"Jā, viss kārtībā," saka Sariuss. "Tikai es neiedevu Erebos nevienam no tiem trim, kurus tev nosaucu vakar, bet kādam citam."
Vēstneša pirksti pārtrauc darboties gar galdu. Sariusam izskatās, ka saskata viņa acīs nicinājumu. "Kam?"
"Viņu sauc Henrijs Skots, četrpadsmit gadus vecs. Mācās manā skolā."
"Pastāsti man par viņu vairāk!"
Vairāk? Vairāk viņš neko nezina. Tikai dažus sīkumus.
"Blonds un samērā liela auguma savam vecumam, arī spēlē basketbolu, dzīvo Gilingemroudā un baigi gribēja dabūt Erebos. Domāju, ka viņš jau zināja, par ko ir runa."
Vēstnesis mirkli klusē, sastumj saskrāpēto vasku vienā kaudzītē.
"Labi. Uzskatīsim, ka uzdevums ir paveikts. Tomēr pasaki: kāpēc neatvedi man nevienu no trijiem tevis iepriekš minētajiem? Džeimiju Koksu? Emīliju Kārveri? Adrianu Makveju?"
Kāpēc Vēstnesis viņu aizkavē? Sariusam vēl jāatrod arēna; kas zina, kur tā atrodas. Ja nepaveiksies, atkal ceļā būs kāds labirints vai troļļi. Viss kaut kas taču var gadīties. Klusībā viņš arī cer saņemt labāku apbruņojumu tāpat kā pie pagājušās pārejas augstākā līmenī. Tagad, tieši pirms kaujas, tas būtu īstā laikā.
"Džeimijs un Emīlija negribēja, bet Adrianam nemaz nejautāju, jo varēju visu nokārtot ar Henriju," viņš skaidro.
Vēstneša acis iegailas kā ogles pēc vēja pūsmas. "Kāpēc atteicās Džeimijs Kokss?"
Vai nav vienalga? Sariuss grib beidzot doties projām, redzēt cīnītāju sarakstu, apsvērt, kuram varētu droši stāties pretī. Viņš negrib diskutēt par Džeimiju.
"Viņam nepatika noslēpumainība ar šo lietu, tāpēc."
"Vai viņš teica vēl kaut ko?" neatlaižas Vēstnesis.
Ak kungs! Vai tad Sariusam bija jāpieraksta visa saruna?
"Jā, viņš teica, ka šo slepenību uzskatot par stulbu, ka es izturoties muļķīgi un ka, pēc dažu skolotāju domām, skolā risinoties kaut kas bīstams."
Vēstnesis paliecas uz priekšu un atspiež zodu rokā.
"Kuru skolotāju?"
Sariuss vilcinās. Kāpēc tas Vēstnesi interesē? Tā vien gribētos pajautāt, bet tas ievilktu garumā sarunu. Turklāt kāda starpība, Vatsona kungam noteikti nav ne mazākās vēlēšanās spēlēt Erebos tātad pieejas aizliegums viņam neko nenozīmētu.
"Patiesībā tas ir tikai viens skolotājs Vatsons, viņš mums māca angļu valodu."
Vēstnesis klausās un māj ar galvu.
"Kas nepatika Emīlijai Kārverei?"
Atmiņas par sarunu Sariusam ir kā dūriens.
"Viņa jau pāris reižu ir atteikusies un… nevēlējās saņemt dāvanu."
"…nevēlējās saņemt dāvanu," Vēstnesis domīgi atkārto.
Vai tagad viss? Sariuss labprāt pajautātu. Viņš ļoti cer, ka tā. Ir vēls, jāsteidzas, un šodien Vēstneša seja viņu uztrauc vairāk nekā jebkad. Gribētos ātrāk tikt projām.
"Labi, cerams, ka Henrijs Skots neliks uz sevi gaidīt pārāk ilgi, cerams, ka esi atvedis cienīgu jauno."
Vēstnesis pieceļas, neizlaižot Sariusu no acīm.
"Šī tev būs pirmā kauja ar sev līdzīgajiem, vai ne tā?"
"Jā," atbild Sariuss un alkst saņemt labus padomus.
"Gribu redzēt, kā tu cīnīsies. Kā izvēlēsies pretiniekus. Ir ieradušies daži no labākajiem kaujiniekiem un visi pieci no Iekšējā apļa."
Nu ir laiks pārmaiņas pēc Vēstnesim atbildēt uz Nika jautāļumu.
"Kas ir Iekšējais aplis?"
Vēstnesis smaida, un, kā vienmēr, kad viņš to dara, Sariusam kļūst auksti.
"Iekšējais aplis ir labākie no labākajiem. Šie cīnītāji vieni paši dosies pēdējā un izšķirošajā uzdevumā. Ja viņi to izpildīs, tiks dāsni •ipbalvoti."
Sariusam nav jājautā, kā iekļūt Iekšējā aplī, viņš to jau zina. Ir l.ibūt rūdītākam un spēcīgākam par pārējiem. Ir jāspēj gūt uzvaras un jāatrod vēlmju kristāli. Sariuss saprot, ka pagaidām vēl ir jūdzēm lalu no iekļūšanas Iekšējā aplī.
Durvis atveras, un pustumšajā telpā iespīd gaisma. Gaišajā gaismas starā dejo putekļi.
Sariuss vēlreiz pagriežas pret Vēstnesi. "Vai es nedabūšu jaunu aprīkojumu?"
"To tu būtu dabūjis par Džeimiju Koksu," joprojām smaidot, atbild Vēstnesis. "Lai veicas turnīrā! Esmu patiešām ieinteresēts vai to jau teicu?"
Kroga priekšā ir sapulcējies daudz vairāk ļaužu nekā iepriekšējā vakarā. Sariuss seko pamatīgi bruņotai barbaru grupai, kuri droši vien ir ceļā uz arēnu. Pēc dažām minūtēm viņiem piebiedrojas divi ķirzakcilvēki, trīs vampīri, trīs tumsas elfi un rūķis. Rūķis ir Sariusa vecs paziņa Sapujapu. Tagad viņš ir apbruņojies ar milzīgu avu un vairogu, aiz kura var pilnībā noslēpties. Rūķa līmeni Sariuss neredz tātad tas ir augstāks nekā viņējais. Taču starp vampīriem Sariuss redz vienu divnieku un starp tumsas elfiem vieninieku. Sariuss viegli pasmaida.
"Sveiks, Sarius!" sveicina Sapujapu.
"Sveiks," Sariuss apmulsis atņem sveicienu. "Es nezināju, ka šeit varam sarunāties ari bez ugunskura."
Rūķis pārliek āvu uz otra pleca.
"Pilsētās valda citi likumi nekā uz laukiem. Vai tu ari ej uz Arēnas cīņām?"
Sapujapu runīgums ir tīrā veiksme, un Sariuss grib to izmantot.
"Jā, šis taču ir īstais ceļš uz turieni, vai ne?"
"Ir gan. Es tur biju jau vakar vakarā un visu apskatīju. Arēna ir milzīga. Labais skats, pats redzēsi."
"Vai šis būs tavs pirmais turnīrs?" Sariuss grib zināt.
"Ko? Nē, protams, ne! Es jau divas reizes esmu bijis arēnā pie Karaļa kapenēm. Tu vēl ne reizi?"
Ir gudrāk nemelot, ja grib uzzināt ko vairāk.
"Nē, man šī ir pirmā reize. Nevaru sagaidīt, kad redzēšu, kā tas viss notiek."
Viņiem garām aizsteidzas Xohoo, tam nopakaļ Nurax, smaidīdams savu vilkača smaidu sveicinādams vai draudēdams, kas to lai saprot. Paskat tik, nodomā Sariuss, arī šie ir klāt.
"Kā notiek? Nu, tu vari izaicināt citus vai ļaut, lai izaicina tevi, un tad ir divkaujas. Tev apkārt ir nenormāls troksnis, visi kliedz un bļauj, aplaudē, sit ar kājām…"
Milzu soļiem viņiem garām aizslampā BloodVVork, izgrūstīdams rūķi un pārtraukdams tā runas plūdus. Viņš un Sariuss blenž pakaļ milzīgajam barbaram, kurš pār plecu ir pārmetis varena lieluma bendes cirvi. Pāri tam šūpojas tumša bize.
Par ko viņi runāja? Sariusam no rūķa vēl ir jāizvilina vissvarīgākā informācija.
"Ko var iegūt un kā?"
"Par to vienojas iepriekš. Tu ar pretinieku norunā: mans zobens pret tavu vairogu, mans vēlmju kristāls pret vienu vai diviem taviem līmeņiem. Nu kaut kā tā. Man šoreiz nav laba sajūta: šī āva nav no labākajām, turklāt jātur ar abām rokām; tātad es vispār nevaru izmantot vairogu."
Sapujapu ierocim patiešām jābūt smagam. Jau garais kāts vien šķiet neparocīgs, slīpētais asmens mirdz kā pulēts tērauds.
"Bet, ja trāpi, tas droši vien ir nāvējoši," mierina Sariuss.
"jāja es trāpu."
Viņi pagriežas ap stūri, un garās alejas galā Sariuss beidzot ierauga arēnu. Tā ir apaļa, sniegbalta, ar augstām arkām kā romiešu Kolizejs. Tā iedveš respektu… Vai arī to dara mūzika, kas jau kādu mirkli viņu apņem? Sariuss nekad nepamana, kad mūzika sākas, līkai piepeši konstatē, ka tā skan, iedarbodamās kā spēcinoša burvestība. Vai arī aicinādama kā tagad. Mūzika viņam visu paskaidro bez vārdiem, tāpēc arī tagad Sariusam nav šaubu: lai kāds būtu cīņas iznākums, arēna ir viņa galamērķis.
Uz milzīgas vara plāksnes tieši pie ieejas arēnā ir visu pieteikto cīnītāju vārdi. Savējo Sariuss atrod starp vēl nesatikta cīnītāja Nodl\aggr un senas paziņas Tirānijas līdzgaitnieces cīņā ar ūdensmāsām vārdiem. Kamēr zaļādains gnoms reģistrē viņa ierašanos, Sariuss sarakstā cenšas atrast vēl citus zināmus vārdus. Keskorianu, Nurax, Sapujapu un Xohoo viņš atrod ātri. Ir pieteikušies arī Samīra un LordNick, kā arī cīnītāji no labirinta Arwen's Child, Blackspell, Driz/.el, Feniela un Lelants. Cik nelāgi, tātad arī viņi tomēr ir atraduši ceļu uz Balto pilsētu, nevis beiguši savu dzīvi kā skorpionu barība.