Taču putns, šķiet, nav vienīgais radījums, ko viņš ir uzmodinājis. Biezajos krūmos dažus soļus tālāk kaut kas čab un zaigo.
Sariusam rokā joprojām ir zobens, viņš metas iekšā brikšņos un cērt uz labu laimi. Atskan kliedziens, kaut kas nodžinkst. Nākamajā mirklī no čūkslāja izlec goblinam līdzīga būtne ar pergamenta dzeltenu un krunkainu ādu. Tās plecs pamatīgi asiņo, taču radījums joprojām cieši turas pie spīguļiem, ko tur, sagrābis ar abām rokām.
Sariuss skrien viņam pakaļ un cērt ar zobenu, bet netrāpa. Goblinam izkrīt kaut kas, kas izskatās pēc bļodas, tomēr viņš turpina bēgt. Nākamais zobena cirtiens rada dziļu brūci kapu laupītāja kājā, tas iebrēcas un krīt, bet laupījumu neatlaiž. Sariuss nevilcinās. Viņš divas reizes cērt goblinam, līdz tas vairs…
"Nik?"
…nekustas. Tā rokas noslīd gar sāniem, zemē noripo ķivere, īss duncis…
"Nik, ko tu tur spēlē?"
"Es vēlāk paskaidrošu."
…amulets un vēl kāds kāju bruņām līdzīgs priekšmets. Sariuss steigšus visu uzlasa, bet bija taču vēl kaut kas, bija…
"Vai tas ir kaut kas jauns? Kur tu to ņēmi?"
"Tūlīt, labi? Dod man vēl tikai vienu minūti!"
Pareizi. Bļoda, ko laupītājs pazaudēja pa ceļam. Kur tā ir palikusi? Kaut kur aizripojusi, sūdu būšana. Kaut kur taču tai jābūt. Viņš izložņā visus krūmus.
"Vai tu jau paēdi?"
"Nolādēts, vai tiešām nevari vienu minūti likt mani mierā?"
Are, kur ir tā bļoda. Aizripojusi aiz koka. Pēkšņi viņam aiz muguras atskan biedējoši skaļš troksnis. Viņš apsviežas otrādi.
Taču tā ir tikai mamma, kas aiz sevis aizcirtusi durvis.
6
Virtuvē lielā katlā vārījās ūdens. Mamma, ar elkoņiem atspiedusies pret virtuves leti, šķirstīja kādu sieviešu žurnālu. Viņas sarkanvīna glāzes dibenā skalojās vairs tikai viens vīna malks.
"Man žēl, ka tikko tā sanāca." Niks nopētīja mammu no aizmugures. Viņa bija iekrāsojusi divas oranžas šķipsnas tumšajos matos. Tas bija kas jauns un Nikam nepatika.
"Būs makaroni ar gatavo mērci," mamma teica, nepaceļot acis no žurnāla. "Neko vairāk es šodien nepagūšu." Viņa nožāvājās. "Kas tad tas bija, kur es tevi tik neiejūtīgi iztraucēju?"
"Ak, nekas. Piedod, ka tik idiotiski uzvedos."
"Tieši tā." Mamma pagriezās pret viņu un pasmaidīja. "Laikam trāpīju vissaspringtākajā brīdī?"
"Jā," Niks juta pienākumu paskaidrot mazliet vairāk. "Es tikai šodien dabūju. Piedzīvojumu spēle. Patiešām neslikta."
Mamma iebēra makaronus verdošajā ūdenī.
"Ceru, ka esi arī kaut cik izmācījies."
"Protams," Niks atteica un, slēpdams slikto sirdsapziņu, pasmaidīja.
23.00. Spuldze virs rakstāmgalda maigi san. Var dzirdēt, ka šķērsielā tiek novietots auto. Dzīvoklī valda paguris pēc tomātu mērces un ķiplokiem smaržojošs klusums.
Pēc vakariņām Niks vēl bija paguvis aši uzcept eseju angļu valodā. Tagad viņš ieslēdza datoru un startēja Erebos, vairākas minūtes nervoza satraukuma pilns gaidīja, līdz nozudīs melnais ekrāns un parādīsies sarkanais uzraksts. To, ka bija aizturējis elpu, Niks pamanīja tikai tad, kad, spēlei ieslēdzoties, atvieglots to izpūta.
Viņš nepazīst naksnīgo ainavu tas nav tas pats mežs, kurā viņš bija nogalinājis kapu aplaupītāju, nedz arī vieta, kurā cīnījās ar trolli. Tas ir mazliet paugurains tīrelis. Šur tur aug kāds koks.
Kapu aplaupītājs! Sariuss atceras, ka vēl nav pārbaudījis, vai pēc spēles izslēgšanas ir saglabājies kautiņā izcīnītais ieguvums. Viņš ieskatās savās mantās un apmierināts nopūšas. Bļoda ir turpat, arī ķivere, duncis un amulets. Ķiveri viņš grib uzreiz likt galvā, taču nez kādēļ tas neizdodas.
Sariuss bezmērķīgi paiet kādu gabalu pa švīkstošo tīreļa zāli. Viņš vēlas, lai atskanētu mūzika vai balsis, taču dzird tikai vieglas, naksnīgas vēja brīzes žūžošanu un… attālu ūdens urdzēšanu. Šoreiz Sariuss nevilcinās, seko skaņai un drīz nonāk pie upes, kas tumsā laistās nedabiski gaiši zila. Sariuss lūkojas pēc ugunskura. Bez tā nav sarunas, bet bez sarunām informācijas. Sariuss pats varētu iekurināt uguni, viņam taču piemīt tāda spēja. Varbūt gaisma kādu pievilinātu, un viņi aprunātos. Neizteiktie jautājumi Sariusu vai pušu plēš. Taču tad viņš atceras, ka Sapujapu ugunskuru iededza tikai pēc tam, kad to bija atļāvis Vēstnesis ar dzeltenajām acīm. Noteikumus labāk nepārkāpt.
Sariuss iet ilgi, līdz tālumā pamana gaismas atspulgu. Prieku nomaina bažas. Viens mežā viņš jūtas nedrošs un izvelk zobenu, taču, pats sev šķizdams smieklīgs, tūlīt pat iestumj atpakaļ. Katrs solis skan nodevīgi skaļi.
Kad uguns jau ir viņa redzeslokā, Sariuss atviegloti uzelpo skatienam atklājas gluži miermīlīga aina. Šaudīgajā gaismā iezīmējas tikai divi stāvi: tumsas elfs un vampīrs. Viņš tos nepazīst.
"Hi, vai ir brīva vieta?"
Tumsas elfs, vārdā Xohoo, paiet soli sāņus.
"Protams, šeit ir brīva vieta. Pat vieniniekam. Kā tevi sauc? Sariuss? Johaidī, tas man atgādina par latīņu valodu."
"Bez norādēm uz pasauli ārpus Erebos," brīdina vampīrs, ko sauc Drizzel. "Citādi no Vēstneša tā dabūsi pa nagiem, ka zobena cilātājs vairs nebūsi."
Drizzel. Sariuss šo vārdu kaut kur jau ir dzirdējis, bet nespēj atcerēties, kādā sakarā. Viņš domīgi raugās zili vizuļojošajā upē.
"Paklau, vai drīkstu jums kaut ko pajautāt?"
Drizzel smaidā atiež ilkņus.
"Skaidrs, ka drīksti. Bet, vai saņemsi atbildi, to mēs vēl redzēsim."
Sariuss labi apsver, pirms uzdod jautājumu.
"Kāpēc jūs redzat, ka esmu vieninieks, bet es jūsu līmeni neredzu?"
Atbild Xohoo:
"Tāpēc, ka esam tikuši tālāk nekā tu. Var redzēt tikai vājāko līmeņus."
"Tātad, kad būšu otrajā, varēšu atšķirt vieniniekus?"
"Tieši tā."
Beidzot vismaz kaut kāda izmantojama informācija. Sariuss priecīgs turpina izvaicāšanu:
"Kā iekļūt otrajā līmenī? Es nekur neredzu savus punktus vai citu informāciju par savu progresu."
"Tā tas nenotiek. Tev ir jāsagaida, līdz viņš uzskatīs, ka esi gatavs."
"Viņš?"
Xohoo neatbild, par ko Drizzel ir apmierināts.
"Nu beidzot tu turi muti. Pats zini, pārāk daudz muldēt nedrīkstam."
"Es taču neatklāju nekādus noslēpumus," aizstāvas Xohoo. Tikmēr fonā var sadzirdēt soļu troksni. Grupai pievienojas barbare. Viņa ir daudz lielāka par Sariusu, toties mikroskopiskais bruncis uz muskuļotajiem stilbiem izskatās bezjēdzīgi. Pāri plecam viņa ir pārmetuši milzīgu cirvi. Sariuss pārbauda viņas vārdu. Tirānija. Tas daudz izskaidro.
"Nekas nenotiek," sveiciena vietā viņa konstatē. "Vai tad kautiņa nav?"
"Nē, kā redzi," atbild Xohoo.
"Okay, vai kāds grib duelēties?" Tirānija noņem no pleca cirvi un vicina lokā ap sevi, gandrīz skardama Sariusa krūtis.
Drizzel uz viņas piedāvājumu atbild ar izsmieklu.
"Tu esi jukusi? Mēs te neesam ne pilsētā, ne arēnā! Turklāt, lai duelētos ar barbaru, man būtu jābūt tik lielam tukšpaurim kā visai jūsu ģintij kopā. Kaujies ar kādu no saviem smadzeņu-vietā-muskuļi brāļiem. Kaut kad taču jums vajadzētu sākt saprast, ka dzīvības enerģija nekrīt no gai…"
Uzbrukums nāk bez brīdinājuma. No ūdens. Vēl trakāk uzbrūk pats ūdens. Zili vizošie plūdi uzsit viļņus daudzstāvu mājas augstumā un pārveidojas par milzu sieviešu stāviem. Tie vienā paņēmienā izlec krastā, visu slīcinādami nedabiski zilā gaismā.