Sariuss izrauj zobenu no maksts, kaut gan vislabprātāk tagad vēlētos bēgt. Tas ir ūdens, tikai ūdens.
Diemžēl ari zobena cirtieni uzbrucēju ķermeņiem izslīd cauri kā ūdenim. Viņas ir septiņas, un tās veido biedējošu pārspēku pret Tirāniju, Drizzel un viņu. Xohoo laikam ir notinies, nekur vairs nav manāms.
Sariuss ņem uz sevi mazāko no ūdenssievām. Viņš vicinās ar zobenu, meklēdams tās augumā kādu ievainojamu vietu, taču tādas nav. Ierocis ar klusu šļakstu nirst tās kājās, krūtis, vēderā. Augstāk aizsniegt viņš nevar, lai kā pūlētos.
Tomēr, viņš nodomā, mēs viens otram nenodarām sāpes. Ne es viņai, ne viņa man.
Nākamajā acumirklī ūdenssieva sper lielu soli Sariusa virzienā, nē, tieši virsū un paliek stāvam. Tās kāja viņu ietver starojoši zilā ūdensstabā.
Sariusam ausīs atkal sāk skanēt mokošā džinkstoņa, tā urbjas smadzenēs. Viņš mana dzīvību aizplūstam kā ūdeni. Es slīkstu, Sariuss saprot.
Solis sāņus, vēl viens. Milzene viņam bez pūlēm seko. Viņš tajā ir noķerts un netiek laukā, lai cik mežonīgi vicinātos ar zobenu. Tirānijai klājas līdzīgi, bet Drizzel glābjas, slēpdamies starp kokiem. Sariuss redz viņu pazūdam tumsā un gribētu sekot, bet nevar. Pārējās piecas uzbrucējas, neatradušas sev pretiniekus, ieplūst upes straumē. To Sariuss vēl redz, bet tikmēr augstā skaņa viņa galvā ir ieguvusi neizturamu skaļumu.
Uguns maģija, Sariuss iedomājas. Uguns pret ūdeni. Tikai kas jādara? Viņš vēl nekad to nav izmantojis. Taču tagad ir jārīkojas ātri, josta ir jau gandrīz pilnīgi melna. Ātri!
Nočūkst, uzsitas tvaiks, un ar skaņu, kas līdzīga vētras plosītu viļņu rēkoņai, ūdens milzene atlaižas no Sariusa, izšķīst šļakatās un savienojas ar upi. Pēc mirkļa tas pats notiek ar Tirānijas pretinieci. Viņa noskatījās manu paņēmienu, Sariuss mazliet aizvainots nodomā.
Sariusu sanikno atklājums, ka Tirānijas situācija ir daudz labāka par viņējo tā nav iztērējusi ne pusi enerģijas. Nu tikai viņš pamana, cik maz dzīvības ir atlicis pašā, un neuzdrošinās pat kustēties. Turklāt Sariusu paralizē tā pati skaņa, kas pirmā ievainojuma laikā. Ar viņu laikam būs cauri, tiklīdz no jostas izzudīs pēdējās sārtuma paliekas. Taču tas nedrīkst notikt! Nekādā gadījumā! Tāpēc tagad labāk neriskēt. Sariuss paliek nekustīgi stāvam. Kas zina, varbūt pietiktu vienkārši paklupt, lai piezemētos jau viņsaulē.
Tomēr, kā izskatās, atpūta nav paredzēta. Kāds tuvojas, Sariuss dzird pakavu klaboņu. Vai jātnieks ir viens vai viņu ir vairāki? Sariuss tomēr pakustas, izvelk zobenu un lēni virzās uz meža pusi. Iepriekš mežā glābās Drizzel, Sariuss grib darīt to pašu. Šobrīd viņš nevar atļauties būt drosmīgs. Bļāviens, nu kāpēc nevarēja uzmanīties jau pašā sākumā?
Sariuss jau ir koku paēnā, kad sazīmē bruņās kalto Vēstneša zirgu.
"Sarius!" Viņš dzird neskanīgu balsi. "Nāc šurp!"
Vēstnesis apstādina zirgu izdzisušā ugunskura vietā. Dzeltenās acis raugās Sariusa slēpņa virzienā.
Viņš vilcinādamies iznāk no koku veidotā patvēruma.
"Ūdensmāsas jums ir pamatīgi sadevušas," Vēstnesis konstatē.
"Jā."
"Vai tu un Tirānija vieni paši stājāties tām pretī?"
"Jā."
"Vai tuvumā nebija citu cīnītāju?"
Sariuss klusē, bet Tirānija sniedz izsmeļošu atbildi:
"Drizzel un Xohoo bija šeit, bet aizlaidās."
"Patiešām?" Vēstnesis lūkojas uz mežu, kurā bija noslēpušies abi nosauktie. Tad viņš no mēteļa dziļumiem izvelk nelielu sainīti.
"Tas tev, Tirānij. Četrdesmit četras zelta monētas, par kurām pie tuvākā tirgotāja iegādāties labāku ekipējumu. Ja no šejienes iesi gar upi lejup, drīz nonāksi nelielā ciemā. Nevilcinies vēlās stundas dēļ, pamodini tirgotāju un saki, ka es tevi sūtīju. Vēl kas upes malā atrodi augus ar sarkanām lapām, tie tev palīdzēs atgūt veselību."
Tirānija aši paķer zelta naudas zutni un dodas ceļā.
"Sarius?" Vēstnesis sedlos paliecas uz priekšu un pastiepj savu kaulaino roku. "Tev neklājas labi. Tev vajadzētu nākt man līdzi."
Vēstneša žests Sariusam nepatīk, izskatās kaut kā alkatīgi.
"Vai gribi man palīdzēt?" viņš prasa un nākamajā mirkli nožēlo savus vārdus. Tie izklausās bērnišķīgi un stulbi.
"Mēs palīdzam viens otram," atbild Vēstnesis un vēl mazliet pastiepj roku.
Tā kā viņam nav izvēles un tā kā Vēstnesis šoreiz acīmredzot netaisās vienkārši izsniegt pudelīti ar burvju dziru, Sariuss satver pretī pasniegtos kaulainos pirkstus. Vēstnesis viņu uzvelk sprauslājošā zirga mugurā, pagriež to un aizauļo.
Un Sariuss jau jūtas labāk troksnis pazudis, atkal skan brīnišķīgā mūzika. Tā stāsta, ka viss būs labi, ka viņam nekas slikts nevar notikt, ka viņš ir šī eposa varonis un viss notiek tikai viņa dēļ. Sariuss priecājas, ka nenobijās cīnīties ar septiņām ūdens milzenēm un neaizbēga kā Drizzel un Xohoo.
Vēstneša zirgs ir ātrs. Viņi auļo pa meža ceļu, kas pamazām kļūst stāvāks. Labajā pusē koku vietā drīz parādās klintis, tumšas kā duļķains ūdens. Vēstnesis liek zirgam nogriezties no ceļa un doties turp. Kad viņi ir tuvāk, Sariuss redz klintīs iekaltas zīmes, nesaprotamus vēstījumus. Alas priekšā viņi apstājas un nokāpj no zirga. Vēstnesis ar roku aicina ieiet, un Sariuss dodas alā. Iekšējais nemiers, ko nācās pārvarēt, kāpjot zirga mugurā, ir zudis un neatgriežas arī tad, kad Sariuss jau ir alā, plašā kā katedrāle, kurā katrs solis rada atbalsi.
"Tu labi cīnījies," saka Vēstnesis.
"Paldies. Es vismaz mēģināju."
"Taču ir ārkārtīgi žēl, ka tiki tik smagi ievainots. Vēl vienu cīņu tu nepārdzīvosi."
Nav jau tā, ka Sariuss to nezinātu. Taču stils, kādā to paziņo Vēstnesis, liek domāt, ka šajā lietā nekas vairs nav grozāms. It kā Sariuss jau būtu nāves elpas apdvests. Viņš vilcinās ar atbildi un beidzot nolemj to ieslēpt jautājumā.
"Es domāju, ka gribam viens otram palīdzēt, vai tad ne?"
"Jā. Tāds bija mans priekšlikums. Domāju, ka tu vairs neesi galīgais iesācējs. Tu varētu būt gatavs otrajam rituālam."
Tas pārspēj Sariusa cerības. Pēc otrā rituāla viņš droši vien būs otrajā līmenī.
"Tātad es tevi izdziedināšu un piešķiršu vairāk spēka, izturības un labāku ekipējumu," Vēstnesis turpina. "Vai tas būtu tev pa prātam?"
"Protams," Sariuss atbild.
Tagad vajadzētu sekot Vēstneša prasībai, cenai, kas viņam par to būs jāmaksā. Taču tas klusē, sakrampējis pārmēru garos pirkstus. Gaida.
"Un kas man jādara tavā labā?" vaicā Sariuss, kad pauze šķiet pārāk ieilgusi.
Sarunbiedra dzeltenās acis iespīdas spožāk.
"Tikai tāds sīkums, taču ļoti svarīgs. Tev būs kaut kur jāaiziet manā uzdevumā."
Sariuss, kurš rēķinājās ar prasību pieveikt monstru vai cīnīties ar pūķi, pat nesaprot, kā īsti jūtas atvieglots vai vīlies.
"Labprāt."
"Priecājos. Es tev uzdodu: rīt aizbrauc uz Totridžu, uz Sv. Andreja baznīcu. Tur aug mūžsena īve. Zem tās zariem atradīsi kasti ar uzrakstu Galaris. Kaste ir aizslēgta. Tu nevērsi to vaļā, bet ieliksi līdzi paņemtā somā un dosies uz Dolisroudas viaduktu, kur tas šķērso Dolisroudu. Tu noliksi kasti krūmos zem vienas no arkām ceļa tuvumā. Noslēp tā, lai nezinātājs neatrod. Tad neatskatīdamies dodies projām. Vai tu visu saprati?"
Sariuss klusējot blenž uz Vēstnesi. Nē, viņš neko nesaprot. Totridža un Dolisrouda? Tās taču atrodas Londonā, nevis Erebos pasaulē. Vai varbūt tomēr? Sariuss vilcinās, apdomā un drošības labad vaicā vēlreiz: