Viņš uzliek uz galda pudelīti, kurā ir šķidrums, dzeltens kā saule. Sariuss atceras dziedinošo eliksīru, ko saņēma pēc kaujas ar troļļiem.
"Es vēlos tev iedot šo. Tu jau zini: rit notiks Arēnas cīņas. Tās nenotiek katru dienu. Tiem, kuri grib tikt tālāk, ir jāpiedalās."
"Es gribu," atbild Sariuss.
"Labi."
Vēstnesis paliecas tuvāk Sariusam, kā vēloties viņam kaut ko slepenu uzticēt. "Cīņas sāksies dienas vidū. Pieteiktajiem dalībniekiem ap to laiku vajadzētu pulcēties arēnā. Tāpēc uzmanies un nenokavē sākumu, citādi tevi nepielaidīs."
"Skaidrs," atbild Sariuss un pastiepj roku pēc pudelītes.
"Acumirkli!"
Vēstneša blāvi dzeltenās acis iedzalkstās. Viņš uzliek plaukstu uz Sariusa rokas, un asā skaņa viņa galvā piepeši pieņemas spēkā.
"Teicu, ka es vēlos tev to iedot, nevis lai tu pats to paņem."
Sariuss paklausīgi atvelk roku. Paiet kāds brītiņš, līdz Vēstnesis atkal ierunājas.
"Manuprāt, būtu labāk, ja Arēnas cīņās tu piedalītos jau kā trijnieks, nevis divnieks."
"Kā trijnieks? Jā, tas būtu lieliski!"
"Nu tad uzskatīsim šo par trešo rituālu. Es tev uzticu nākamo uzdevumu, Sarius."
Kā domās sapinušies, garie kaulaino roku pirksti rotaļājas ar dziedinošās dziras pudelīti.
"Tev taču vēl ir sudraba ripa, kas atklāja Erebos pasauli?"
Sariusam vajag mirkli, lai saprastu, par ko runā Vēstnesis.
"Jā, protams."
"Labi. Uzdodu tev savervēt jaunu karotāju. Nokopē sudraba ripu un iedod tam vai tai, ko uzskati par cienīgu. Taču ievēro noteikumus!"
Sariusa sarunbiedra dzeltenajā skatienā pazib kas sarkanīgs.
"Par Erebos neko neatklāj! Pat ne sīkumus! Saki jaunajam, ka pasniedz lielu dāvanu. Jo tā tas ir tu taču viņam dāvini jaunu pasauli. Nozvērini nepļāpāt. Paskaidro, ka dāvanu nevienam nedrīkst rādīt. Paskaidro to tā, lai viņš notic. Turklāt izstāsti, ka Erebos drīkst spēlēt tikai vienatnē, bez lieciniekiem. Tā, kā to dari tu. Un pieraugi, lai viņš vai viņa drīz ir klāt."
Vēstnesis viegli šūpo dzēriena pudelīti.
"Iekams nebūs ieradies jaunais karotājs, pieeja būs liegta arī tev. Un tu taču negribi nokavēt Arēnas cīņu sākumu."
Sariuss saminstinās.
"Bet tagad ir nakts vidus, rīt ir svētdiena. Kā gan es tik ātri…"
"Nav mana darīšana. Tu esi izveicīgs karotājs un gribi tikt trešajā līmenī. Ja nepagūsi, nepagūsi, tad cīņas notiks bez tevis."
Sariuss ir apstulbis. Kā gan lai to tik ātri paveic? Viņš nekādā ziņā negrib nokavēt Arēnas cīņas. Ja tagad tiktu trešajā līmenī un arēnā labi cīnītos, rīt viņš jau varētu būt četrinieks!
"Nu, vai tu par kādu jau iedomājies?" Vēstnesis grib zināt.
"Nūjā."
"Kurš tas ir?"
"Mans draugs Džeimijs Kokss. Man šķiet, viņš vēl nespēlē."
"Aha. Džeimijs Kokss. Labi, bet, ja ne viņš, kurš tad?"
Emīlija, nodomā Sariuss. Ne ar vienu citu viņš tik ļoti nealkst dalīties noslēpumā kā ar viņu.
"Vēl ir viena meitene, kurai es varētu piedāvāt," viņš saka.
"Kāds ir viņas vārds?"
To Sariuss negrib teikt. Vienkārši negrib.
"Vai tā ir Emīlija Kārvere?" pat ne ziņkārīgi, bet it kā starp citu pajautā Vēstnesis.
Kā neticēdams Sariuss blenž uz viņu.
"Ja tā, es varu tikai vēlēt laimi un labāku izdošanos nekā trim pārējiem, kuri mēģināja pirms tevis."
Nervus bojājošā skaņa, neizskaidrojamās Vēstneša zināšanas, pēkšņais laika trūkums tas viss traucē skaidri domāt. Sariuss mēģina distancēties un koncentrēties tikai uz būtisko. Uz trešā rituāla risinājumu.
Džeimijs, Emīlija… Kurš vēl? Dens un Aleksis jau sen ir inficēti, Braina pats par sevi, Kolins, Rašids, Džeroms…
Lielākās izredzes droši vien ir pie meitenēm. Varētu pavaicāt Mišelai, varbūt arī Aišai vai Kārenai. Ja ne, būs jāmēģina jaunākajās klasēs…
"Adrians Makvejs būtu vēl viena iespēja," Sariuss saka Vēstnesim. "Manuprāt, viņš vēl nav iesaistīts un viņam Erebos varētu patikt."
Dzeltenacis gandrīz nemanāmi pašūpo galvu. "Arī viņš nepieņems piedāvājumu."
Iestājas pauze, kuras laikā Vēstnesis cieši lūkojas Sariusā. Viņš klusēdams groza rokās pudelīti; dziras saulainais atspīdums, strutaini blāvais acu dzeltenums un bāli dzeltenā sveces liesma ir vienīgie gaišie laukumi telpā.
"Es tomēr varētu pamēģināt ar Adrianu," beidzot Sariuss saka. "Domāju, ka viņu spēle interesētu."
"Nu tad mēģini. Tātad Džeimijs Kokss, Emīlija Kārvere un Adrians Makvejs. Labi. Es gaidu vienu no šīs trijotnes. Ja izlemsi par labu kādam citam, informē mani."
Viņš pasniedz pudelīti Sariusam, pagaida, līdz tas to izdzer, un tad iziet no telpas. Sariuss vēl paspēj pamanīt, ka viņa jostā sāk atgriezties sarkanā krāsa un pagaist neciešamā skaņa, kad durvis aiz Vēstneša aizcērtas un viss iegrimst tumsā.
10
Datora pulkstenis rādija 0:43, tātad pārāk vēls, lai zvanītu Džeimijam. Džeimijam bija pašam savs dators. Vismaz tas atbilda noteikumiem. Pārāk daudz viņš to neizmantoja, bet gan jau Niks ieskaidros, ka Erebos garām laist nedrīkst.
Ideja tagad padarboties ap ķīmijas mājasdarbu bija smieklīga, tomēr uz brīdi iešāvās Nikam prātā. Arēnas cīņas varēja arī ieilgt un apziņa, ka lietas labā kaut kas jau ir darīts, nāktu par labu. Taču šobrīd vēl daudz svarīgāk bija nokopēt spēli. Niks rakājās pa atvilktnēm. Viņam kaut kur noteikti bija DVD matricas. Noteikti. Bet kur?
Pagāja kāds brītiņš, līdz zem papīru un grāmatu kaudzes viņš atrada vēl neatvērtu iesaiņojumu ar diskiem. Atlika vien cerēt, ka svars nebija sabojājis "sudraba ripas".
Kopēšana prasīja vairāk laika nekā parasti. Progresa rādītājs virzījās uz priekšu lēni jo lēni. Niks nenovērsa no tā skatienu, it kā blenšana varētu paātrināt procesu. Savukārt kāda jēga steigai? Viņam bija jāsagaida rīts, jāguļ, bet par gulēšanu Niks nespēja ne domāt. Galvā riņķoja miljons jautājumu.
Vissvarīgākais: kuram bija ienācis prātā savam čaram piešķirt Nika izskatu? Kāpēc lai kāds to darītu? Niks skaidri atcerējās situāciju pussabrukušajā tornī, atcerējās, ko pats bija domājis, radīdams Sariusu. Viņš ne mirkli nebija vēlējies kādu kopēt. Turklāt vēl no savas vides.
Simts procenti, tas ir kāds, kurš mani pazīst. Kuru es pazīstu. Šī doma vienlaikus bija gan uzmundrinoša, gan nepatīkama. Vai tas bija draugs? Kolins? Varbūt viņš tomēr nebija Lelants, bet Lord-
Nick?
Kopēšanas progresa rādītājs vēl nebija ne pusē, un tikpat kavēta šķita arī Nika domāšana.
Pārējie spēlētāji, kuri viņu pazina, nospriedīs, ka tieši viņš ir LordNick. Viņi būs pārliecināti, ka ir identificējuši vismaz vienu no cīņubiedriem. Vai arī pretinieku kā uz to paskatās. Nevienam pat prātā neienāks vienādojums Sariuss = Niks. Niks īsti nezināja, vai tas bija labi vai tomēr ne.
Dators kopēja, kopēja, kopēja.
Nez kādu vārdu sev izvēlētos Džeimijs. Un kuru tautu? Nikam nezin kāpēc šķita, ka rūķus, taču viņš tūliņ pat saprata, ka izturas netaisnīgi. Džeimijs nebija maza auguma, viņš bija vidēji liels. Turklāt izšķirošais faktors bija: kāds viņš vēlējās būt? Tumšs un noslēpumains kā vampīrs? Milzīgs un draudīgs kā barbars?
Ne viens, ne otrs īsti neatbilda Džeimijam. Džeimijs vienkārši bija Džeimijs. Un punkts. Taču, lai ko Džeimijs izvēlētos, Niks bija drošs, ka pazītu viņu jebkurā veidolā, pat kā Kunigundi, ķirzaksievieti vai ko tamlīdzīgu. Viņš pasmīnēja. Varbūt tomēr mēģināt piezvanīt? Džeimijs saprastu, un nevienu citu mobilais nepamodinātu.