Tikai tā spēle neslēdzās iekšā. Nolādētā sūda spēle!
Lai sevi kaut kā nodarbinātu un piešķirtu jēgu rīta pārgājienam, Niks apgāja apkārt Sv. Andreja baznīcai. Aplūkoja sarkano ķieģeļu ēku ar gaišo, kantaino torni un nolēma: bija idiotiski braukt mājās, vismaz kārtīgi neapskatot to īvi.
Koka paēnā stāvēja mūžseni, šķībi kapakmeņi. Iespaidīgi, Niks nosprieda. Viņš gandrīz bijīgi aizskāra vareno stumbru. Vajadzētu četrus cilvēkus, lai to apņemtu. Varbūt pat piecus. Stumbra iekšpusē bez problēmām varētu noslēpt visdažādākās lietas. Taču tur nekā nebija, vismaz nebija uzreiz saskatāms. Niks iebāza roku platajā spraugā koka stumbrā un sataustīja tikai tā iekšpusē sakrājušos zemi. Pārmeklēja visu ar acīm. Nekā. Un kā gan lai tur kaut kas būtu?
Sakumpis zem zemajiem zariem, viņš pagājās tālāk, sasniedza milzīgā koka otru pusi, pieliecās vēl zemāk.
Kaut kas gaiši brūns, kantains vīdēja starp augiem, kas bija sagrupējušies ap saplaisājušo stumbru. Niks atlieca stiebrus, lai labāk redzētu.
Kaste bija biezas grāmatas lielumā, šķautnes nolīmētas ar platu, melnu līmlenti. Niks neticīgi pacēla kasti, manīdams, cik tā smaga, un, aizmaldījies domās, automātiski notrauca tai pieķērušos zemi.
Uz koka virsmas plašā rokrakstā bija rakstīts vārds Galaris un zem tā datums: 18.03. Niks cīnījās ar nerealitātes sajūtu.
Astoņpadsmitais marts bija viņa dzimšanas diena.
Turēdams uz ceļiem somu ar kasti, Niks lūkojās pa vilciena logu. Daļa no viņa koncentrējās, lai nepalaistu garām vajadzīgo pieturu, bet otra, būtiski lielākā daļa, mēģināja aptvert notiekošo. Kad Vēstnesis viņam deva uzdevumu, pulkstenis bija divi naktī. Vai tajā brīdī kaste jau atradās zem koka? Un kas bija vēl svarīgāk: kā tā tur bija nokļuvusi? Kāpēc uz tās bija viņa dzimšanas datums? Ko nozīmēja vārds Galaris?
Vairāk nekā jebkad viņš vēlējās aprunāties ar Kolinu. Tas taču noteikti zināja ko tuvāk par Erebos. Vai ari Kolins bija ticis sūtīts pie vecās īves?
Niks izkāpa pieturā West Finchley. Vēl bija jāiet kājām krietnas piecpadsmit minūtes tāda kārtīga pastaiga zaļumos. Niks pazina šo apkārtni, viņi agrāk te bija nākuši staigāt. īsta paradīze skrējējiem un suņu īpašniekiem. Šķērsodams tiltiņu pār strautu, viņš no bikšu kabatas izvilka mobilo un piezvanīja Kolinam. Tas pacēla jau pēc otrā signāla. Niks bija tik pārsteigts, ka pirmajā mirklī pat aizmirsa, kāpēc bija zvanījis.
"Paklau, man ir lietas darāmas," Kolins teica, "ja gribi tikai pļāpāt, tad atliekam to līdz skolai. Okay?"
"Pagaidi! Es gribēju tev prasīt par Erebos. Zini ko… Man uzdeva baigi dīvainu uzdevumu, man vajadzēja…"
"Aizveries, ja?" Kolins viņu pārtrauca. "Noteikumus izlasīji, vai ne? Neizplatīt informāciju, arī ne starp draugiem! Nerunāt par spēles saturu. Idiņš esi, vai?"
Uz mirkli Nikam aizrāvās elpa.
"Bet… bet… vai tad tu to ņem tik nopietni?"
"Tas ir nopietni! Turi muti, vai arī izlidosi no spēles ātrāk nekā aizskaitīsi līdz trīs."
Niks klusēja. Doma par izlidošanu bija patiešām nepatīkama. Pazemojoša.
"Es… Es tikai domāju… Aizmirsti!" viņš teica.
Kad Kolins atbildēja, viņa balss jau skanēja draudzīgāk. "Tādi ir noteikumi, vecais. Un, tici man, ir vērts tos ievērot. Spēle ir superīga. Un kļūst arvien labāka."
Soma ar noslēpumaino kasti vilka lejup Nika roku. "Priecājos," viņš teica. "Nu tad…"
"Tu jau vēl nespēlē pārāk ilgi," tagad Kolina balss jau kļuva gluži dedzīga. "Pats visu redzēsi. Tikai nepārkāp noteikumus. Un pie tiem pieder arī nemuldēšana riņķī apkārt."
Niks izmantoja drauga garastāvokļa maiņu pēdējā jautājuma uzdošanai. "Vai tev spēle jau ir kādreiz nobrukusi?"
Tagad Kolins pat iesmējās. "Nobrukusi? Nē. Bet es zinu, ko tu domā." Viņš pazemināja balsi, kā baidīdamies, ka kāds varētu dzirdēt. "Reizēm… tā vienkārši negrib. Nogaida. Pārbauda. Zini ko, Nik, dažreiz man šķiet, ka tā ir dzīva."
Niks gāja pa ceļu, kura abās pusēs zēla un plauka krāšņi mazdārziņi. Tie palika viņam aiz muguras. Garām nesteidzīgi un gandrīz bez skaņas plūda Dolisbrukas strauts.
"Dažreiz man šķiet, ka tā ir dzīva." Labs joks, Kolin!
Saule izlīda no mākoņiem tieši tajā mirklī, kad ceļš iegriezās mežā. Viņš apstājās un pagrieza seju pretī siltajiem stariem. Kā būtu, ja mežā sameklētu klusu vietiņu un tad uzmanīgi attītu līmlenti… Tikai uz mirkli? Tikai lai uzzinātu, kāpēc kaste bija tik smaga.
Niks palaida garām trīs skrējējus un palūkojās uz visām pusēm. Tagad viņu neviens nenovēroja. Redzamības robežās gan bija kāda dāma ar suni, taču pietiekami tālu.
Ar kņudošu sajūtu skaustā Niks izvilka kasti no somas. Ta nebija diez ko lielāka par cigāru kārbu, taču saturam noteikti nebija nekādas saistības ar cigāriem. Niks sašķieba kasti, un kāds priekšmets, lai kas tas arī bija, aizslīdēja uz kreiso pusi.
Iespējams, tas bija no metāla un ne sevišķi liels. Ņemot vērā laiku, kurā tas šļūca no vienas kastes malas līdz otrai, tas pat neaizpildīja pusi no kastes tilpuma.
Pārbaudot Niks pabāza nagu zem līmlentes. Turējās pamatīgi. Mēģinājums to atlīmēt pārāk ieilgtu un nepaliktu nepamanīts. Slikta doma.
Niku no pārdomām izrāva nikna riešana. Kādu gabalu aiz viņa bija satikušies labradors un gaišbrūns medību suns un uzskatāmi izrādīja, cik ļoti tie viens otram nepatīk. Saimnieki raustīja suņu saites, mēģinādami dzīvniekus izšķirt.
Niks iebāza kasti atpakaļ somā un, suņu kaucienu pavadīts, iegāja mežā.
Dolisbrukas viaduktu atrast nebija grūti, jo tas sniedzās augstu virs meža un ceļa un turklāt vēl bija Northern metrolīnijas sastāvdaļa.
Apakšzemes metro astoņpadsmit metrus virs zemes zem zilām debesīm. Savukārt zem viadukta bija ēnains un mitrs.
Viens no līkumiem ceļa tuvumā, bija teicis Vēstnesis. Tuvums bija relatīvs jēdziens. Niks izvēlējās vienu no abām varenajām arkas kolonnām un iegremdēja kasti zālē, kas sevišķi kupli bija sazēlusi akmens balsta pakājē. Kasti varēja atrast, bet ne nejauši pār to paklupt. Niks apmierināts lūkojās apkārt, bet tad atcerējās Vēstneša vārdus. "Pēc tam neatskatīdamies dodies projām," viņš bija teicis.
Pretējā gadījumā notiktu kas? Loģiski domājot, nekas: spēle nevarēja zināt, vai un kā viņš ir izpildījis savu uzdevumu. Taču tā zināja viņa vārdu. Kastes slēptuvi un uzrakstu Galaris.
Pāri Nika galvai aizdunēja metro. Milsendas virzienā. Nu tātad viņš nedrīkstēja atskatīties. Patiesībā tam nebija ne mazākā iemesla. Izņemot vajāšanas māniju, bet no tās Niks necieta.
Bija jau gandrīz pusdienlaiks, kad Niks atgriezās mājās, rokās turēdams papīra tūtu ar četriem tikko ceptiem mafiniem. Mamma tobrīd dzēra otro kafijas tasi.
"Aizpļāpājāmies," Niks nomurmināja un izlika mafinus šķīvī. Viņš gandrīz mira no bada.
"Tev arī kafiju?"
"Labprāt, ja to var dabūt ātri."
Mamma darbojās gar espreso automātu, kāri šķielēdama uz mafiniem šķīvī. "Vai šie ir ar šokolādes čipsiem?"
"Jā, abi tumšie, bet uz kokosriekstu mafiniem neceri, tie ir mani."
Mamma nolika Nika priekšā lielizmēra kapučīno krūzi ar putotu pienu.
Pirmo mafinu Niks aprija ar sajūtu, ka knapi izbēdzis no bada nāves ķetnām, un vienā paņēmienā izdzēra pusi kafijas.
"Es pēcpusdienā braukšu pie Hankonkuļa, viņš taisa remontu. Būtu jauki, ja tu ari tiktu. Tētim jāaizstāj kolēģis, tas nozīmē, ka tu esi vienīgais, kurš bez trepēm var aizsniegt griestus, bet kādam tie jānokrāso."