Выбрать главу

"Tā var?"

"Un kā vēl! Arēnā vislabāk var redzēt, vai cīnītājs ir lietaskoks. Tur visu var gan iegūt, gan zaudēt. Protams, labāk ir iegūt. Vēlmju kristālus, ieročus, rangus. Pēdējoreiz vampīrs, vārdā Drizzel, atņēma vampīram Blackspell trīs rangus. Vienas cīņas laikā."

"Tā var?"

"Pats par sevi saprotams."

Sariusa lēmums ir nešaubīgs. Pie velna to orku ciemu!

"Es meklēšu pilsētu."

"Laba izvēle. Atliek vēlēties, lai drīz to atrodi. Reģistrēšanās cīņām beidzas rīt, kad torņa pulkstenis nozvanis trīs. Vēlu veiksmi."

Vēstnesis no viņa atvadās, pamādams ar savu kaulaino pirkstu, un Sariuss iziet no alas ziedošā, saules pielietā pļavā. Jau atkal viņam jāpaļaujas tikai uz sevi.

Ziedošas puķes, ziedoši krūmi. Sariuss griežas pats ap savu asi, taču nekur nav ne mazākās norādes uz Balto pilsētu. Lai nebūtu jāstāv, viņš vienkārši skrien uz priekšu. Šī taktika reiz jau sevi pie­rādīja.

Putnu čivināšana Sariusam krīt uz nerviem. Tā rada piknika, nevis piedzīvojumu sajūtu. Slepenas ejas arī nekur nav manāmas. Pat ne kurmju rakumi.

Kaut gan… tur tālāk zālē kaut kas ir. Tas varētu būt auduma gabals, varbūt karogs. Viņš pieiet tuvāk, pieliecas un sastingst. Paceļ asinīm piemirkušu vēl pilošu apģērba gabalu. Krekls.

Kaut kur tālāk ir dzirdama skaņa, kā klusa ņurdēšana. Sariuss nomet kreklu zemē un laižas skriešus. Ātrāk projām no ņurdēšanas, kas neizklausās ne pēc dzīvnieka, ne cilvēka, bet kā šaušalīgs abu apvienojums. Esmu kļuvis izturīgāks, Sariuss apmierināts konstatē, lēkšodams nelielā uzkalniņā.

Tikai tīrās nejaušības pēc Sariuss apstājas un neiegāžas krāterī paugura virsotnē. Ieskatījies dziļumā, viņš redz aizas un asas radzes.

Neizskatās aicinoši. Ņurdēšana aiz muguras kļūst skaļāka, un, par spīti ziņkārei, Sariuss tomēr negrib zināt, kas to rada. Dažus soļus tālāk viņš atrod aprūsējušas kāpnes. Tā nešķiet uzticama, tomēr gana vilinoša iespēja aizbēgt no ņurdošā radījuma. Sariuss atceras asiņaino kreklu un uzmanīgi liek kāju uz pirmā kāpņu spraišļa. Tas nošņirkst, taču spēkā pieņemas brīnišķīgā mūzika, it kā apliecinot, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Neko nepareizu viņš nevar izdarīt. Ilgāk nevilcinādamies, Sariuss kāpj lejup pa kāpnēm, mūzikas un priecīgu gaidu pavadīts. Ar katru pakāpienu kļūst tumšāks. Ticis lejā, viņš var tikai nojaust, ko raustīgajā gaismā atklāj lāpas pie sienām: raupji tēstas klinšu sienas, ejas, atzarojumus. Viņš ir iekļuvis labirintā. Sariuss iet uz labu laimi un jau pēc dažām sekundēm ir zaudējis orientāciju.

Viņa inventārā nav nekā tāda, ar ko varētu marķēt sienas. Ne krīta, ne pavediena. Varbūt mēģināt klintī ieskrāpēt zīmes, tomēr labāk ne, ne jau ar jauno zobenu.

Palūkojoties augšup, redzams, ka plaisa, pa kuru viņš nokāpa, ir palikusi tālu aiz muguras. Dienas gaisma līdz šejienei nesniedzas, bet pie eju sienām ir lāpas. Starp tām valda visdažādākās intensi­tātes tumsa.

Sariuss skrien tālāk, un ejās daudzkārtīgi atbalsojas soļi. Vai tie ir tikai viņa soļi? Sariuss apstājas, atbalss noklust.

Mūzika iedrošina turpināt ceļu. Sariuss uz labu laimi izvēlas pirmo pagriezienu pa kreisi un tūlīt pat to nožēlo, jo nākamā lāpa ir šausmīgi tālu. Viņš steidzas ātrāk sasniegt gaismu un paliek stāvam tās priekšā. Pie klints sienas kaut kas vizuļo. Vēlmju kristāls? Sariuss kāri pasniedzas, bet no pieskāriena mirdzums sašķīst un notek gar sienu, atstādams gļotainas pēdas. Sariuss riebumā novēršas. Beidzot nākamā lāpa un aiz tās atkal atzarojums. Pa labi vai pa kreisi?

Pa kreisi ir gaišāks. Viņš uzmanīgi lavās ap stūri, cieši rokā satvē­ris zobenu. Katrs solis rada atbalsi ja te lejā mīt monstri, tie jau sen ir sadzirdējuši Sariusu.

Atkal atzarojums. Mostas nemiers. Protams, vēl pietiek laika reģistrēties Arēnas cīņām, taču šeit viss izskatās tik vienādi. Tumšas klintis, lāpas, ūdens peļķes. Nekā cita nav. Nav neviena cita cīnītāja, viņš nodomā un jau aiz nākamā līkuma paklūp pār kādu ķermeni. Bailes stindzina Sariusu, viņš pielec kājās, cik ātri spēdams, un vērš zobenu pret šķērsli.

Kaķsieviete. Sariuss pārbauda vārdu: Aurora. Viņas josta gandrīz visa ir melna kā ogle, bet tajā vēl vīd knapi pamanāms sārtums. Tātad pavisam beigta nav. Kad Sariuss tai pieskaras, Aurora viegli pakustina roku. Sariuss tikai pēc mirkļa saprot, ko viņa vēlas. Viņš iededzina uguni.

"Paldies. Esmu gandrīz izlaidusi garu. Vai vari man palīdzēt?"

"Kas tevi šitā?"

"Milzu skorpions. Te kādi trīs vai četri bizo apkārt. Sūda lopi! Kad tāds iedzeļ, vairs neskaities."

"Milzu skorpions." Sariusu tas nebūt neiedvesmo. "Vai mēs te lejā esam vienīgie?"

"Muļķības, tautas te ir papilnam. Paklau, vai tev gadījumā nav dziedināšanas spēju?"

Sariusam mazliet jāpadomā. Auroras gadījumā troksnim, kas parasti seko ievainojumiem, šķiet, ir jābūt gandrīz neciešamam.

"Ir, bet es tās vēl nekad neesmu izmantojis."

"Bāc! Man nav, un es nezinu, kā to dara."

Gan jau līdzīgi kā ar uguns uzšķilšanu, nodomā Sariuss un mēģina. Necik ilgi, un parādās sārts zibens. Auroras josta atgūst krāsu, savukārt Sariusa dzīvības enerģija krītas par vairākām ieda­ļām. Ar to viņš nebija rēķinājies. Viņam taču pašam vajag ikkatru dzīvības dzirksti, lai te nenosprāgtu.

"Varēji mani brīdināt," viņš saniknots uzkliedz Aurorai.

"Kas ir?" Tikmēr kaķsieviete ir kļuvusi tik stipra, ka sāk slieties kājās un meklē savu ieroci. Pletne ar deviņām sloksnēm cik pie­mēroti!

"Tas, ka, tevi dziedinot, atņemu dzīvības enerģiju sev!"

"Nestreso! Tā reģenerējas. Tas nav kā ar ievainojumiem."

Joprojām dusmīgs, Sariuss vēro savu jostu. Taču tajā patiešām kaut kas mainās. Pelēkais milimetru pa milimetram atkal kļūst sarkans.

"Vai ari tu meklē pilsētu?" jautā Aurora.

"Jā, nejutu ne mazāko vēlēšanos kauties ar orkiem."

"Es ari ne. Kaut gan viņi droši vien būtu bijuši patīkamāki par milzu skorpioniem. Tu nevari iedomāties, cik ļoti man bija bail."

Sariuss sev neapzināti vaicā, vai viņš pazīst Auroru. Ārpus Ere-

hos.

"Vai arī tu pirmīt dzirdēji to ņurdēšanu? Nu… vēl augšā. Uz pakalna."

"Dzirdēju gan."

"Vai tu zini, kas tie bija par zvēriem?"

"Nevis zvēri, bet zombiji. Man divus nācās nomušīt, pirms tiku līdz trepēm. Tas bija pretīgi, es gandrīz apvēmos. Viņi taču burtiski sairst, kad tiem iegāž."

Sariuss pie sevis nopriecājas, ka nav redzējis zombijus. Acīm­redzot izvēle nokāpt krāterī ir bijusi pareiza, kaut vai tikai pilsētas meklējumu dēļ. Taču nu atkal viņš, šķiet, kaut ko dzird. Kā daudzu kurpju papēdīšu klikšķināšanu pa cieto akmens grīdu.

"Tu vēl esi tikai divnieciņš, ja?" noprasa Aurora.

"Jā, nu un tad? Kas tad esi tu?"

Virs viņiem nodun kā pērkons negaisa laikā.

Dipoņa tuvojas. Vai Aurora neko nedzird? Vai varbūt tas neko nenozīmē?

"Vai tu man vismaz drīksti atklāt, kas vēl bez mums te lejā ir?"

"To jau tu pats drīz redzēsi. Daži man sveši ļautiņi un daži, kas te apgrozās vienmēr. Es pirms tam redzēju Nordhagar, Duke un Nurax, tad vēl kaut kādu Samīru, ko vēl nekad nebiju satikusi, un vienu vampīru."

"Samīru es pazīstu," dedzīgi atbild Sariuss.

"Nu un tad? Viņa aizlaidās, kad…"

Melnais skorpions, kas apmetas ap stūri aiz Auroras muguras, ir milzīgs, un tā kāju klikšķēšanu nevar nedzirdēt. Sariuss izvairās no augstu izslietā dzeloņa, pavirzoties uz sāniem, un paceļ zobenu. Viņš varētu mēģināt tam nocirst vienu no spīlēm, ja skorpions vēl tuvo­tos. Taču nē, tas apstājas pie Auroras. Viņa pārāk vēlu ir pamanījusi draudošās briesmas. Skorpions sagatavojas un dzeļ. Aurora nokrīt zemē. Vai jostā vēl ir atlicis kaut mazliet sārtuma? Sariusam nav laika skatīties, viņš arī nevēlas atkal tērēt savu dzīvības enerģiju kaķsievietes labā. Šķiet, no otras puses tuvojas vēl viens skorpions. Tas, pirmkārt, nogrieztu Sariusam atkāpšanās ceļu, un, otrkārt, nāk­tos uzgriezt muguru otram skorpionam…