9.
"Vai vēlies vēl rīsus?" Mamma enerģiski šūpoja smeļamo kausu virs Nika šķīvja.
"Nē, paldies."
"Tev negaršo? Kāpēc tu tik dīvaini baksti gaļu?"
Nikam nācās grūti koncentrēties uz mammas teikto. Pirms mirkļa Sariuss bija noīrējis istabu kādā Baltās pilsētas tavernā, un tās saimnieks bija vēlējis uz trim stundām doties pie miera. Klikšķis un ekrāns satumsa. Jau atkal.
"Paklau, mamma tev kaut ko jautāja!"
"Jā, tēt, piedod. Nē, garšo ļoti labi, es tikai esmu mazliet noguris."
Tēvs iedzēra malku alus un sarauca pieri.
"Tu taču šodien pat nebiji skolā!"
"Nē, bet viņš mācījās ķīmiju," sarunā izpalīdzīgi iesaistījās mamma. "Priecājies, ka vēl uztver nopietni skolu. Es vakar runāju ar Folknera kundzi; viņas dēla vispār nekad nav mājās un skolā taisa tikai nepatikšanas…"
Nika domas atkal aizpeldēja. Viņš vēl nebija reģistrējies Arēnas cīņām un pat nezināja, kurp doties, lai to izdarītu. Un ja nu neatradīs pareizo vietu vai arī pirms tam vēl būs veicami citi uzdevumi? Tad laika var arī nepietikt. Bet vēl ir atlikusi gandrīz stunda, un piespiedu miera stāvoklis būs izturēts. Mamma drīz aizmigs pie televizora, bet tētis droši vien notīsies uz krodziņu iedzert trešo alus kausu. Būtu bijis labāk, ja Sariusam tā pauze būtu vēlāk pēc pusnakts, kad Niks tik un tā būtu noguris. Viņš prātoja, vai pārējie jau ir atraduši sarkano upi vai arī joprojām maldījās labirintos.
Niks paberzēja sūrstošās acis. Krodznieks, nopētījis Sariusa eki|M-|umu, bija izstāstījis par Baltās pilsētas izcilajiem ieroču meisi.īriem. Taču Sariusam nebija ne naudas, ne vēlmju kristāla. Viņš l>.it nezināja, kā samaksāt par istabu tavernā. Taču to noīrēt bija Vēstneša rakstiska pavēle.
Nolādētais Lelants. Pirmdien Niks paņems priekšā Kolinu, to sudabrāli.
"…jau nākamnedēļ?"
Jautājumam sekojošais pēkšņais klusums lika Nikam secināt, ka ļ.iutājums laikam ir bijis adresēts viņam.
"Ēē, piedod vai vari to atkārtot?"
"Es tev prasīju, vai tas darbs ķīmijā jānodod jau nākamnedēļ? Ak kungs, Nik, kas ar tevi notiek?"
Tētim pieliecoties uz priekšu, prāvais vēders atspiedās pret galda malu.
"Man itin nemaz nepatīk, ka tu nemitīgi atslēdzies. Runa taču ir par tevi."
"Jā, piedodiet." Tikai, lūdzu, bez kāpēc un kādēļ jautājumiem. "Jānodod nākamnedēļ, bet man šķiet, ka es visu saprotu. Kā tev šodien gāja dežūrā?"
Paprasīt tētim par darbu tas bija drošs gājiens. Vēl nekad nebija gadījies, ka viņam nav ko stāstīt. Šodien kāds pacients bija piekukuļojis kopēju Denmoru, lai tas no tuvākā kioska atnes Fisch and Chips.
"Bet holesterīna līmenis viņam sniedzas no šejienes līdz Nepālai," skaidroja tētis un vēlreiz iesmēla no vistas sautējuma katla. "Ja cilvēks ir rijis tik ilgi, līdz nonācis slimnīcā, viņam taču vajadzētu sākt par kaut ko domāt, bet kur nu." Niks automātiski smaidīja un vēlējās ātrāk atgriezties Baltajā pilsētā. "Vai es tagad drīkstu iet?"
"Protams," mamma atļāva.
"Vēl tikai palīdzi mammai nokopt galdu," tētis nočāpstināja starp diviem kumosiem.
Niks sparīgi savāca kopā traukus, steidzīgi salika trauku mazgātājā šķīvjus un glāzes un uzskrēja pa kāpnēm uz savu istabu. Labi zinādams, ka neizdosies, viņš mēģināja startēt spēli un, protams, neizdevās.
Vēl 45 minūtes. Tās varēja izmantot ķīmijas apgūšanai. Viņa būtība sacēlās pret šo domu. Aiziet, Niks mēģināja sevi pierunāt, paskaties vismaz uz dažām formulām!
Tiklīdz viņš, cīnīdamies ar sapīkumu, atvēra grāmatu, istabā iespērās tētis.
"Aizmirsu tev pavaicāt, vai tu rīt varētu… Eu tu tak tiešām mācies!"
"Ē, nūjā."
"Grūti?"
"Tā varētu teikt."
Tētis pienāca viņam tuvāk un iemeta skatienu grāmatā, pilns labvēlīgas intereses, kas dažu sekunžu laikā izgaisa, dodot vietu tēvišķai bezspēcībai.
"Mīļo stundiņ, Nik, te nu es patiešām vairs nevaru tev piepalīdzēt."
"Būs jau labi, tēt. Tev tas nemaz nav jādara, es tieku galā."
Tēvs uzlika Nikam roku uz pleca.
"Piedod, ka tevi iztraucēju. Zini, es ar tevi ļoti lepojos. Vismaz no viena mana zēna kaut kas iznāks."
Niks apspieda impulsu nokratīt tēva roku un iekoda sev mēlē. Pēc acumirkļa viņš juta, ka plecam uzgūlušais svars tiek noņemts.
"Es vēl aiziešu līdz krodziņam. Nepaliec augšā pārāk ilgi, Nik."
Durvis aizvērās.
Vēl 43 minūtes. Niks ar abām rokām saberzēja seju, pirms atkal pievērsās grāmatai un formulām. Šodienai pietiktu ar to vien, ka viņš savam darbam atrastu vismaz dažus pirmos teikumus. Niks aizvēra acis un atkārtoja lasīto. Žēl, ka vēlmju kristāli neeksistēja realitātē; tie lieliski noderētu ķīmijas apguvē. Ķīmijā viņš nekad nedabūs A, nekad.
Niks paņēma papīra lapu un uzrakstīja virsrakstu: Aminoskābju identificēšana ar hromatogrāfijas metodi.
Tā, sākums bija. Tagad bija nepieciešams ievads. Kaut gan šitāda -.1 rādāšana nekam nederēja. Ja jau jāraksta, tad kārtīgi. Jāvelta tam pietiekami daudz laika, vislabāk rīt pēc brokastīm. Tad viņam pa Miiadzenēm nerāpos skorpioni un arī dusmas uz Kolinu, cerams, luīs pagaisušas.
Niks vēl pēdējoreiz ieskatījās grāmatā un tad ieslēdza datoru. Ieraduma pēc vispirms apciemoja Emīlijas lapu deviantart, kur nebija parādījies nekas jauns. Uzplaiksnīja vilšanās, taču tad radās ideja. Ka gan viņš ātrāk nebija iedomājies? Niks atvēra Google un ierakstīja meklētājā vārdu Erebos. Bija taču jābūt spēles ražotāju mājaslapai, forumam, varbūt pat jaunākajām versijām lejupielādēšanai. Padomiem, viltībām, tamlīdzīgam sviestam.
Pats pirmais meklēšanas rezultāts bija ieraksts Vikipēdijā. Nu, luk, tātad spēle bija populāra. Viņš uzklikšķināja linku un lasīja:
Erebos jeb Erebs (no grieķu vai. erebos "tumšs") grieķu mitoloģijā ir tumsas dievs un tumsas personifikācija. Saskaņā ar dzejnieka Hēsioda sacerējumiem Erebs radās reizē ar Gāju, Nikti, Tartaru un Erotu. Sākumā esot bijis Haoss (absolūtais, bezveidīgais tukšums), no kura radās Erebs, tumsas un ēnas personifikācija. Niktei un Erebam pārojoties, līdztekus miegam un sapņiem pasaulē radās arī disharmonija: bojāeja, novecošana, nāve, naids, dusmas, ciešanas un atteikšanās, Nemese, moiras un hesperīdas, kas parādās gan kā Mēness dievietes draudīgie aspekti, gan ari kā prieks, draudzība un līdzjūtība.
Saskaņā ar vēlāka perioda leģendām Erebs bija daļa no pazemes valstības: vietas, kurai cauri tūlīt pēc nāves bija jādodas mirušajiem. Erebu bieži izmantoja arī kā sinonīmu grieķu pazemes valstības dievam Aīdām.
Niks divas reizes izlasīja tekstu un aizvēra. Tas varēja būt samērā interesanti tam, kurš iedziļinājās grieķu dievu radurakstos, taču viņam tas nederēja. Nekur ne vissīkākās norādes vai padoma.
Viņš turpināja meklēt. Pārsvarā linki uz grieķu mitoloģiju, daži uz kādu Death-metal-band. Taču pēdējais ieraksts lapā izvilināja Nikam klusu triumfa saucienu. Tur bija rakstīts "Erebos, spēle". Vairāk nekā. Pilns gaidu Niks uzklikšķināja uz linka. Pagāja īss mirklis, līdz parādījās mājaslapa. Sarkani burti uz melna fona:
"Slikta doma, Sarius."
Kāpēc? Niks impulsīvi mēģināja atbildēt, bet tad apjauta, cik dīvaini tas bija. Kā no kāda slēpdamies, viņš aizvēra logu un izslēdza meklētāju. Nereāli. Viņam laikam rēgojās. Internets taču nevarēja ar viņu sarunāties. Varbūt uzklikšķināt to lapu vēlreiz un pārliecināties, ka ir maldījies. Noteikti, ka tā…