Cerams.
Vai varbūt SMS? Bet ko rakstīt?
Man tevi jāsatiek, steidzami, vislabāk tūlīt vai no rīta 7:00. Nē, neiespējami. Niks taču zināja, cik labprāt Džeimijs svētdienās pagulēja. Pirms deviņiem viņš noteikti vēl nebūs augšā. Deviņi! Tas bija daudz par vēlu, jo kurš gan ir teicis, ka Džeimijs uzreiz sāks spēlēt?
Beidzot spēle bija nokopēta. Niks izņēma disku no iekārtas, priekšpusē ar ūdensdrošu flomāsteru uzrakstīja "Erebos" un uzmanīgi ievietoja atpakaļ vāciņā.
Tagad gulēt, viņš pavēlēja pats sev. Tomēr domas neatlaidīgi turpināja riņķot: zobus tīrot, tualetē, zem segas, kas smaržoja pēc veļas mīkstinātāja.
Ko tad, ja nepagūs laikā? Nokavēs Arēnas cīņas nu un?
Taču nē, viņam nebija vienalga. Beidzot parādījusies iespēja tikt uz priekšu. Vēstnesis bija viņa pusē, Niks to juta. Viņš taču bija devis
Sariusam padomus, un tie bija sakarīgi. Izvēlēties zināmus pretiniekus, jau redzētus darbībā, patiešām bija gudrāk. LordNick tāds nebija, un BloodWork jau nu pavisam ne. Taču Lelantam Sariuss gan sadotu, ja vien tas tiktu viņa nagos, tāpat ari Fenielai. Ar priekšnoteikumu, ka šie abi vispār būs atraduši ceļu uz pilsētu.
Niks ieurbās ar galvu spilvenā. Viņš jau no paša rīta brauks pie D/.eimija un deviņos izpurinās šo no pēļiem. Tā netiks zaudēts laiks, un Džeimijs varēs uzreiz sākt spēlēt. Perfekti. Niks zināja, ka draugs bus sajūsmā.
"Tu taču to nedomā nopietni." Pa durvju spraugu viņā lūkojās divas puspavērtas acis. Džeimijam mugurā bija dīvains svītrains halāts un kājās dažādas zeķes. Viņš bija lielā steigā kaut ko uzvilcis, lai varētu pienākt pie durvīm.
"Manis pēc. Nāc iekšā, bet klusu. Vecāki vēl guļ."
Vainas izjūta kā gaiši pelēka ēna klājās pāri Nika aizrautībai. Viņš visu bija izdarījis pareizi. Pamodinājis Džeimiju nevis ar durvju zvanu, bet ar mobilo, novēršot iespēju, ka Koksa kungs un kundze uzlēktu gultā stāvus. Un arī tagad viņš pūlējās būt pēc iespējas kluss, lai neapdraudētu savas misijas panākumus. Niks novilka apavus un sekoja Džeimijam uz virtuvi. Tur viegli smaržoja pēc ceptiem taukiem. Uz plīts stāvēja panna, no kuras kāds bija centies izskrāpēt piedegušos maltās gaļas atlikumus.
Džeimijs paņēma glāzi ūdens un apsēdās pretī Nikam pie virtuves galda. Izskatījās, ka viņš vēl nebija pamodies.
"Cik vispār ir pulkstenis?" viņš nomurmināja.
"Tūlīt būs astoņi."
"Tev čisto visi nav mājās," Džeimijs satriekts noteica un vienā paņēmienā izdzēra ūdeni.
"Ja pareizi atceros," viņš turpināja, "es vakar piedāvāju satikties, bet tu nolēmi, ka tev nebūs laika. Ir okay. Bet kāpēc… kāda velna pēc tu šodien šitādā agrumā stāvi pie manām durvīm?"
Nīks cerēja, ka viņa sejas izteiksme ir noslēpumaina un reizē arī daudzsološa.
"Man ir kaut kas priekš tevis," viņš teica un izvilka no jakas kabatas DVD. "Bet, pirms es tev to dodu, mums par kaut ko jāvienojas."
"Kas tas ir?" Joprojām pusaizmidzis, Džeimijs ar roku izberzēja acis un pastiepās pēc diska.
Niks to aši parāva uz savu pusi. "Vēl ne. Vispirms mums šis tas jānoskaidro."
"Ēu! Kas tās par muļķībām?" Džeimija piere savilkās grumbās. "Gribi mani apčakarēt? No sākuma pamodini, jo runa esot par kaut ko svarīgu, bet pēc tam spēlē kaķus un peles?"
Niks saprata, ka ir sācis no nepareizā gala, bet kāpēc tieši viņam bija jābūt tam nelaimīgajam, kurš nedēļas nogalē saņem uzdevumu savervēt jaunu cīnītāju normālā skolas dienā tas būtu daudz vienkāršāk.
"Okay, sākšu no sākuma. Es gribu tev iedot kaut ko fantastisku vārda vistiešākajā nozīmē. Es garantēju, ka tev patiks, bet vispirms bišķi paklausies."
Drauga sejā neparādījās ne ziņkāre, ne sajūsma. "Vai tas ir tas disks, kas jau vairākas nedēļas ceļo pa skolu? Tā pirātiskā kopija?"
"Ē, nūjā, uz to pusi ir…"
"Kurš teica, ka tas mani interesē?"
"Interesēs, tici man! Tas ir nenormāli krūti. Sākumā arī es tā nedomāju, bet tas ir neticami stilīgi." Niks pamanīja, ka lieto tos pašus vārdus, ko pirms pāris dienām izmantoja Braina, un piebremzēja.
"Ja?" Džeimijs nožāvājās. "Un kas tad tur īsti ir?"
"To nedrīkst teikt."
"Kāpēc ne?"
"Tāpēc ka nedrīkst!" Niks izmisis mēģināja atrast pareizos vārdus, kas, no vienas puses, pārāk daudz neatklātu, bet, no otras puses, kaut nedaudz rosinātu Džeimija interesi.
"Tā vienkārši ir. Es neko nedrīkstu atklāt, un tu neko nedrīksti stāstīt tālāk. To disku tu dabūsi tikai tad, ja ē… ja tu apsolies to nevienam nerādīt." Niks vēl nebija pabeidzis savu sakāmo, kad saprata: šī saruna ir nogājusi greizi. Vertikālās rievas Džeimija pierē kļuva arvien dziļākas.
"Tu nedrīksti atklāt? Kurš to ir teicis?"
Niks papurināja galvu, lai aizgaiņātu atmiņā atausušās dzeltenās acis. Te jau varēja vai no ādas izlēkt. Pat tad, ja neievērotu Vēstneša noteikumus, Niks nevarēja Džeimijam sakarīgi atspoguļot kopsakarības. Nebija iespējams paskaidrot, kāpēc Erebos bija tik vienreizīga spēle. Tas Džeimijam bija jāpiedzīvo pašam.
Tomēr kā Niks pats sev negribīgi atzinās viņš neuzdrošinājās pārkāpt Vēstneša noteikumus. Vēstnesis to noteikti uzzinātu. Vēstnesis pat zināja, ka viņš bija domājis par Emīliju Kārveri.
"Kāda starpība, kurš teica. Es nedrīkstu stāstīt, un tā ir daļa no noteikumiem."
"Kas par noteikumiem? Paklau, Nik, tas sāk šķist dīvaini. Ko es gribu teikt tu mani pazīsti un zini, ka esmu ziņkārīgs. Es patiešām labprāt uzzinātu, kas ir ar to noslēpumaino disku, bet visu šito ņemšanos uzskatu par pilnīgāko stulbumu. Vai nu tu man vienkārši iedod disku, vai ari liec mani mierā. Kaut kāds sviests, nevis noteikumi."
"Nūjā, bet…" Niks taustījās pēc vārdiem. Ar viņu pašu viss bija noticis tik vienkārši! Brainai pat ne trīs minūšu nevajadzēja, lai viņu iebarotu. "Visi tos ievēro, un tāpēc nevienam vēl nekas slikts nav noticis."
"Johaidī, Nik!" Džeimijs piecēlās, ielēja glāzē vēl ūdeni un izdzēra tukšu vienā paņēmienā. "Tu uzvedies pilnīgi citādi nekā parasti. Tu pats to nemani? Kādi visi? Tevi taču nekad nav raustījis, ko dara
visi."
Viņš atkal apsēdās pie galda, tikai nu jau mazliet vairāk pamodies.
"Zini ko? Dod to šurp. Nu beidzot es gribu zināt, ko tas viss nozīmē."
"Noteikumus ievērosi? Nevienam nestāstīsi? Nevienam nerādīsi?"
Džeimijs uzjautrināts paraustīja plecus. "Iespējams. Kā sanāks."
"Tādā gadījumā es tev to nevaru dot."
"Labi, tad beidzam un es vēl varu iet pagulēt."
"Tu esi idiots, vai tu to zini?" Nikam izspruka. Uz mirkli viņu pārņēma vilšanās par to, ka Džeimija spītība izjauca jauko plānu. Bāc, nu kāpēc viņš negribēja vismaz pamēģināt! Kā Džeimijs viņu varēja tā iegāzt? Bet galvenais: kā lai tagad pagūst?
Vārdam "idiots" bija tiešs iespaids uz Džeimija sejas izteiksmi. Vairs nekādas sarauktas pieres tā bija gluda kā mūris.
"Zini ko, Nik," viņš teica, "manuprāt, Vatsona kungam taisnība. Viņš domā, ka mūsu skolā notiek kaut kas bīstams, un kopš šī brīža es domāju tāpat. Laikam tomēr vajadzēja savākt no tevis to DVD, tad vismaz beidzot būtu skaidrs, ko tas viss nozīmē."
Pilnīgākais sviests, Niks gribēja iebilst, bet iekoda sev mēlē, lai klusētu. Viņu joprojām smacēja dusmas, un no Džeimija augstprātības gribējās vemt. Neko teikt: "Kaut kas bīstams!"
"Interesantākais," Džeimijs turpināja, "ir tas, ka visi ievēro tos kā tu tur teici noteikumus. Neviens neko nestāsta. Tomēr informācija lēni sāk uzpeldēt, Vatsona kungs saka. Viņš ir dzirdējis, ka runa esot par spēli ar nosaukumu Erebos."