Virtuvē dzirdēja mammu trokšņojam un pārslēdzam radiostacijas. Vitnija Hjūstone dziedāja I will always love you ar ko gan viņš to bija izpelnījies?
Niks nikni svieda pret galdu pildspalvu, pielēca kājās un aizcirta durvis. Tā vairs nevarēja turpināties, viņš netika vaļā no domām par to disku. Kā tas nācās, ka viņam tā vēl nebija? Un kāpēc viņam neviens par to nestāstīja? Niks vēlreiz mēģināja piezvanīt Kolinam, taču tas kāds pārsteigums! neatbildēja. Niks balss pastkastītē ierunāja dažas rupjības, tad ritināja tālāk līdz Džeroma numuram un nospieda izvēlēties. Atskanēja signāls vienu, otru, trešo reizi tad zvans tika pārtraukts.
Nolādēts. Niks dziļi ieelpoja un izelpoja. Tas taču bija smieklīgi. Viņš jau gribēja slaidi ielidināt mobilo mugursomā, bet pēkšņi apstājās. Domas_yiegli kā dūna kutināja kāda ideja. Niks mobilaja bija saglabajā arī Emīlijas numuru.
Pirms prātā iešāvās pārāk daudzi iemesli, kāpēc to labāk nevajadzētu darīt, viņš jau zvanīja. Atkal ausī ieskanējās neaizņemts signāls, vienu reizi, otru…
"Hallo?"
"Emīlija? Ē, tas esmu es, Niks. Gribēju tev ko jautāt… Runa ir par… šodien skolā…" Viņš samiedza acis un ieelpoja.
"Tu par to ķīmijas kontroldarbu?"
"Nē. Ēēē… es nejauši pamanīju, ka Rašids tev kaut ko gribēja iedot. Vari man pateikt, kas tas bija?"
Pagāja dažas sekundes, pirms Emīlija atbildēja. "Kāpēc jautā?"
"Nūjā, tas ir tāpēc, ka… Daži cilvēki pēdējā laikā sākuši dīvaini izturēties. Daudzu arī nav skolā, vai neesi pamanījusi?" Beidzot viņam izdevās izveidot pilnu teikumu. "Un man šķiet, ka tam ir kāds sakars ar tām lietām, kas ceļo no rokas rokā. Tāpēc… nu, saproti. Es gribētu zināt, par ko ir runa."
"Es jau pati nemaz nezinu."
"Vai Rašids tev neko neteica?"
"Nē, viņš prasīja tādas lietas par manu ģimeni, kas uz viņu vispār neattiecas. Vai man ir pietiekami daudz brīvības un tamlīdzīgi." Viņa īsi un nebūt ne priecīgi iesmējās. "Un vai man ir pašai savs dators."
"Aha." Niks veltīgi mēģināja iegūt kādu skaidrību no šīs informācijas. "Vai viņš neteica, kāpēc tev vajag to datoru?"
"Nē. Viņš tikai teica, ka iedošot man kaut ko vienreizīgu, labāku par jebko, ko pirms tam esmu redzējusi, un ka man tas jāskatās vienatnē." Emīlijas balsī skaidri varēja dzirdēt, ko viņa par to visu domā. "Viņš bija diezgan steidzīgs un uzbāzīgs. Taču to jau tu pats redzēji."
Pēdējais teikums skanēja vīzdegunīgi. Niks juta, ka nosarkst.
"Jā, redzēju," viņš teica. Klusums.
"Kā tev šķiet, kas tas ir?" beidzot pavaicāja Emīlija.
"Nav ne jausmas. Es pajautāšu Kolinam, kad viņš atkal būs skolā. Vai… Varbūt tev ir kāda labāka ideja?" Klusums.
"Nē," Emīlija ierunājās. "Taisnību sakot, es par to pārāk daudz nedomāju."
Pirms nākamā teikuma Niks dziļi ievilka elpu. "Vai tu gribēsi zināt, ja es kaut ko noskaidrošu? Tikai tad, ja tas tevi interesē, protams."
"Jā, noteikti," Emīlija teica. "Protams. Bet tagad man jābeidz, man vēl šis tas jāpadara."
Šī saruna bija izglābusi Nika dienu. Kolins varēja iet dirst. Niks bija atradis kontaktu ar Emīliju. Un viņam bija iemesls piezvanīt vēlreiz. Tiklīdz zinās kaut ko vairāk.
Kolins bija atgriezies. It kā nekas nebūtu bijis, viņš, atbalstījies pret savu skapīti, smīnēja Nikam tieši sejā un atmeta pāri pleciem dredus. "Biju saķēris smagāko kakla iekaisumu mūžā," viņš teica un norādīja uz šalli ap kaklu. "Pat pa telefonu sarunāties nebija iespējams. Totāls aizsmakums."
Niks mēģināja saskatīt Kolina sejā kādu zīmi, ka viņš melo, taču veltīgi. "Betānijs ārdījās kā vēl nekad," viņš teica. "Kāpēc nepaziņoji, ka esi slims?"
"Ah, man bija baigi sūdīgi. Vecajam tas nepatiktu."
Niks uzmanīgi izvēlējās nākamos vārdus: "Laikam baigi lipīga tā tava slimība. Aizvakar mēs bijām tikai astoņi. Absolūtais rekords."
Ja arī Kolins bija pārsteigts, tad to neizrādīja: "Var taču gadīties."
"Džeroma arī nebija."
Tikai knapi saredzama plakstiņu ietrisēšanās nodeva Kolina pēkšņo ieinteresētību. Niks, to uzreiz piefiksējis, vaicāja tālāk: "Starp citu, Džeroms. Ko tu viņam toreiz iedevi?"
Atbilde tika izšauta kā no pistoles: "Jauno Linkin Park albumu. Piedod, es zinu, man tas jānokopē arī tev, rīt dabūsi, okay?" Un viņš aizcirta skapīša durvis, pasita padusē matemātikas grāmatas un aicinoši uzlūkoja Niku: "Nu? Varam iet?"
Niks pamodās no sastinguma, ko bija izraisījis Kolina paskaidrojums. Linkin Park! Vai tiešām viņš bija tikai iedomājies visu to sviestu ar sazvērestību? Ja nu viņa fantāzija bija viņu piemuļķojusi un iemesls, kāpēc tik daudzu nav skolā, bija gripas epidēmija?
Turklāt, ja tā nopietnāk paskatījās, nemaz jau tik daudzu netrūka. Ienācis klasē īsi pirms zvana, Niks ātri pārskaitīja. Trūka Tamborētāja numur 2, tad vēl Džeroma, Helēnas un klusā Grega. Pārējie vairāk vai mazāk aizmiguši luņoja turpat solos.
Okay, Niks nodomāja. Tātad es visu esmu iedomājies. Nekāds lielais noslēpums tikai Linkin Park. Viņš šķībi pasmaidīja pats par sevi un pagriezās pret Kolinu, lai izstāstītu par Betānija vakardienas dusmu izvirdumu. Taču Kolins viņu neievēroja, bet koncentrējies skatījās uz Denu, kurš, kā vienmēr, stāvēja pie loga. Pa pusei noslēptus aiz vēdera, viņš turēja paceltus četrus pirkstus. Kolins atzinīgi sarauca uzacis un atlieca trīs pirkstus.
Nika skatiens šaudījās no viena pie otra, taču, pirms radās iespēja Kolinam pajautāt, ko nozīmēja šīs zīmes, klasē ienāca Fornerija kungs. Viņš veselu stundu uzdeva nokauties ar tik grūtiem matemātikas uzdevumiem, ka Nikam nepietika laika domāt par vienkāršām lietām, piemēram, trim vai četriem atliektiem pirkstiem.
2.
Uz virtuves galda bija nolikta nauda un bezgala garš iepirkumu saraksts. Mammai bija sācies ilgviļņu bums. It kā rudens londonietēs būtu pamodinājis vajadzību pēc svaigām matu cirtām. Ar sarauktu pieri Niks izpētīja sarakstu. Bezgalīgi daudz saldēto picu, tad vēl lazanja, zivju pirkstiņi un gatavie makaronu ēdieni. Neizskatījās, ka mamma tuvākajā nākotnē taisītos gatavot ēdienu. Viņš nopūtās, paķēra trīs lielos iepirkumu maisus un devās uz supermārketu. Nikam atkal ienāca prātā Dena rādītās pirkstu zīmes un Kolina mēmā atbilde. Vai viņam spokojās? Tā domāja Džeimijs. "Vecais, tev ir garlaicīgi," viņš bija konstatējis. "Tev vajag kādu hobiju vai draudzeni. Vai nokārtot tev randiņu ar Emīliju?"
Niks pakampa iepirkšanās ratiņus un atkratījās no domām par skolu. Džeimijam bija taisnība, labāk raizēties par reālām problēmām. Piemēram, par to, kā aizstiept līdz mājām mammas prasītās divdesmit pudeles ar ūdeni.
Nākamajā dienā, ienākot skolā, šķita, ka gaiss zum uztraukumā. Hallē pie ieejas bija sapulcējušies daudz vairāk skolēnu nekā parasti, lielākoties viņi stāvēja, sadalījušies pa grupiņām, un sačukstējās. Sarunas saplūda vienā murdoņā, kas Nikam neļāva saklausīt atsevišķus vārdus. Vispārējā uzmanība bija pievērsta diviem policistiem, kuri mērķtiecīgi devās tā koridora virzienā, kas veda uz direktora kabinetu.
Kādā stūri Niks pamanīja Džeimiju, iegrimušu sarunā ar tamborētājiem, Aleksi, Rašidu un vēl vienu, kura vārds Nikam bija piemirsies. Ak, pareizi, viņu sauca Adrians, viņam bija trīspadsmit gadu, un parasti viņš netusēja ar vecāko klašu skolēniem. Taču Niks viņu atcerējās. Kad Adrians pirms diviem gadiem sāka mācīties šeit, pa skolu bija klīdis stāsts par viņa ģimeni: Adriana tēvs esot pakāries.
"Hei!" ar plašu žestu Džeimijs aicināja Niku pie sevis. "Šodien nu gan iet karsti!"