U. Poznanski
Erebos
.
Tas vienmēr sākas naktī. Naktīs es savas ieceres baroju ar tumsu. Tumsa ir vienīgais, kā man ir papilnam. Tā ir kā zeme, kurā zeļ viss, ko vēlos izaudzēt.
Ja man liktu izvēlēties, es vienmēr dotu priekšroku naktij, nevis dienai, pagrabam, nevis dārzam. Tikai pēc saules rieta manas kroplās ideju radības uzdrošinās izlīst no savām slēptuvēm un ieelpot ledaini auksto gaisu. Tās cer, ka viņu gaudenajiem ķermeņiem piešķiršu grotesku skaistumu. Ēsmai jābūt tik skaistai, lai laupījums pamanītu āķi tikai pēc tam, kad tas jau ir dziļi ieķēries viņa miesās. Mans laupījums. Es to nepazīstu, tomēr gandrīz vēlos apskaut. Savā veidā to arī darīšu. Mēs būsim vienoti. Manās domās.
Tumsa man nav jāmeklē, tā arvien ir ap mani, es to izplatu kā elpu. Kā ķermeņa izgarojumus. Pamazām no manis sāk izvairīties, tas ir labi. Viņi ložņā ap mani sačukstēdamies, juzdamies neērti un baiļodamies un domā, ka smaka viņus attur tuvoties. Taču es zinu, tā ir tumsa.
1.
Ir jau trīs un desmit minūtes, bet no Kolina vēl nav ne vēsts. Niks driblēja basketbola bumbu pret asfaltu, uzķerdams to pārmaiņus ar labo un kreiso roku. Atsitusies pret zemi, bumba ikreiz īsi un dobji nodunēja. Viņš centās nezaudēt ritmu. Vēl divdesmit reizes ja arī tad Kolins nebūs šeit, Niks uz treniņu ies viens.
Pieci, seši. Bez paskaidrojuma vienkārši neierasties tas neizskatījās pēc Kolina. Viņš taču labi zināja, cik ātri varēja izlidot no trenera Betānija komandas. Kolina mobilais arī nebija ieslēgts. Viņš, var garantēt, atkal bija aizmirsis uzlādēt akumulatoru. Desmit, vienpadsmit. Bet kā var aizmirst ari basketbolu, savus čomus, savu komandu? Astoņpadsmit. Deviņpadsmit. Divdesmit. Kolina nav. Niks nopūtās un paņēma bumbu padusē. Arī labi, tātad šodien lielākā daļa grozu beidzot būs viņa kontā.
Treniņš bija nogurdinošs, un pēc divām stundām Niks burtiski peldēja sviedros. Ar sāpošām kājām ieklibojis dušā, viņš nostājās zem karstā ūdens strūklas un aizvēra acis. Kolins tā arī nebija parādījies, un, kā jau bija gaidāms, Betānijs satrakojās. Viņš izgāza dusmas uz Niku, it kā tas būtu vainīgs pie Kolina prombūtnes.
Niks iemasēja galvā šampūnu un izmazgāja, pēc trenera domām, pārāk garos matus, ko pēc tam sasēja astē ar izvalkātu matu gumiju. No sporta halles viņš izgāja pēdējais. Ārā jau sāka tumst. Kamēr slīdošās kāpnes viņu veda lejā uz metro, Niks no kabatas izzvejoja mobilo un nospieda īsceļa numura taustiņu, zem kura bija ieprogrammējis Kolina numuru. Pēc otrā signāla ieslēdzās balss pastkastīte, un, neatstājis ziņu, Niks zvanu pārtrauca.
Dīvānā atlaidusies, mamma šķirstīja kādu frizieru žurnālu un reizē skatījās televīziju.
"Šodien būs tikai hotdogi," viņa paziņoja, kad Niks aiz sevis vēl pat ne durvis nebija paguvis aizvērt. "Esmu galīgi beigta. Atnesīsi aspirīnu no virtuves?"
Niks atstāja sporta somu turpat koridora stūrī un glāzē ar ūdeni iemeta vienu Aspirīns plus C tableti. Hotdogi, nē, nu super! Viņš mira badā!
"Vai tētis mājās?"
"Nē, būs vēlāk. Vienam kolēģim dzimšanas diena."
Ne uz ko lielu necerēdams, Niks tomēr noskenēja ledusskapja saturu, meklēdams kaut ko iepriecinošāku par cīsiņu, piemēram, vakardienas picas atlikumu.
"Ko tu domā par to Sema Lorenča lietu? Ārprāts, ne?" mamma sauca no dzīvojamās istabas.
Sems Lorencs? Vārds šķita pazīstams, bet nesaistījās ne ar vienu konkrētu seju. Dienās, kad Niks bija tik noguris kā šodien, mammas mīklainie paziņojumi pamatīgi krita uz nerviem. Viņš tai servēja pasūtīto pretgalvassāpju kokteili un apsvēra, vai arī pašam neiedzert vienu tableti.
"Vai bijāt klāt, kad šie viņu savāca? Kamēr es šodien Džilindžeres kundzei krāsoju šķipsnas, viņa man šo to izstāstīja. Viņa strādā tajā pašā firmā, kur Sema mamma."
"Palīdzi atcerēties: vai Sems Lorencs mācās manā skolā?"
Mamma pārmetoši paskatījās uz Niku. "Nu protams! Tikai divas klases zemāk nekā tu. Viņš tagad nedrīkst piedalīties stundās. Vai tad tu no visa tā trača neko nemanīji?"
Nē, Niks neko nebija manījis, taču mamma bija priecīga viņu par visu pamatīgi apgaismot.
"Tie atrada ieročus viņa skapītī! Ieročus! Šķiet, pistoli un divus atvāžamos nažus. Kur piecpadsmitgadīgais var ņemt pistoli? Vai vari man to pateikt?"
"Nē," Niks godīgi atbildēja. Viņš šo skandālu, kā mamma to sauca, bija palaidis garām. Niks iedomājās par slepkavībām amerikāņu skolās un neapzināti notrīsēja. Vai tad tiešām ari pie viņiem bija tik slimi tipi? Pirksti niezēja piezvanīt Kolinam. Viņš noteikti zināja ko vairāk, taču Kolins, tas slinkais pelavmaiss, neatbildēja. Varbūt labi, ka tā, jo gan jau mamma atkal visu pārspīlēja, un tam Semam Lorencam līdzi bija tikai ūdenspistole un kabatas nazis.
"Kādas tik šausmas nenotiek, kamēr izaug bērni," mamma teica un raudzījās Nikā ar to īpašo skatienu, kas reizē vēstīja un vaicāja: manu zaķēn, manu mazulīt, manu bērniņ, tu gan nekad neko tādu nedarīsi?
Šī izteiksme Nikam vienmēr lika apsvērt domu, vai tomēr nepārvākties dzīvot pie brāļa.
"Tu vakar biji slims? Betānijs tā lamājās!"
"Nē, viss kārtībā." Kolina sarkanās acis fiksēja skolas koridora sienu līdzās Nika galvai.
"Tiešām? Tu izskaties draņķīgi."
"Tiešām. Vienīgi diez ko daudz negulēju pagājušonakt."
Uz īsu mirkli Kolina skatiens skāra Nika seju, lai pēc tam atkal piekaltos sienai. Niks centās apspiest smīnu. Negulēšana Kolinam vēl nekad nebija sagādājusi problēmas.
"Tu biji izgājis?"
Kolins noraidoši papurināja galvu, un tai līdzi šurpu turpu šūpojās viņa dredi.
"Labi. Taču ja tavs tēvs atkal…"
"Tas nav mans tēvs, okay7" Kolins paspraucās garām Nikam un iegāja klasē tomēr neapsēdās savā vietā, bet aizstaigāja līdz Denam un Aleksim, kuri, totāli iedziļinājušies sarunā, stāvēja pie loga.
Dens un Aleksis? Niks neticīgi samirkšķināja acis. Abi bija tik nestilīgi, ka Kolins viņus saukāja par "tamborētāju pulciņu". Tamborētājs 1 (Dens) bija augumā padevies ļoti īss, un šķita, ka cenšas to kompensēt ar īpaši resnu dibenu, ko mēdza bieži kasīt. Savukārt Tamborētājs 2 (Aleksis), knapi uzrunāts, rekordātrumā mainīja sejas krāsu no balsinātu griestu bāluma uz luksofora sarkano. Vienmēr.
Vai Kolins taisījās pieteikties tamborētāju pulciņā par trešo?
"Šito es nesaprotu," Niks nomurmināja.
"Sarunas pašam ar sevi?" Aiz viņa bija uzpeldējis Džeimijs, paplikšķināja pa plecu un aizslidināja savu sadriskāto somu šķērsām pāri visai klasei. Atiezis smaidā visšķībākos zobus, kādi vien skolā bija redzēti, viņš ņirdza: "Sarunas ar sevi nav nekas labs. Viena no pirmajām šizofrēnijas pazīmēm. Vai balsis arī jau dzirdi?"
"Muļķības." Niks draudzīgi iedunkāja Džeimiju. "Bet Kolins brāļojas ar tamborētājiem."
Viņš paskatījās vēlreiz turp un satrūkās. Paga! Tur nenotika brāļošanās, bet gan pazemošanās. Kolina sejā bija parādījusies vēl nekad neredzēta lūdzēja izteiksme. Nevilšus Niks pagāja dažus soļus tuvāk.
"…nesaprotu, kas tur slikts, ja dosi man kādu padomu," viņš dzirdēja draugu sakām.
"Nav iespējams. Neizliecies, tu pats to labi zini," teica Dens un sakrustoja rokas virs resnā, mīkstā vēdera. Viņa skolas formas kaklasaitei bija pielipis kriksis no brokastu olas dzeltenuma.
"Eu, nu beidz! Kas tur liels. Es taču nevienam neizmuldēšos."
Aleksis šaubīdamies palūkojās uz Denu, kura seja laistījās priekā par šo situāciju.