"Aizmirsti! Citreiz gan tu neesi tik pazemīgs. Mēģini pats izpērties."
"Vismaz…"
"Nē! Aizveries taču beidzot, Kolin!"
Tūlīt. Tūlīt Kolins saņems Denu aiz pleciem un pagrūdis tā, ka tas tenteriski aizlidos cauri solu ejai. Tūlīt.
Taču Kolins tikai nokāra galvu un aplūkoja apavu purngalus.
Te kaut kas nebija kārtībā. Niks devās loga virzienā un piebiedrojās trijotnei.
"Nu, kas te pie jums notiek?"
"Vai tev kaut ko vajag?" Dens uzbrūkoši jautāja.
Niks skatījās no viena uz otru un trešo.
"Ne jau nu no tevis," viņš atbildēja. "Tikai no Kolina."
"Tu esi akls? Viņš tagad sarunājas."
Nikam aizrāvās elpa. Kā Dens ar viņu runāja?
"Ak tiešām, Den?" Niks lēnām teica. "Un par ko gan viņš varētu runāt ar tevi? Par tamborējamiem musturiem?"
Kolina melnās acis uzmeta steidzīgu skatienu Nikam, taču viņš nebilda ne vārda. Ja Kolina āda nebūtu tik tumša, Niks varētu zvērēt, ka draugs bija nosarcis.
Tas taču nevarēja būt! Varbūt Kolins bija iekūlies kaut kādos sūdos un Dens to zināja? Un tagad viņu šantažēja?
"Kolin," Niks skaļi teica, "es, Džeimijs un vēl daži cilvēki mēs pēc skolas tiekamies pie Kemdenlokas tirgus. Būsi?"
Pagāja labs brīdis, iekams Kolins atbildēja.
"Vēl nezinu," viņš teica, saspringti lūkodamies pa logu. "Labāk ar mani nerēķinieties."
Dens un Aleksis apmainījās daudznozīmīgiem skatieniem, kā dēļ Niks sajuta nervozu kņudēšanu kuņģī.
"Kas te vispār notiek?" Viņš saņēma drauga plecu. "Kolin? Eu, nu kas ir?"
Tas bija Dens, smieklīgais pončiks, kurš noņēma Nika roku no Kolina pleca. "Nekas tāds, kas attiektos uz tevi. Nekas tāds, ko tu varētu saprast."
Pussešos metro Northern līnija bija pārpildīta. Niks un Džeimijs ceļā uz kino stāvēja, iespiesti starp nogurušiem, svīstošiem cilvēkiem. Niks vismaz bija garāks par pūli un varēja elpot vēl neizmantotu gaisu, toties Džeimijs bija neglābjami ieķīlēts starp uzvalkotu biroja darbinieku un pupainu kundzīti.
"Ka es tev saku, tur kaut kas nav kārtībā," Niks palika pie sava. "Dens pret Kolinu izturējās kā pret kaut kādu izsūtāmo. Un pret mani kā pret sīko. Nākamreiz…" Niks apklusa. Ko viņš darītu nākamreiz? Iegāztu Denam pa purnu? "Nākamreiz viņš man norausies," viņš pabeidza teikumu.
Džeimijs paraustīja plecus plašākām kustībām vietas nepietika. "Manuprāt, tās ir tikai tavas iedomas," viņš prātīgi noteica. "Varbūt Kolins cer, ka Dens viņam palīdzēs spāņu valodā. Viņš daudziem palīdz."
"Nē, tas nebija tā. Būtu tu viņus dzirdējis!"
"Nu tad viņš varbūt kaut ko perina." Džeimija seja atplauka plata smaidā. "Viņš tos abus taisās piečakarēt. Saproti? Tāpat kā toreiz, kad viņš Aleksim iestāstīja, ka šis patīk Mišelai. Tas bija cirks vairāku nedēļu garumā!"
Pret savu gribu Nikam bija jāsmejas. Kolins bija bijis tik pārliecinošs, ka Aleksis burtiski izsekoja biklo Mišelu. Protams, viss nāca gaismā, un Aleksim vairākas dienas neizdevās nomainīt sejas krāsu. Viņš palika konstanti sarkans.
"Tas bija pirms diviem gadiem, mums toreiz bija tikai četrpadsmit," Niks teica, "un tās bija bērnišķīgas muļķības."
Vagona durvis atvērās, pāris cilvēku izkāpa un nesalīdzināmi vairāk iespraucās to vietā. Jauna sieviete augstpapēžu kurpēs ar visu svaru uzkāpa Nikam uz kājas, un uz dažām minūtēm sāpes padzina domas par Kolina dīvaino izturēšanos.
Tikai vēlāk, kad viņi jau sēdēja tumšajā kinozālē un uz milzīgā ekrāna ņirbēja reklāmfilmas, Niks atkal atcerējās ainu ar Kolinu un abiem frīkiem. Alekša dedzīgo skatienu, Dena domīgo smīnu. Kolina apjukumu.
Tur nebija runas par palīdzību mācībās. Nekad mūžā.
Visu nedēļas nogali Kolins nebija ne redzams, ne dzirdams, ari pirmdien viņš ar Niku runāja tikai par pašu nepieciešamāko un visu laiku šķita tāds kā steidzīgs. Kādā starpbrīdī Niks redzēja, ka viņš kaut ko iedeva Džeromam. Kaut ko plānu no spožas plastmasas. Džeroms neizskatījās pārāk ieinteresēts, bet Kolins, nervozi žestikulēdams, aizrautīgi mēģināja viņam kaut ko iestāstīt un pēc tam ātri notinās.
"Ei, Džerom!" Niks tuvojās, tēlodams, ka ir ļoti labā omā. "Klau, ko tev iedeva Kolins?"
Plecu raustīšana. "Neko īpašu."
"Rādi šurp!"
Mirkli šķita, ka Džeroms tūlīt, tūlīt bāzīs roku jakas kabatā, bet tad apķērās.
"Kāpēc tas tevi interesē?"
"Tāpat vien, ziņkārība."
"Nav nekas svarīgs. Un vispār prasi Kolinam." Džeroms aizgriezās un piebiedrojās pulciņam, kas apsprieda pēdējos futbola rezultātus.
Niks izņēma no sava skapīša angļu valodas grāmatu un lēni devās uz klasi, kur viņa skatiens vispirms aizķērās pie Emīlijas. Meitene koncentrējusies un noliektu galvu zīmēja. Tumšie mati daļēji pārklāja papīra lapu.
Viņš atrāva skatienu un virzījās tuvāk Kolina solam, taču tur tupēja tamborētājs Aleksis. Sabāzuši galvas kopā, Kolins un Aleksis sačukstējās.
"Ej tak tu," Niks drūmi nomurmināja.
Nākamajā dienā Kolina skolā nebija.
"Nu, tas var būt vienalga kas. Eu, parasti no mums abiem es esmu tas aizdomīgais!" Kā apstiprinādams sacīto, Džeimijs aizcirta sava skapīša durvis. "Vai tev nav ienācis prātā, ka Kolins varbūt kādā ir ieķēries? Tad daudzi nojūdzas." Džeimijs izbolīja acis. "Piemēram, Glorijā, kas zin'? Vai Brainā? Nē, tā jau dievina tikai tevi, Nik, vecais brunču medniek."
Niks klausījās tikai ar vienu ausi, jo mazliet tālāk koridorā iepretim tualetēm stāvēja divi zēni no septītās. Deniss un… viens, kura vārdu Niks pēkšņi nespēja atcerēties. Deniss steidzīgi runāja, kā cenzdamies kaut ko iestāstīt, un rādīja plānu kvadrātveida paciņu. "Iā šķita jau kaut kur redzēta. Otrais smaidīja un uzsvērti neuzkrītoši ieslidināja priekšmetu kabatā.
"Iespējams, Kolins ir iekarsis uz saldo Emīliju Kārveri," Džeimijs turpināja minēt. "Nu, ar to meiteni viņš aplauzīsies, un tad jau nav ko brīnīties par viņa slikto garīgo. Vai arī iegrābies mūsu visu mīlulē Helēnā!" Džeimijs pamatīgi uzšāva pa dibenu apaļīgai meitenei, kas tajā mirklī viņam garām spraucās klasē.
Helēna pagriezās un pagrūda Džeimiju tā, ka tas aizklumburoja līdz pat koridora vidum. "Rokas nost, pakaļa!" viņa nošņācās.
Pēc pirmās izbīļa sekundes Džeimijs drīz atguvās: "Bet, protams! Kaut gan, uz tevi skatoties, tas nākas grūti. Esmu traks pēc pumpām un speķa!"
"Liec viņu mierā," Niks teica. Džeimijs izskatījās apstulbis.
"Kas ar tevi? Nesen pievienojies Greenpeace? Glābjat valzirgus un tamlīdzīgi?"
Niks neatbildēja. Pret Helēnu vērstie Džeimija jociņi viņā vienmēr radīja sajūtu, ka ar uguņošanas raķetēm tiek šauts pa benzīna kannu.
Televīzijā rādīja Simpsonus. Niks treniņbiksēs sēdēja uz dīvāna un smalstīja no kārbas remdenus ravioli. Mammas vēl nebija mājās. Viņa laikam bija steigusies, nepagūdama kārtīgi sakravāties, jo puse "štrumentu kastes" bija izkaisīta pa dzīvojamās istabas grīdu. Nākot iekšā, Niks bija uzkāpis fēnam un gandrīz nosvempies pilnā garumā uz grīdas. Haotiskā māmiņa.
lētis krāca guļamistabā, uz kuras durvju roktura karājās uzraksts "Lūdzu netraucēt guļu priekšdienām".
Ravioli kārba bija tukša, un Homērs ar automašīnu ietriecās kokā. Niks nožāvājās. Viņš jau bija redzējis šo sēriju, un turklāt bija laiks doties uz basketbola treniņu. Bez liela entuziasma viņš savāca savas mantas. Varbūt Kolins parādīsies vismaz šodien, pēc tam kad vienu treniņu jau ir nokavējis. Katrā gadījumā atgādinājuma zvans nekaitēs. Niks mēģināja trīs reizes, taču arvien pieslēdzās balss pastkaste, un to, kā zināms, Kolins klausījās tikai garajos gados.