņš sāka domāt, ka Jātnieki viņam varētu atvēlēt citu pūķi. Šīs domas dzīts, viņš kājām devās grūtā kāpienā pāri Korei. Plašumus, kurus viņš bija bezrūpīgi šķērsojis pūķa mugurā, tagad vajadzēja mērot mēnešiem ilgi. Viņš varēja medīt ar maģijas palīdzību, taču bieži vien nonāca vietās, kur dzīvnieki nerādījās. Kad kalni viņam bija jau aiz muguras, Galbatorikss bija tuvu nāvei. Kāds zemnieks viņu atrada nokritušu dubļos un pasauca Jātniekus.
Bezsamaņā gulošu, viņu nogādāja uz Jātnieku mītnes vietu, kur izārstēja novārgušo ķermeni. Viņš nogulēja četras dienas. Pēc atmošanās viņa prāts bija mierīgs. Kad viņu aizveda pie padomes, lai spriestu tiesu, Galbatorikss pieprasīja jaunu pūķi. Izmisīgā prasība skaidri parādīja viņa plānprātību, un padome ieraudzīja patieso stāvokli. Kad cerības sagruva, Galbatorikss vājprāta sagrozītajā apziņā sāka ticēt, ka viņa pūķis gājis bojā Jātnieku dēļ. Nakti pēc nakts viņš par to prātoja, līdz izperināja atriebes plānu.
Broma vārdi pamazām pārvērtās suģestējošā čukstā.
Viņš sameklēja līdzjūtīgu Jātnieku, kurā viņa indīgie vārdi guva atbalsi. Nemitīgi apvārdojot un izmantojot tumšos noslēpumus, ko viņš bija iemācījies no Ēnas, Galbatorikss sakūdīja Jātnieku pret vecajiem. Abi nodevīgi izsekoja un nogalināja vienu no vecajiem Jātniekiem. Kad netīrais darbs bija padarīts, Galbatorikss pagriezās pret savu sabiedroto un bez brīdinājuma noslepkavoja arī viņu. Jātnieki atrada slepkavu, kad tam no rokām vēl pilēja asinis. No Galbatoriksa lūpām izlauzās kliedziens, un viņš aizbēga nakts aizsegā. Klejojot viņš slēpās tik prasmīgi, ka Jātnieki nevarēja viņu atrast.
Gadiem ilgi viņš slēpās tuksnešainās vietās kā tramīgs dzīvnieks, vienmēr lūkodamies pēc vajātājiem. Viņa noziegums nebija aizmirsts, tomēr gadi gāja un viņu vairs neviens nemeklēja. Un tad nelaimīgā kārtā viņš satika jaunu Jātnieku Morzanu miesās stipru, bet garā pavāju. Galbatorikss pierunāja viņu neaizbultēt Ilirejas cietokšņa vārtus, tagad šo cietoksni sauc par Urūbaenu. Caur šiem vārtiem Galbatorikss iegāja un nolaupīja pūķa olu.
Viņš kopā ar savu mācekli patvērās nolādētā vietā, kur Jātnieki neiedrošinājās spert kāju. Morzans sāka apgūt melnās maģijas noslēpumus, kurus nekad nevienam nevajadzētu izmantot. Kad mācekļa laiks beidzās un Galbatoriksa jaunais melnais pūķis Šruikans bija izaudzis, Galbatorikss no jauna atklāja sevi pasaulei, bet Morzans kļuva par viņa uzticamo palīgu. Kopā viņi devās uzbrukumā ikvienam Jātniekam, ko satika savā ceļā. Pēc katras slepkavības viņi pieņēmās spēkā. Divpadsmit Jātnieki pievienojās Galbatoriksam, alkstot pēc varas un gribot atriebties par iedomātiem pāridarījumiem. Viņi un vēl Morzans kļuva par Trīspadsmit Atkritējiem. Viņi bija ļoti spēcīgi, bet Jātnieki nebija gatavi tādai notikumu gaitai un cieta zaudējumus citu pēc cita. Elfi nikni cīnījās pret Galbatoriksu, taču pēc sakāves tiem nācās bēgt un slēpties savās nevienam nezināmajās patvēruma vietās, no kurām tie nekad vairs neatgriezās.
Tikai Vraels, Jātnieku vadonis, noturējās pret Galbatoriksu un atkritēju velna duci. Mūžvecs un gudrs, viņš cīnījās, lai glābtu pūķus, kas varēja nonākt ienaidnieka rokās. Pēdējā kaujā pie Doru Areabas vārtiem Vraels pieveica Galbatoriksu, taču vilcinājās ar nāvējošo cirtienu. Galbatorikss izmantoja apjukuma mirkli un ievainoja Vraelu sānos. Smagi ievainotais Vraels bēga uz Utgarda kalniem, kur viņš cerēja atgūt spēkus. Taču Galbatorikss atrada viņu. Cīņas laikā Galbatorikss iespēra Vraelam pa kājstarpi. Šī negodīgā rīcība ļāva Galbatoriksam gūt virsroku pār Vraelu, un viņš ar liesmojošu zobenu nocirta Vraelam galvu.
Kad spēks ieplūda viņa dzīslās, Galbatorikss izsludināja sevi par Alagēzijas karali.
Un kopš tās dienas pār mums valda karalis Galbatorikss.
Pabeidzis stāstu, Broms nekavējoties aizslīdēja prom kopā ar trubadūriem. Eragonam šķita, ka redzējis uz viņa vaiga pamirdzam asaru. Kamēr tirgoņi devās prom, ļaudis klusi sačukstējās. Garovs sacīja Eragonam un Roranam:
Jums ir paveicies. Es savā garajā mūžā esmu dzirdējis šo stāstu tikai divreiz. Ja Impērijai nāktu ausīs, ka Broms to atkal ir stāstījis, viņš nenodzīvotu līdz šā mēneša beigām.
4. NODAĻA Likteņa dāvana
Vakarā pēc atgriešanās no Kārvahallas Eragons nolēma izpētīt akmeni, tāpat kā to darīja Merloks. Palicis viens savā istabā, viņš nolika to uz gultas un blakus novietoja trīs instrumentus. Viņš sāka ar koka āmuriņu un vieglītēm uzsita pa akmeni. Atskanēja viegla džinkstoņa. Apmierināts viņš paņēma nākamo instrumentu jau smagāku kurpnieka āmuru. Atbalsojās sērīgs rūciens. Tad viņš padauzīja pa akmeni ar nelielu kaltu. Taču metāls pat neieskrambāja akmeni, un gaisā atskanēja vien tīrs un skanīgs troksnis. Kad skaņa izzuda, viņam šķita, ka auss saklausījusi vārgu pīkstienu.
Merloks teica, ka akmens ir dobs. Varbūt tur iekšā ir kaut kas vērtīgs? Taču es nezinu, kā to atvērt. Kādam būs bijis nopietns iemesls to radīt tieši šādu, tomēr, lai arī kurš to būtu atstājis Korē, tas nav īpaši centies to atgūt vai arī nezina, kur akmens palicis. Taču es neticu, ka burvis, kam bija pietiekami daudz spēka, lai pārvietotu akmeni, nevarētu to atrast. Vai arī tieši man bija lemts to atrast ? Viņš nespēja atbildēt uz šo jautājumu. Eragons samierinājās, ka nevar atrisināt noslēpumu, savāca instrumentus un nolika akmeni atpakaļ plauktā.
Tajā naktī viņš pēkšņi pamodās. Jauneklis uzmanīgi ieklausījās. Visapkārt bija kluss. Satraukts viņš ieslidināja roku zem matrača un satvēra nazi. Kādu brīdi pagaidījis, viņš atkal lēnām iegrima miegā.
Klusumu pāršķēla pīkstiens, atgriezdams viņu atkal nomodā. Eragons izripoja no gultas un izrāva nazi no maksts. Sataustījis
šķiltavas, viņš aizdedzināja sveci. Istabas durvis bija ciet. Pīkstiens bija skaļāks nekā pelei vai žurkai, tomēr viņš paskatījās zem gultas. Nekā. Viņš apsēdās uz matrača malas un izberzēja acis. Pēkšņi atskanēja vēl viens pīkstiens, un viņš sāka dusmoties.