"Ak tā?" Niks viņam uzbrauca. "Un ko tu teiksi, ja es apgalvošu, ka tas ir galīgākais bulšits?"
"Nu tad tu to apgalvosi," atbildēja Džeimijs. "Taču man vienalga, es tajā visā netaisos piedalīties. Un es neesmu vienīgais, ir ari citi, kuriem dīvainas šķiet tās pašas lietas, kas man."
Piepeši uzzibēja Džeimija šķelmīgais skatiens. "Nik, ķēms tu tāds, met taču to visu pie malas! Ko? Tas ir tikai kārtējais haips. Drīz tas atkal pazudīs kā nebijis. Taču pašreiz man ir sajūta, ka ļautiņi, kas to pamēģina, pārāk ātri un pārāk dziļi ar to aizraujas."
"Paldies par brīdinājumu, tēvoci Džeimij," Niks paņirgājās un apmierināts vēroja no drauga sejas pazūdam smaidu. "Mazais Nikijs uzmanīsies. Žēl, ka pats neredzi, cik tu šobrīd esi smieklīgs."
Niks piecēlās un devās uz ārdurvju pusi, šoreiz nemaz necenzdamies uzvesties īpaši klusu. Ko iesākt? Plāns B bija zvanīt Emīlijai. No šīs domas Nika kuņģis sarāvās valrieksta lielumā. Varbūt tomēr vispirms pamēģināt ar Adrianu? Taču viņam nebija Adriana telefona numura, bāc, nu kāpēc viņš par to nebija iedomājies jau vakar?
"Kad tas mēsls tev būs līdz kaklam, dod ziņu," vērdams aiz Nika durvis, Džeimijs vēl noteica.
Ar Džeimiju viņš vairs nekad nerunās. Pilnīgs idiots. Pats nezina, no kā atsakās, un vēl iedomājas tēlot pārgudro Nika priekšā, nevis vienkārši priecājas par iespēju.
Tagad Nikam nāksies pasniegt šo dāvanu kādam citam. Viņš nervozi izzvejoja no kabatas mobilo telefonu.
Čau, Emīlij, viņš teiks. Nē, labāk kaut kā stilīgāk: Hi, Emīlij! Te Niks. Vai tev priekš manis atradīsies nedaudz laika? Varu pie tevis pieskriet?
Par to domājot, Nikam nosvīda plaukstas. Viņš zināja, ka Emīlija jau ir noraidījusi trīs piedāvājumus, un viņš pat bija liecinieks Rašida mēģinājumam. Taču es rikošos citādi. Piepeši Niks zināja, ko teiks. Viņam viss bija skaidrs, un tas ari nerunāja pretī noteikumiem.
"Hallo?" Emīlijas balss skanēja noraidoši vai nu viņa vēl gulēja, vai bija saaukstējusies. Niks nebija iedomājies pārbaudīt, cik pulkstenis, nolāpīts, nolāpīts. Pirmais impulss lika pārtraukt savienojumu, taču tas būtu vēl stulbāk.
"Hi, Emīlij." Niks iekremšļojās. "Piedod, ka tik agri pamodināju, bet man ar tevi jārunā."
"Tagad?" Viņa nebūt neizklausījās sajūsmināta.
"Nūjā, tagad būtu… labi."
"Par ko ir runa?"
Niks jau gatavojās ķerties pie sava izklāsta, kam bija jāvainagojas ar teikumu Es gribu tev uzdāvināt pasauli, taču Emīlija ierunājās pirmā.
"A, es zinu runa atkal ir par tiem apnicīgajiem diskiem, ja? Vai uzzināji kaut ko vairāk? Vakar man jau trešais mēģināja vienu iesmērēt. Turklāt visi iztaisās tik nenormāli slepeni."
Nika ar pūlēm uzmeistarotā runa sašķīda viena elpas vilciena laikā. Nu viņš vairs nezināja, ko teikt.
"Nik? Tu vēl tur esi?"
"Jā. Ē… kāpēc tu ne no viena neņēmi tos diskus?"
"Pieņemu, ka tā paša iemesla dēļ, kura dēļ arī tu to nedarīji. Man nepatīk tusiņš ap visu šo lietu. Turklāt pie manis vienmēr ierodas kaut kādi/rī/d, no kuriem es netaisos pieņemt nekādas dāvanas."
Niks aizvēra acis. Tikai par mata tiesu viņš bija izsprucis no ierindošanas frīku kārtā.
"Nu tātad?" Emilija turpināja. "Ko tu esi uzzinājis?"
"Neko, piedod. Es par pavisam ko citu…"
"A, un par ko tad?"
Nika galvā pēkšņi bija absolūts tukšums. Izmisis viņš pieķērās pirmajai domai, kas iešāvās prātā.
"Es… par Adrianu. Adrianu Makveju. Vai tev gadījumā nav viņa telefona numura?"
Klusums otrā pusē liecināja par apjukumu. Niks ienīda sevi paša muļķības dēļ.
"Tu domā to tievo, blondo, kurš vienmēr izskatās mazliet nobijies? Kura tēvs veica suicīdu?"
Tagad valodu uz mirkli zaudēja Niks. Veica suicīdu kopš kura laika Emīlija izteicās šādi?
"Jā, viņa tēvs izdarīja pašnāvību."
"Es zinu Adrianu tikai pēc izskata, kāpēc tu domā, ka man ir viņa mobilais?"
Jā, patiešām, kāpēc? Niks atspiedās ar pieri pret mājas sienu, gandrīz padevies kārdinājumam kārtīgi bliezt pret to ar galvu.
"Tāpat vien. Es domāju, ka jūs esat pazīstami. Acīmredzot kļūdījos. Piedod."
Tūlīt viņš varēs sarunu beigt, kas, no vienas puses, bija liels atvieglojums, bet, no otras -, tomēr ne, jo nebija sanākusi nekāda labā saruna. Niks mēģināja to vērst par labu. "Nu, un kā tev vispār klājas? Vai ķīmijas mājasdarbu jau pabeidzi?"
Klusums. Šķita, ka Emīlija bija atkodusi sarunas temata pēkšņās maiņas īsto iemeslu: apjukums.
"Klāj vaļā, Nik, ko tu īsti gribi?"
Uzdāvināt tev "Erebos". Vai vismaz dzirdēt tavu balsi.
"Es taču teicu Adriana numuru." Bāc, tas laikam izklausījās pec uzbrauciena. "Piedod, man šķita, ka tu kaut kad viņam palidzēji macibās, bet es laikam kaut ko esmu sajaucis."
"Jā." Izklausījās, ka Emīlija ir noticējusi. Tagad viņai fonā atskanēja troksnis, kaut kas nošņācās, it kā ar roku tiktu aizsegts mobilā skaļrunis. Pēc mirkļa Emīlija atkal ierunājās. "Paklau, Nik, man tagad jābeidz. Pēc pusstundas man pakaļ būs tētis, bet man vēl mammai šis tas jāpalīdz."
"0, protams. Vēlu tev jauku svētdienu!"
Viņš joprojām nebija pavirzījies ne soli uz priekšu. Līdz pusdienas laikam jāpagūst nokļūt arēnā, bet nu jau bija deviņi. Adrians, l.isameklē Adrians.
Niks atvēra telefonā kontaktus un pārlūkoja visus vārdus, cerot, ka kādam no viņa draugiem varētu būt kāda saistība ar Adrianu.
Viņš apstājās pie Henrija Skota. Henrijs arī spēlēja basketbola komandā un bija Adriana klasesbiedrs. Bingo!
Henrijs pacēla pēc otrā signāla.
"Hi! Paklau, vari man iedot Adriana Makveja telefona numuru?"
"Protams, uzgaidi!"
Henrijs nodiktēja Adriana mājas telefona numuru. Tas nebija ideāli, bet iztikt varēja.
"Ko tu gribi no Adriana?"
Pēc tam kad Henrijs bija bijis tik pretimnākošs, Niks nespēja viņam pateikt, lai iesprauž savu ziņkārību.
"Man ir kaut kas priekš viņa."
Niks burtiski sajuta, kā pēkšņi saasinās sarunbiedra uzmanība.
"Vai tas ir kaut kas tāds, ko tu varētu iedot ari man?"
Opā! Niks pasmīnēja.
"Teorētiski jā…"
"Vai tas no ārpuses ir kvadrātveida un iekšpusē apaļš un sudrabains?"
Nu jau Niks skaļi iesmējās.
"Tieši tā."
"Tad es par to lietiņu pratīšu labāk parūpēties. Adrians jau vienreiz atteicās. Ar viņu tu tikai iztērēsi savu dārgo laiku."
Tātad Vēstnesim jau atkal bija bijusi taisnība. Vai tiešām nevienam no Nika izvēlētajiem kandidātiem spēle nešķita kaut kas īpašs? Kāpēc? Viņi taču par to neko daudz nezināja.
"Nu labi, ja tu tā saki. Došu to tev. Kur tu dzīvo?"
"Gilingemroudā, bet mēs varam satikties pusceļā," Henrija balss skanēja ļoti dedzīgi.
"Sarunāts. Satiekamies Golders Green stacijā! Tā ir tur kaut kur tuvumā, vai ne?"
Pēc pusstundas Nika Erebos kopija jau bija mainījusi īpašnieku. Henrijs bija gatavs uz visu: klusēt, glabāt noslēpumu, ievērot diskrētumu. Nebija ne lieku jautājumu, ne šaubu, tikai kaismīga un apstiprinoša māšana ar galvu. Henrijam piederēja klēpjdators, un viņš alka spēlēt. Nikam šķita, ka Henrijam jau bija kaut kāda nojausma par spēli, tomēr viņš nepārvaicāja. Patiesībā viņam tas bija vienalga. Galvenais, ka viens ir savervēts. Henrijs varēs izpriecāties, bet Niks, satiekot savā ceļā vieninieku, apsvērs, vai tik tas nav viņa vieninieks.
11
"Vai uzdevums izpildīts?"
Pulkstenis rāda tieši vienpadsmit, kad Sariuss atkal stāv Atropas kroga dibenistabā. Vēstnesis sēž pie galda un ar kaulainajiem pirkstiem skrāpē vaska sveču paliekas no tā virsmas.