"Tas nozīmē, ka man jāveic uzdevums Londonā? Realitātē?"
"Tieši tā. Lai ko tev arī nozīmētu realitāte."
Vēstnesis nogaidoši lūkojas, bet Sariusam nav gatava ātra atbilde. Tās taču ir pilnīgas muļķības. Viņš neatradīs kasti pie Sv. Andreja baznīcas, kā gan tas varētu notikt? Savukārt pēc tam taču viņš var pateikt jebko, piemēram, ka ir precīzi izpildījis uzdevumu.
"Labi, es to izdarīšu."
"Man prieks. Nevelc garumā. Tiksimies rīt pirms pusdienlaika. Līdz tam laikam uzdevumam jābūt paveiktam. Ja liksi man vilties…"
Pirmo reizi, kopš Sariuss viņu ir saticis, Vēstneša sejas vaibstos parādās kas līdzīgs smaidam. It kā viņš lasītu domas Sariusa galvā.
"…ja liksi man vilties, šī būs mūsu pēdējā tikšanās draudzīgos apstākļos."
Pacēlis roku sveicienam, Vēstnesis pagriežas un aiziet; alas ieeja aiz viņa aizveras un līdz ar to arī vienīgais gaismas avots. Melna tumsa. Tik necaurredzama, ka Sariuss vairs nesaprot, vai viņš ir šīs tumsas daļa vai ir pārstājis eksistēt.
Beigās visi nomirst. Dīvaini, ka tas, vai nāve pienāks agrāk vai vēlāk, daudzos izraisa tik lielu uztraukumu. Laiks plūst kā ūdens, un mēs tam līdzi, kaut arī ļoti cenšamies peldēt pret straumi.
Bet ir tik labi pārstāt cīnīties. Dienām un naktīm ļaut plūst pašām savā ritmā, neredzēt, nedzirdēt un nejust pasaules gaitu. Dzīvot savā pasaulē ar paša radītiem likumiem. Vairs neskriet pakaļ neskaitāmiem mērķiem, bet pastāvīgi un konsekventi sekot tikai vienam.
0 jā, konsekventi. Manis vairs nav daudz, toties es esmu konsekvents. Viss manis radītais ir labs, daudz labāks par mani. Viena no nedaudzajām lietām dzīvē, kurām vēl saskatu kaut kādu jēgu, ir radīt to, kas pāraug mani pašu. Un tas aug. Aug.
Tikai nupat pamanīju. Es nebiju godīgs, sacīdams, ka man ir vienaldzīgs līdzcilvēku mūža ilgums. Tā nav. Taču runa nav par tā paildzināšanu. Gluži otrādi. Es šeit sēžu un asinu ieročus, ar kuriem īsināšu visu, kas īsināms.
7.
Nestrādāja neviena taustiņu kombinācija. Ar nopūtu Niks uzsita reset, un, viņam par atvieglojumu, dators patiešām sāka pārstartēšanos un atdzīvojās. Laiks, līdz parādījās fona attēls un dators bija gatavs darbam, šķita nebeidzami ilgs. Viņš šūpoja kāju un uzmeta skatienu rokas pulkstenim: 01.48. Par laimi, rīt sestdiena, tad jau varēja paspēlēt mazliet ilgāk. Ja tikai izdosies dabūt pie dzīvības arī Erebos. Bet gan jau. Sliktākajā gadījumā var taču izveidot vēl vienu čaru tā ir laba doma pati par sevi. Varbūt šoreiz viņš izvēlētos būt barbars vai vampīrs. Barbari bija apskaužami izturīgi.
Niks uz ekrāna sameklēja Erebos ikoniņu, vienkārši sarkanu E, un uzklikšķināja. Uz sekundes simtdaļu kursors pārvērtās smilšu pulkstenī, bet pēc tam atkal parastajā kursora bultiņā. Tas arī viss. Niks vēlreiz dubulti uzklikšķināja uz E, izņēma DVD un ievietoja atpakaļ nekā.
Vēl divas reizes pārstartējis datoru, viņš padevās. Visas pārējās programmas darbojās bez problēmām, tikai ne Erebos. Bļāviens!
Niks bija pārāk saspringts, lai aizmigtu. Kamēr viņš te nīka bezdarbībā, tikmēr pie zilās upes vai melnā mūra noteikti notika aizraujošas cīņas. Un, pat ja ne, vismaz varēja stāvēt pie ugunskura un sarunāties ar pārējiem.
Taču izskatījās, ka viņa spēles kopijai bija kāda pamatīga kļūda.
Šajā brīdī Niks atcerējās Kolinu, kurš lūdza padomu Denam, pazemojās viņa priekšā un to tomēr nesaņēma. Vai ari viņam toreiz bija tikpat neglābjami nobrukusi spēle?
Niks aizkaitināts atvēra Minesweeper, trīs reizes uzsprāga gaisā tiii nepiemēroti skaļi nolamājās. Nu labi, viņš ies gulēt.
Varbūt tikai vēl īsu brītiņu paviesoties Emīlijas mājaslapā?
Nē, nebija atbilstoša noskaņojuma. Ne pietiekami mierīga. Ne pietiekami romantiska.
Nedz arī gana ziņkārīga.
Sev absolūti neierasti Niks pamodās septiņos no rīta. Viņa ķermenī joprojām bija saglabājies nakts stress kā pirms eksāmeniem. Acīs grauza un dedzināja, tās šķita kā aizlipušas. Doma par celšanos nogurdināja. Bet, ja padomāja, jāceļas taču nebija. Vismaz vēl ne. Patiesībā vispār nebija. Niks ieraka galvu dziļi spilvenā un mēģināja ne par ko nedomāt, taču drīz vien attapās, ka atkārto vakar, spēlējot l-rebos, atklātās taustiņu kombinācijas: Strg + F uguns iedegšanai, b bloķēšanai, space lēkšanai, escape nokratīšanai. Niks prātoja, diez vai Kolins šobrīd spēlē? Muļķības, viņš tagad gulēja. Kas attiecās uz Kolinu, Nikam bija aizdomas. Kā sauca tumsas elfu, kurš izvairījās no cīņas ar troļļiem? Pareizi, Lelants. Viņš bija turējies nomaļus tieši tāpat, kā to mēdza darīt Kolins, kad uzskatīja basketbola spēli par zaudētu. Tad viņš parasti atkāpās un vairs nepakustināja ne pirksta.
Okay, tātad Kolinam viņš piedēvēja Lelantu. Taču daudz interesantāk būtu uzzināt, kas slēpās aiz BloodWork. Gan jau kāds no izsitējiem, kuri bieži tusēja pie miskastēm skolas pagalmā. Tiem sīko biedētājiem viņš gandrīz nevienam nezināja vārdu.
Dens? Dens noteikti bija resns rūķis, piemēram, Sapujapu. Vai arī gluži pretēji iztaisījies īpaši slaids un skaists kā vampīri. Vai arī viņš bija tumsas elfs, kuru, Nikam par nožēlu, bija tik daudz. Jebkurā gadījumā Denu nekavējoties varētu pazīt pēc viņa stulbajiem izteicieniem un pašapmierinātības.
Niks nopūtās. Izskatījās, ka nekāda ilgāka pagulēšana nesanāks, ja pa galvu maisījās spēle. Viņš izstaipījās, apsēdās un pārmeta kājas pār gultas malu.
Totridža nebija tālu. Viņš pazina un parasti izmantoja metro Northern līniju, lai pārvietotos pa pilsētu. Tātad varēja ātri aizbraukt līdz Sv. Andreja baznīcai. Nu kaut vai tikai formas pēc. Kaut arī spēli vairs nevarēja startēt.
Izmēģinājuma labad Niks piesēdās pie datora un ar līdzīgiem rezultātiem kā pirms gulētiešanas pamēģināja vēlreiz. Erebos vaļā nevērās.
Par laimi, darbojās internets, un dažu minūšu laikā Niks Google maps bija atradis Sv. Andreja baznīcu turklāt arī vecās īves attēlu, īve it kā esot divus tūkstošus gadu veca un līdz ar to senākā Londonas dzīvā būtne. Wow! Tās zari bija tik zemi, ka koks drīzāk atgādināja milzīgu krūmu.
Tētis jau pirms stundas bija aizbraucis uz dežūru, un mamma droši vien gulēs līdz desmitiem. Niks saķemmēja un sasēja matus astē un uzvilka vakardienas drēbes. Viņš varēja izmantot izdevību un atnest brokastis. Šokolādes čipsu mafinus. Mamma būtu laimīga. Niks paņēma vecu treniņtērpa maisu, iemurcīja to jakas kabatā un uz virtuves galda atstāja ziņu mammai: Es pie Kolina, drīz būšu.
Durvis viņš aizvēra tik klusu, ka gandrīz pats nedzirdēja. Mamma nezvanīs Kolinam, lai pārbaudītu. Un, pat ja zvanītu, Kolins jau dienām ilgi neatbildēja uz telefona zvaniem.
Niks izkāpa Toteridge & Whetstoune pieturā un desmit minūtes gaidīja autobusu, kas viņu pa Totridžleinu aizveda līdz baznīcai.
īvi nevarēja nepamanīt. Tikai muļķīgā kārtā tā nemaz neatradās tik vientuļā vietā, kā Nikam bija šķitis no fotogrāfijas internetā. Baznīcas pagalmā pastaigājās cilvēki. Viens vecs laulāts pāris, divas sievietes ar bērnu ratiņiem, dārznieks. Viņi nepievērsa Nikam nekādu uzmanību, tomēr šķita kaut kā stulbi ienirt zem varenā koka zariem un pakājē meklēt to, kā tur nemaz nebija.
Piepeši Niks saprata, cik absurda bija šī situācija. Kādā sakarā viņš vispār bija šeit? Tāpēc, ka tēls no datorspēles bija uzdevis kaut ko atrast zem koka? Ak Dievs, tas taču bija smieklīgi!
Vismaz labi, ka neviens cits to nezināja. Viņš varēja vienkārši atgriezties mājās un aizmirst šo gadījumu, pabrokastot kopā ar mammu un pēc tam ar Džeimiju iet pavazāties pa kvartālu. Vai ari mājās omulīgi paspēlēt datorspēli.