"Tam, kurš spēli neuztver nopietni, komandā nav ko meklēt!" Betānija lamas piepildīja visu sporta halli. Diezgan paretinātās komandas dalībnieki apjukuši lūkojās uz apavu purngaliem. Betānijs kliedza uz nepareizajiem, viņi taču bija atnākuši uz treniņu. Taču septiņpadsmit vietā bija ieradušies tikai astoņi. No astoņiem spēlētājiem nevarēja izveidot divas komandas, kur nu vēl runāt par spēlētāju maiņu. Kolins, protams, nebija atnācis, bet trūka arī Džeroma. Dīvaini.
"Kas ir ar tiem neveiksminiekiem? Viņi visi ir slimi? Vai apkaimē plosās akūta smadzeņu atmiekšķēšanās? Drīz Betānijs aizsmaks," cerēja Niks.
"Ja viņam turpmāk vienmēr būs tik draņķīgs garīgais, arī es nākamreiz palikšu mājās," viņš murmināja, ar to izpelnīdamies iespēju divdesmit piecas reizes atspiesties no grīdas.
Mājupceļā Niks vēl divas reizes piezvanīja Kolinam. Bez panākumiem. Bļāviens!
Kāpēc viņš bija tik nemierīgs? Kolina idiotiskās izturēšanās dēļ? Nē, pēc īsa pārdomu brīža Niks nosprieda. Idiotiskums vēl būtu okei. Taču izskatījās, ka Kolins pēkšņi ir pilnībā izsvītrojis Niku no savas dzīves. Viņam vismaz bija jāpaskaidro, kāpēc.
Pārnācis mājās, Niks iebrāzās savā istabā un atkrita ļodzīgajā grozāmkrēslā pie rakstāmgalda. Viņš ieslēdza datoru un atvēra e-pasta programmu.
No: Niks Denmors nickl803@aon.co.uk Adresāts: Kolins Heriss colin.harris@hotmail.com Tēma: Vai ar tevi viss kārtībā?
Hei, vecais! Esi slims vai kāda cita vaina? Vai esmu tevi kaut kā aizvainojis vai tamlīdzīgi? Ja tā, tad tas tā nebija domāts.
Un, paklau, kas ir ar tevi un Denu? Tas tips taču ir baigi dīvains. Mums abiem tā šķita…
Vai būsi rīt skolā? Ja ir kāda problēma, varam aprunāties. CU Niks
Niks nospieda sūtīt, tad atvēra pārlūkprogrammu un iegāja basketbola kluba čatā. Taču tur neviena nebija, un viņš sērfoja uz deviantart. Pie Emīlijas. Niks paskatījās, vai viņa web lapā nav ievietojusi kādu jaunu mangu vai dzejoli. Emīlija bija neticami talantīga.
Šodien viņš atrada divas jaunas skices, ko saglabāja savā cietajā diskā, un īsu ierakstu blogā. Pirms lasīšanas Niks brīdi vilcinājās. Katrreiz viņam nācās sevī pārvarēt neredzamu barjeru, jo zināja, ka šie ieraksti nebija domāti viņa acīm. Emīlija bija centusies palikt anonīma, taču viņai bija pļāpīgas draudzenes.
Niks atkratījās no domas. Šeit, šajā lapā, viņš varēja tai tuvoties. Tas bija kā pieskarties viņai tumsā.
Savā blogā Emīlija rakstīja, ka viņas galvu piepildot tukšums. Viņa vēlējās tikt uz laukiem, projām no gigantiskā milža Londonas. Nikam šie vārdi sāpēja kā naža dūrieni. Nebija iedomājams, ka Emīlija varētu pamest viņa pilsētu un dzīvi. Pirms aizvēra lapu, viņš ierakstu izlasīja trīs reizes.
Vēlreiz jāpārbauda e-pasts. No Kolina ne vārda. Nebija arī jaunu tvītu, jau dienām ilgi. Niks nopūtās, mazliet stiprāk, nekā vēlams, uzmeta peli uz rakstāmgalda un izslēdza kasti.
Ķīmija bija likteņa sods. Ar pieaugošu izmisumu Niks pārliecās pār grāmatu un centās saprast uzdevumu, ko viņiem bija uzdevusi Gantera kundze. Ja vien gada beigās pietiktu ar C. Taču nedrīkstēja būt zemāk par B, un patiesībā vajadzēja A. Medicīnas universitātes neņēma pretī nejēgas ķīmijā.
Niks pacēla galvu. Viņam priekšā sēdēja Emīlija, tumšā bize sniedzās pāri mugurai. Tā nebija smalkā feju vai bārbiju mugura, bet peldēšanā uztrenēta mugura. Tāpat arī kājas, slaidas un sportiskas, un… Niks papurināja galvu, it kā sakratīdams pa vietām domas. Nolādēts. Cik molu bija 19 gramos CH4 ? Zvans uz starpbrīdi noskanēja pārāk ātri. Niks savu lapu nodeva viens no pēdējiem, pārliecināts, ka Gantera kundze nepriecāsies. Emīlija jau bija aizgājusi; Niks automātiski ar acīm viņu meklēja un patiešām atrada tikai dažus metrus tālāk gaitenī. Viņa runāja ar Rašidu, kura iespaidīgais deguns uz sienas meta knābjveida ēnu. Niks pagājās pāris soļu tuvāk un izlikās kaut ko meklējam savā somā.
"Tu nevienam par to nedrīksti stāstīt, vai saproti?" Rašids sniedza Emīlijai plakanu, avīžpapīrā ietītu sainīti. Kvadrātveida. Jau atkal. "Tas ir svarīgi. Tu brīnīsies. Tas ir īsts supergrāvējs."
Skepse Emīlijas sejā izteica visu, ko viņa par to domāja: "Man nav laika tādam sviestam."
Niks palika stāvam un izlikās ieinteresēts šaha kluba ziņojumu dēļa studēšanā.
"Nav laika? Kādas muļķības! Pamēģini! Ņem!"
Ātri pametis skatienu uz sāniem, Niks redzēja, ka Rašids tur Emīlijai pretī pastieptu savu avīzē ievīstīto sainīti, taču viņa to neņēma. Emīlija paspēra soli atpakaļ, noraidoši papurināja galvu un gāja projām. "Uzdāvini kādam citam," viņa vēl pāri plecam uzsauca Rašidam.
Jā, uzdāvini to man. Kas te īsti notika? Kāpēc neviens nerunāja par apkārt klīstošajām paciņām? Un kāpēc, pie velna, viņam tādas nebija? Parasti taču viņš visu par visu zināja!
Niks vēroja Rašidu, kas, iestūķējis dīvaino paciņu jakas kabatā, vilkās projām pa gaiteni. Tagad viņš piestūrēja pie Brainas, kura tieši tobrīd atvadījās no draudzenes, uzrunāja un atkal no kabatas izvilka savu paciņu.
"Kurp tad tu tāds aizsapņojies blenz?" Kāda roka spēcīgi uzsita pa Nika plecu. Džeimijs. "Kā gāja šausmīgajā ķīmijas stundā?"
"Šausmīgi. Un kā tev šķiet, kā varēja iet?"
"Nu, es tikai gribēju dzirdēt no pirmavota."
Pāris skolēnu bija apstājušies koridora vidū, aizsedzot Brainu un Rašidu Nika skatienam. Viņš pagāja uz priekšu, taču transakcija jau bija notikusi. Rašids devās projām savā tipiskajā slājošajā gaitā, un arī Braina nozuda ap stūri.
"Sūdu būšana," Niks nolamājās.
"Kas tad nu?"
"Te kaut kas notiek. Iepriekš Kolins kaut ko iedeva Džeromam, un abi izturējās nenormāli noslēpumaini. Tikko Rašids mēģināja kaut ko iesmērēt Emīlijai, bet šī viņu atšuva, pēc tam uzbāzās Brainai." Viņš ar roku pārbrauca astē saņemtajiem matiem. "Es neredzēju, kā tas beidzās. Gribētos zināt, ko tas viss nozīmē."
"Diski," neieinteresēts teica Džeimijs. "Pieņemu, ka kaut kādas pirātiskās kopijas. Es šodien jau divas reizes redzēju, ka viens otru ievelk stūrī un iesmērē disku. Vai nav vienalga?"
Diski. Tas atbilstu arī Rašida paciņas izmēriem. Piratiskais disks, kas iet no rokas rokā, varbūt kaut kāda aizliegta mūzika. Tad nebūtu ko brīnīties, ka Emīlija neko par to negrib zināt. Jā, tas bija
iespējams. ŠI doma mazliet nomierināja Nika ziņkāri, tomēr… ja tas bija tikai disks, kāpēc neviens par to nerunāja? Iepriekšējā reizē, kad apkārt tika laista aizliegta filma, tā bija galvenais sarunu temats. Tie, kuriem bija izdevies noskatīties, izplūda plašos pārstāstos, un pārējie skaudīgi klausījās.
Bet tagad? Tāda sajūta, ka tiktu spēlēti klusie telefoni. It kā slepeni tiktu izplatīta kāda parole. Iesaistītie klusēja, sačukstējās, norobežojās.
Niks domīgs devās angļu valodas kabineta virzienā. Nākamā stunda bija diezgan garlaicīga, viņš kavējās savās domās un tikai pēc kādām divdesmit minūtēm pamanīja, ka nav ieradies ne Kolins, ne ari Džeroms.
Silta rudens gaisma krita uz Nika rakstāmgalda un iekrāsoja zeltainu haosu, veidotu no kaudzē samestām grāmatām, burtnīcām un saburzītām darba lapām. Eseja angļu valodai, ko Niks perēja jau kādu pusstundu, bija tieši trīs teikumus gara. Toties lapas mala bija izdaiļota ar apļiem, zibeņiem un līkumotām līnijām. Stulbums, viņš vienkārši nespēja koncentrēties, domas pastāvīgi aizklīda neceļos.