Sariuss apmet divus kūleņus, pirms paliek guļam līdzenāka vietā.
Šeit lejā viņu gaida trīs tēli, ļoti līdzīgi nolaupītājiem: saplēstas drēbes, netīri un rētaini. Vienam trūkst acs, citam ir kupris. Vienīgi viņu ieroči izskatās kopti.
"Kur šito sadabūjāt?" prasa kuprainais.
"Rāpoja pa zemi gar torni. Bija vieglāk noķert nekā balodīti."
Kuprainais pagrābj Sariusu aiz apkakles un apsēdina, atbalstot ar muguru pret koka stumbru.
"Kā ir? Vai no šitā iznāktu laupītājs? Vai paturam viņu?"
Vienacis pagriež galvu uz sāniem, it kā tā varētu labāk novērtēt Sariusu.
"Nē," viņš konstatē. "Šitais neder. Viņš neiederas starp mums, tas redzams pat no drēbēm. Šis pieder pie tiem, kas cīnīsies pret Ortolanu."
"Nu tad duram nost!" kuprainais ir priecīgs.
Sariuss labprāt kaut ko piebilstu, piemēram, ka nepazīst nekādu Ortolanu un varētu iekļauties laupītāju bandā, ja vien drīkstētu palikt dzīvs. Taču tas nav iespējams. Iepriekš ar gnomu viņš varēja sarunāties, bet tagad ir mēms un uz notiekošo var noskatīties tikai kā uz filmu.
Trešais vīrs, kura seju sedz lielas platmales ēna, vēl nav bildis ne vārda. Tagad viņš panākas soli uz priekšu.
"Nē, šito mēs nenogalināsim. Šis ir citāds nekā pārējie."
Viņš pieliecas un pārbauda Sariusa kabatas.
"Paskat! Ne dāvanu, ne galvasnaudas vēstules, ne zelta. Šo varam atlaist."
"Tāpat vien?" kuprainais ir sašutis. "Tad tač' nav ne jēgas, ne prieka!"
Vīrs platmalē atmet ar roku un padzen kupraino, kurš mēģina pārbaudīt Sariusa kabatu saturu. "Es vēlētos, lai beigās uzvar tāds kā viņš. Diemžēl, Sarius, mazie parasti zaudē. Tādi kā tu. Bet es pie tādiem neķeros. Tā vietā es tev došu padomu. Vai zini, kas tev būtu pats labākais?"
Nē, Sariuss labprāt atbildētu, ja varētu. Taču pretinieks tik un tā negaida no viņa atbildi. Tas atsien Sariusa rokas.
"Pamet Erebos! Ej projām un neatgriezies! Izliecies, ka tevis te nekad nav bijis. Aizmirsti šo pasauli. Vai darīsi tā?"
Protams, ne, nodomā Sariuss un mēģina saskatīt vīrieša seju zem platmales, tomēr tā acis nav ieraugāmas.
"Ja gribi aiziet no Erebos, bēdz tagad. Skrien atpakaļ uz torni. Tagad!"
Vai tā ir bēgšanas iespēja vai lamatas? Vai Erebos aizvērsies, ja viņš izmantos iespēju aizlaisties no saviem nolaupītājiem? Sariuss neizlēmīgi paliek stāvam. Laupītājs to uztver par atbildi.
"Tā jau man šķita," viņš nopūšas. "Tad nu uzklausi mani: šeit tev nav draugu. Kaut arī varbūt domāsi pretējo. Tev neviens nepalīdzēs, jo visi grib iekļūt Iekšējā aplī, bet to spēs tikai daži."
Sariuss nesaprot ne vārda. Kādā vēl Iekšējā aplī?
"Beigās paliks tikai daži. Izredzētie cīņai ar Ortolanu. Nogalināt ļaundari un atrast dārgumu. Ne katrs tam ir piemērots."
Grūti saprast, vai laupītājs joko vai runā nopietni, un Sariuss nevar pārjautāt.
"Nevienam nestāsti to, ko es tev tagad teikšu. Lielu izredžu tev nav. Meklē vēlmju kristālus, tie tavu dzīvi padarīs vieglāku. Dzīvi, vai saproti?"
"Nestāsti viņam par vēlmju kristāliem," kuprainais viņu pārtrauc pusvārdā.
"Kāpēc ne? Viņam tos vajadzēs. Vai zini, Sarius? Vēlmju kristāli ir Erebos lielākais noslēpums. Tie kalpo īpašniekam. Neiespējamo tie padara iespējamu. Tie piepilda sapņus."
"Ja Vēstnesis uzzinās, ko tam puikiņam čuksti ausī, kļūsi par galvas tiesu īsāks," noņurd kuprainais.
"Tas notiks tik un tā, ja viņš mani dabūs rokā."
Vīrs platmalē viņš ir barvedis, viņam ir jābūt barvedim, domā Sariuss uzgriež viņam muguru un lēni nozūd brikšņos. Pārējie seko; vienacis, pirms aiziet, vēl pagūst aši iespļaut Sariusam sejā.
Tomēr nekas ļauns ar viņu nav noticis, bet neviens ari nav pateicis, kas viņam tagad jādara.
Tāpēc Sariuss uzrāpjas atpakaļ nogāzē un mēģina saprast, kur atrodas. Tornim jābūt pa kreisi. Turp viņš negrib doties. Sariuss raugās apkārt, meklēdams kādu alternatīvu, un pēkšņi no tās puses, kur mežs ir vistumšākais, izdzird klusu šķindoņu.
Sariuss seko skaņai, kas ar katru soli kļūst skaļāka: dzelzs sitas pret dzelzi, koku, akmeni. Šad tad atskan dobja rūkšana un tādi kā sāpju brēcieni. Kauja. Viņš turpina iet trokšņa virzienā un jūt iekšēju karstumu, kas vienlīdz labi var būt ziņkāre vai bailes, vai arī abas kopā, līdz atduras pret šķērsli. Sariuss palēnina gaitu un apmulsis blenž uz melnu mūri, kas šķērso visu teritoriju un ir augstāks par koku galotnēm. Melnums spīd kā piķis.
Par rāpšanos pāri nav pat ko domāt, ir jāatrod kāda eja. Vai ari milzu šķēršļa beigas. Viņš pagriežas pa kreisi: no turienes atskan cīņas trokšņi. Skrien, līdz iztērēta visa izturības rezerve. Vārtu nav. Iesvilies dusmās, viņš triec zobenu pret mūri. Atšķeļas melnas šķembas, un zem tām kļūst redzami divi burti: kl.
Pārliecināts, ka zem melnspīdīgās virskārtas ir paslēpta kāda ziņa, Sariuss turpina apstrādāt mūri ar zobenu, cerēdams nesalauzt ieroci. Tas izdodas. Zobens iztur, un pēc dažām minūtēm Sariuss ir atsedzis veselu teikumu. Daudznozīmīgu teikumu: Ej tīklā!
Viņš dzird sevi smejamies. Es esmu labs loms, viņš nodomā un atver internetu. Tajā pašā mirklī daļa mūra sagrūst, atklājot skatienam cīņu. Divi barbari, divas kaķsievietes, vilkatis, vairāki rūķi, trīs vampīri un divi tumsas elfi cīnās ar četriem neaptverami neglītiem troļļiem. Vienam kaklā ietriektas trīs bultas. To droši vien ir izdarījusi kaķsieviete: viņai vienīgajai ir loks. Cits trollis atvēzējas un met ar klintsbluķi vilkatim, kurš glābjas ar slaidu lēcienu sāņus. Divi rūķi apstrādā trešā troļļa kājas ar cirvjiem. Viņiem palīdz lielākais no barbariem, ar milnu zvetēdams trollim pa muguru.
Visam pāri līgani šūpojas zilgans ovāls. Tas vizuļo kā milzīgs, noslīpēts safīrs un slinki griežas ap savu asi. Vai tas ir vēlmju kristāls? Pārāk liels, lai to vienkārši pievāktu. Cīņā iekarsušie pēc tā nemaz necenšas, viņi ir pārāk aizņemti ar sevi.
Sariuss taustās gar jostu pēc sava zobena. Tas pēkšņi šķiet tik mazs un nekaitīgs. Tagad droši vien vajadzētu mesties kautiņā, bet viņš vēl neuzdrīkstas.
Vienam rūķim no ķiveres apakšas tek asinis, tās pil bārdā un turpat sarec. Tomēr rūķis turpina cīnīties kā traks.
Sariuss dziļi ievelk elpu. Iespējamie ievainojumi taču nesāpēs, lai cik īsti arī izskatītos. Viņš sper soli uz priekšu un nekavējoties atkal atpakaļ, lai izdomātu kādu taktiku. Ceturtais trollis ir brīvs, viņš ir iedzinis stūri vampīrsievieti. Tā ar garu, šauru asmeni cenšas atvairīt trolli un viņa rītazvaigzni. Sariusu trollis vēl nav pamanījis.
Tātad uzbrukums trollim. Ar ašu kustību Sariuss noņem no muguras vairogu, paceļ zobenu un metas cīņā. Kādu brīdi viņš vēl jūtas neērti, ka ir bijis spiests saņemt drosmi šim solim.
Zobens atsitas pret troļļa ādu tāpat kā tikko pret mūri, tikai šoreiz sitiens neatstāj ne mazāko zīmi. Trollis ņirgdams iemaurojas; ar vienu roku sagrābj vampīreni un aizmet pa gaisu. Viņa lido, airēdamās ar rokām un pa ceļam pazaudēdama zobenu, līdz ar atbaidošu troksni atsitas pret zemi. Sarkanā josta tai ap vidu iekrāsojas tumši zaļa, atstājot sarkanu, vien pavisam sīku laukumiņu. Dzīvības indikators, saprot Sariuss. Tikai tagad viņš pamana, ka visu cīnītāju apģērbā ir kaut kas sarkans: visbiežāk plecu siksna vai josta kā viņam.
Vampīrsieviete laikam apzinās dzīvības briesmas, kādās ir nonākusi. Viņa mēģina noslēpties krūmos, kreisā kāja ir izgriezta uz āru. Viņa to velk sev pakaļ kā kādu svešķermeni.