Sariuss ilgi nedomā. Viņš savicina zobenu un cērt pa kreiso spīli. Atskan troksnis, kā metālam atsitoties pret metālu. Skorpions pakāpjas atpakaļ. Nākamo dūrienu Sariuss mērķē pret tā sīko galvu, radijums mēģina viņu satvert spīlēs un atkal izslien gaisā dzeloni. No tā kaut kas pil asinis, inde, bet varbūt abi? un uz akmens grīdas veido garojošu peļķi.
Tagad Sariuss atvēzējas pret dzeloni, kas šūpojas turpat virs viņa galvas. Ar otro cirtienu viņš trāpa. Skorpions atraujas atpakaļ, pagriežas un laižas projām, pazuzdams kādā no labirinta tumšajām šahtām.
Sariuss vēl uzmet skatienu bez dzīvības pazīmēm zemē gulošajai Aurorai un taisās, ka tiek. Es viņai jau vienreiz palīdzēju, ar to vajadzētu pietikt. Skriedams Sariuss uzmanīgi vēro apkārtni. Kāpēc Aurora nedzirdēja skorpiona tuvošanos? Sariusam par to rodas neskaidra nojauta viņa bija ievainota un vēlējās sev aiztaupīt sāpīgo, spiedzīgo troksni. Smaga kļūda.
Tāpēc tagad Sariuss vēl jo rūpīgāk ieklausās ikkatrā skaņā. Viņš neļaus sevi pārsteigt nesagatavotu un netaisās mirt, būdams vien otrajā līmenī.
Sariuss noskārš, ka viņam seko skorpions. Un, protams, dzird. Turpmāk viņš centīsies nepalaist garām nevienu no savu maņu orgānu raidītajiem signāliem. Tomēr stratēģijas, kā neskartam izkļūt no labirinta, joprojām trūkst.
Sariuss apstājas un ieklausās. Cīņas troksni nedzird. Apklususi arī viņam sekojošā skorpiona soļu klikšķēšana. Tas uztrauc. Sariuss lēni dodas tālāk, sekodams ceļam, kas ved pa labi, un nonāk ceļa sazarojumā. Vai šajā labirintā būs jānomirst badā?
Instinkta vadīts, Sariuss iet pa kreisi un ierauga skorpionu, kas kā zirneklis tup uz alas sienas. Melnajās muguras bruņās atspīd
I.ipas ugunis. Šis ir vēl lielāks par iepriekš sastapto. Viņš šūpo dzeloni šurpu turpu, kā gribēdams Sariusu nohipnotizēt. Daudz nedomādams, Sariuss paceļ zobenu augstu virs galvas. Viņš to nevicina, bet ietriec skorpionā, mērķēdams uz bruņās tērptā ķermeņa pašu viduci bruņu plākšņu sadures vietu…
Pretīgi šņirkstoša skaņa, un zobens ieslīd dziļi ķermenī radījumam, kurš tagad drudžaini mēģina trāpīt Sariusam ar dzeloni. Taču zobens to ir cieši pienaglojis pie sienas, un skorpions īsti nevar pakustēties. Sariusam trīc rokas noturēt milzu kukaini ir daudz grūtāk nekā uzskriet kalnā. Viņš cenšas neiztēloties, kas notiks, kad izturība būs galā.
Mirsti, Sariuss domā, mirsti taču beidzot!
Kaut kad kā Sariusam šķita, pēc vairākām stundām radījums beidzot pārstāj kustēties. Tas liekas atslābis, un aste ar dzeloni nokarājas uz sāniem. Sariuss uzdrošinās izvilkt zobenu, taču ir aizmirsis, ka beigti skorpioni nespēj tupēt uz alu sienām. Kad viņš to saprot, ir gandrīz par vēlu. Pēdējā brīdī Sariuss palec sāņus, citādi krītošais radījums viņu apraktu zem sevis. Tagad tas guļ zemē beigts, tikai šad un tad noraustās kāda no kājām.
Sariuss apsēžas zemē, atspiež muguru pret sienu un blenž uz skorpionu. Viņš ieklausās, vai netuvojas kāds tā sugas brālis, taču, lai cik ļoti sasprindzina dzirdi, soļu klikšķēšana nav dzirdama. Tā vietā pamazām un sākumā gandrīz nemanāmi ieskanas mūzika. Šī melodija vēl nav dzirdēta, tomēr reizē ir ļoti pazīstama un pārliecina Sariusu, ka šobrīd briesmas nedraud. Viņš var atļauties aplūkot uzvarēto pretinieku un atklāj, ka var to sadalīt bez lielas piepūles. Piemēram, atdalīt spīles. Tas un vienu no muguras bruņu plāksnēm Sariuss pievieno savam inventāram. Viņš vilcinās ar indīgo dzeloni. Kas zina, ja nu pieskaršanās dzelonim var kaitēt. Šobrīd nav nekādas vēlēšanās dzirdēt uz nerviem krītošo skaņu, kas atskan, gūstot ievainojumu.
Sariuss ļoti uzmanīgi pieskaras dzelonim. Tā platākajā daļā. Nekas nenotiek. Cik uzmanīgi vien iespējams, Sariuss to nolauž un pievieno inventāram.
Kad pieceļas, dažus soļus tālāk viņš ierauga stāvam tumsas elfu. Sariuss to pazīst no pirmā acu uzmetiena: tas ir Lelants. Viņš laikam ir izcīnījis sev jaunu apbruņojumu, jo šūpo rokās rītazvaigzni ar biedējoši gariem dzelkšņiem.
Tie viens otru nopēta, bet ugunskuru neiededz. Sariuss nevēlas spert pirmo soli. Viņš joprojām jūtas kā iesācējs, tikai divnieks. Turklāt ir tikai viens, ko viņš vēlētos noskaidrot: vai Lelants ir Kolins. Nē ka tas ir Kolins. Taču to Lelants neteiktu arī tad, ja tiktu iedegts ugunskurs.
Pussadalītais skorpions izskatās šausmīgs. Sariuss nevēlas pieskarties tā mitri spīdošajai, pelēki sārtajai gaļai. Viņš pavirzās dažus soļus uz Lelanta pusi, kurš kā nekustīga ēna stāv pie mūra.
Ko viņš gaida? Grib tālāk iet kopā ar Sariusu? Tas nebūtu slikti, jo atkal ir dzirdams netāls cīņas troksnis. Labirinta ejas pieskandina šķindēšana, brīkšķēšana un metālisku sitienu skaņa.
Sariuss pārbauda savu dzīvības indikatoru. Izskatās labi; lielākā daļa no tā, ko notērēja, ārstēdams Auroru, ir atpakaļ. Gņā ar skorpionu viņš netika ievainots. Tātad aiziet uz nākamo kauju! Sariuss vēl uzmet skatienu Lelantam, kurš nu ir atkāpies no mūra un lēni tuvojas gabalos sašķaidītajam skorpionam. Lai jau ievāc sev šo pretīgo ēdmaņu. No skorpiona sanāk septiņi gaļas gabali, un Sariuss tos nevēlas.
Viņa uzmanību saista kaujas troksnis. Sekodams skaņām, Sariuss atrod biedējoši šauru eju, kurā valda absolūta tumsa, no tās nokļūst plašākā, kuras sienas šķiet pūkainas, kā tumši zila pelējuma klātas. Nākamajā atzarojumā viņš nogriežas pa labi un atkal nokļūst strupceļā. Sūda labirints! Sariuss apvalda niknumu un nākamajā krustojumā, kur tas ir iespējams, atkal nogriežas pa labi. Šo eju neapgaismo pat ne visniecīgākā lāpa. Ja te slapstās kāds skorpions, Sariuss to pamanīs, tikai saņēmis dzeloņa dūrienu mugurā.
Taču daudzas pazīmes liecina par to, ka šis atzars ir pareizais. Skaļāk nekā iepriekš ir dzirdami cīņas trokšņi. Un arī skorpiona kāju klik-klik-klik klikšķēšana. Sariuss sper soli tumsā un sajūt visuresošus draudus. Viņš paceļ zobenu un griežas ap savu asi. Vai kāds ir viņam līdzās, aiz muguras? Nē.
Neko darīt. Ja vēlas doties tālāk, ir jāiet pa šo eju. Sariuss aizliek sev priekšā vairogu, tur gatavībā zobenu un soli pa solim virzās iekšā tumsā.
Jo tālāk viņš iet, jo vairāk šķiet, ka eja kļūst arvien šaurāka. Kaut kur ļoti tālu ir saskatāms sīks gaismas atspulgs. Jānokļūst turp. Labās priekšnojautas, ka tūlīt viss būs garām, vadīts, Sariuss paātrina gaitu un krīt. Viņš paniski dur zobenu tukšumā, kuru katru brīdi gaida uzbrukumu, ievainojumu, mokošo skaņu. Taču nekas neseko. Sariuss uztraušas kājās. Drusciņa gaismas rāda, ka viņš ir viens. Protams, izņemot to, pār ko viņš paklupa.
Sariuss pieliecas un saskata kaulus, pāris kušķu sarkanu matu, šaujamloku un divas salauztas bultas. Skeletam piederīgais galvaskauss ir aizripojis gabaliņu tālāk pie klints sienas.
Vai tas ir kāds no cīnītājiem? Vienalga, ātrāk projām no šejienes! Sariuss vēl uzmet skatienu skeletam un dodas projām. Turp, kur ir gaišāk un skaļāk. Priekšā notiek kauja. Tas ir labāk par neziņu un daudz labāk par tumsu.
Kur pazuda gaisma? Viņš taču nevarēja apmaldīties. Kā tas nākas, ka priekšā atkal ir siena? Sariuss pagriežas tu nekad netiksi no šejienes laukā. Viņš atceras asiņaino kreklu, ko atrada zālē. Būtu palicis augšā, nāktos cīnīties pret zombijiem. Taču tas vismaz notiktu gaismā.