"Sariuss ir reģistrēts. Sariusam jādodas uz tumsas elfu telpu un jāgaida, kad sāksies cīņas," nokurkst gnoms.
Par laimi, arēnas iekšpusē ir izliktas norādes. Tumsas elfiem ierādītās telpas atrodas līdzās kaķcilvēku telpām. Pirmo reizi Sariuss redz arī vīriešu dzimuma kaķcilvēku pārstāvjus: smagus un lunkanus kā tīģerus.
Kā jau bija gaidāms, istaba, kurā tumsas elfiem jāgaida spēļu sākšanās, ir pārpildīta. Sariuss atrod brīvu vietu pie sienas un ieklausās sarkanmataina elfa ar ļoti garām ausīm un kāda divnieka ar smilškrāsas matiem sarunā. Divnieks!
"Kas notiek, ja es zaudēju?" divnieks vaicā.
"Tad aši padodies, citādi var gadīties, ka pretinieks tevi nogalina. Man jau tā bija."
"Un kas tad notiek, vai tad esmu laukā no spēles?"
"Protams. Kas ir, likumus esi aizmirsis, vai?"
"Nē. Viss skaidrs."
Sariuss turpina spiesties cauri pūlim. Otrā telpas malā viņš ir pamanījis Xohoo no visiem viņam pazīstamajiem tumsas elfiem šis viņam patīk vislabāk. Pa ceļam dzirdami fragmenti no citu sarunām.
"…runā, ka BloodWork šodien mēģināšot."
"Viņš ir traks? Okay, viņš ir spēcīgs, tomēr…"
Drūzma kļūst arvien biezāka.
"…nav citas iespējas, tāpēc man šodien noteikti jāizcīna vēlmju kristāls."
"Es gribu pakāpties par diviem līmeņiem. Ja tu zinātu, cik baiss man bija uzdevums pēdējā rituālā. Neko tādu es vairs negribu piedzīvot."
Sariuss jau ir gandrīz pie mērķa. Xohoo viens pats stāv telpas stūrī un kārto savu ķiveri.
"Sveiks, Xohoo."
"Sveiks, Sarius."
"Streso?"
"Jā, tā varētu teikt. Tu?"
"Es arī. Šis man ir pirmais turnīrs."
"A, tad jau drīz pats visu redzēsi."
Sariuss pablenž uz augšu, uz telpas izvelvētajiem griestiem. Augšā valda nepārspējams troksnis: balsis, smiekli un kāju dimdināšana. Publika, ar augošu nemieru konstatē Sariuss. Labāk būtu bijis vismaz vienu reizi noskatīties cīņas, nevis uzreiz mesties kaujā, nesaprotot neko no notiekošā. Ko darīt, ja viņu atkal izaicinās LordNick? Vai arī tad, ja nāksies stāties pretī BloodWork? Tikpat labi var sevi uzreiz likt apbedit.
"Ar ko tu cīnījies iepriekšējā reizē?" viņš pavaicā Xohoo.
"Sākumā ar Duke, to es sakāvu. Pēc tam ar Drizzel, bet tas bija muļķīgi no manas puses. Viņš ir baigi viltīgs."
"Ā, tātad pretinieku var izvēlēties?"
"Lielākoties, bet ne vienmēr. Eu… man šķiet, ka sākas."
Bum-bum-bum! Virs viņu galvām atskan ritmiska duna. Publika •,,ivu nepacietību pauž ar kājām. Var uztvert atsevišķas balsis, tām pievienojas citas un pēc tam visas pārējās. Daudzbalsīgs koris skandina vienu vārdu: "Asins, asins, asins!"
"Cīnītājus arēnā!" ārpusē iemaurojas kāda balss. Arēnu pārņem gaviles.
Sariuss kluss stāv stūrī un dod priekšroku citiem. Taču kavējas .in pārējie. Neviens nevēlas būt pirmais.
"Uz priekšu, varoņi!" kliedz milzīga auguma sargkareivis. Viņa ķiverei ir vērša ragi, pletne nošvīkst vienu, tad otru reizi. "Jūs pieteicaties, tagad parādiet, uz ko esat spējīgi!" Viņš izgrūž pirmos cauri vārtu arkai, pārējie vilcinādamies seko.
"Asins, asins, asins!" skan no ārpuses.
Manī nav varoņa, nodomā Sariuss. Manī drīzāk ir skatītājs. Es daudz labprātāk sēdētu uz sola, kliegtu un sistu kājas pret zemi…
Pārējie viņu velk un stumj uz izeju. Viņi skrien pa koridoru, tumšu rīkli, kas beigās tos izspļauj gaismā, troksnī un milzīgā uplī.
"Tumsas elfi!" kliedz publika, skanot aplausu vētrai. Sariuss raucās apkārt un izmisīgi vēlas saplūst ar arēnas smiltīm.
Tūkstoši, neskaitāmi tūkstoši skatītāju ir piepildījuši sēdvietas apaļajā arēnā, kas šķiet sniedzamies lidz pašām debesim. Publikā ir visneiedomājamākie tipāži, kādus Sariuss vēl nekad nav redzēļis. Vienā no zemākajām rindām mazliet pa labi no viņa sēž cilvēks ar zirnekļa galvu astoņas ausu vietā no galvas augošās kājas satraukti raustās. Sariuss aizgriežas un ieskatās čūskveidīga radījuma ar šaudīgu mēli izsmējīgajā sejā. Divas vietas tālāk viņš pamana sievieti ar aci tādā kā gliemeža ragam līdzīga izauguma galā. Visam pa vidu ņudz rūķi, elfi, vampīri un caurspīdīgi tēli, kuru augumi, šķiet, veidoti no gaisa. Sariusam kādu brīdi nākas cīnīties pēc elpas; augstās, aplī izvietotās skatītāju rindas viņam piepeši šķiet kā trokšņa un ķermeņu veidota cilpa, kas savilksies, tiklīdz viņš ieies arēnas vidū.
Lai nomierinātos, Sariuss pievērš uzmanību abām pārējām drosmīgo cīnītāju grupām, kas jau ir ieradušās arēnā: kaķcilvēkiem un ķirzakcilvēkiem. Salīdzinājumā ar tumsas elfiem viņu nav daudz.
"Rūķi!" ieaurojas pūlis, un no citas izejas izklūp neliels bariņš mazu, muskuļotu radījumu ar īsām rokām. Pieci kārtībnieki melnos mēteļos rūpējas par to, lai viņi nostātos tiem paredzētajā vietā.
Sariuss pamana Sapujapu, kurš sev priekšā tur āvu kā talismanu pret pretīgajām sejām visapkārt. Viņš pamana arī divas rūķu sievietes. Tās gandrīz neatšķiras no rūķiem vīriešiem, trūkst vienīgi bārdas.
Skaļi tiek paziņota vampīru ierašanās. Viņi nostājas arēnas ēnainajā pusē. Vampīru ir daudz, tie skaitā gandrīz neatpaliek no tumsas elfiem. Kā nevarēdami sagaidīt cīņu sākšanos, visiem priekšā stāv Drizzel un Blackspeīl. Šķiet, Blackspell skatās uz viņu. Vai viņš grib izaicināt mani?
Sariusam visi sapulcējušies šajā bridi liekas spēcīgāki, veiklāki un pieredzējušāki par viņu. Es miršu, Sariuss nodomā. Šī pasaule turpināsies bez manis, un es nekad neuzzināšu, kāds ir lielais uzdevums, kas mūs gaida, jo neviens man to nestāstīs. Iespējams, šīs ir manas pēdējās minūtes Erebos dzīvē. Ja nu vienīgi te ir Vēstnesis… un izglābs mani vēl vienu reizi.
Sariuss lūkojas apkārt, meklēdams kalsno stāvu, kas, būdams gana šaušalīgs, tomēr ir kļuvis viņam tik pazīstams. Taču skatiens aizmaldās līdzjutēju masās. Turklāt tieši tagad arēnā ierodas cilvēki. To ir tikai trīs, un Sariuss no viņiem pazīst vienīgi LordNick. Pēc tam, apdullinoša trokšņa pavadīti, nāk barbari. Skatītāji tiem uzgavilē kā nevienai citai grupai.
Viss skaidrs, ir ieradušies uzvarētāji, nodomā Sariuss. Kāpēc mums te vēl jānopūlas?
Maršējot pa saules apspīdēto laukumu uz tiem ierādīto vietu, barbari šķiet milzīgi lieli. Viņiem ir vareni ieroči. Sariuss šaubās, vai kādu no tiem viņš vispār varētu pacelt, kur nu vēl izmantot cīņā. Keskoriana nestais cirvis ir gandrīz Sariusa augumā.
Barbari ir nostājušies savā vietā, un sāk rībēt bungas.
Tūlīt viss sāksies, un es būšu miris. Tūlīt viss sāksies, un es būšu miris.
Skatītāju rindas pāršalc gaidpilna sačukstēšanās, taču tā nav Mīstīta ar cīņu sākšanos. Atveras vēl vieni vārti, lielāki par pārējiem, ('etri zelta titāni, lieli kā koki, ienes apaļu, zeltītu platformu. Uz tās Rtav pieci cīnītāji divi barbari, viena tumsas elfa, viens cilvēks un viens kaķcilvēks. Skatītāju gaviles pārspēj visus pārējos trokšņus, Izņemot mūziku, kas bez vārdiem vēsta par varoņdarbiem, noslēpumiem un to, ko parasti cīnītāji ne iedomāties nespēj. Arēnas vidū nesēji apstājas; zelts zaigo kā pati saule.
"Sveiciet Iekšējā apļa cīnītājus!" saka kāda balss, kas šķiet skanam no visām pusēm vienlaikus. "Tie ir labākie, spēcīgākie un drosmīgākie kareivji. Taču vienīgi tikmēr, līdz kāds no jums izrādīsies l>ar viņiem pārāks. Dodoties cīņā, atcerieties: ikviens var tikt Iekšējā apli, ja vien pierāda, ka ir tā cienīgs."