"Vai varam viņu apciemot?"
"Diemžēl ne. Viņš ir reanimācijā. Šobrīd nav pie samaņas un pat nemanīs, ka esam tur. Mums vienkārši jāgaida."
Juzdamies kā nokļuvis ellē, Niks to darīja abas nākamās dienas. Nemitīgi. Neatkarīgi no tā, ko vēl darīja ēda, mācījās, sarunājās ar cilvēkiem -, viņš patiesībā visu laiku gaidīja ziņu, ka Džeimijs ir pamodies un atveseļojas. Tikai reizēm Nika domas aizdreifeja, un tad acu priekšā uzausa citas ainas arēna un Bolacis, BloodWork .11 savu milzīgo cirvi, bet visbiežāk Vēstnesis tāds, kāds bija i/sk.i tījies pēdējā reizē, kad dzeltenās acis iekrāsojās sarkanas. Tas viņu mocīja. Niks nedrīkstēja domāt par Erebos, kamēr Džeimijs gulēja komā. Tomēr šie tēli aizvien atgriezās pie viņa.
Bija nedēļas nogale. Uzmanību nenovērsa pat skola. Pie katra telefona zvana Niks satrūkās, reizē panikas un cerību plosīts. "Vācies," bija pēdējais vārds, ko viņš bija metis sejā Džeimijam, un ikreiz, to atceroties, Niks iekšēji sarāvās. Nevācies, Džeimij, lūdzu, nevācieši
Pirmdien skolā ziņa numur viens, protams, bija Džeimijs. Ikviens kaut ko bija redzējis vai dzirdējis un gribēja par to pastāstīt. Nomākti klusēja tikai tie, kuri patiešām bija atradušies tiešā negadījuma vietas tuvumā. Pirmām kārtām Braina, kuru bez meikapa gandrīz nevarēja pazīt. Todien arī viņa pati bija aizvesta uz slimnīcu, melsa, ka viņai esot bijusi nepieciešama psihologa palīdzība.
Par Ēriku un Aišu neviens vairs nerunāja, un Nikam šķita, ka Aišai tas bija daudz vairāk pa prātam nekā Ērikam.
Slimnīcas priekšā aizvadītā pēcpusdiena ārēji neko nebija mainījusi Nika un Emīlijas attiecībās. Mācību stundu laikā viņi nesēdēja vienā solā un ari nepusdienoja pie viena galda. Un tomēr kaut kas bija mainījies skatieni, mazliet ilgāki smaidi vai kāds uzmundrinošs žests. Tā Emīlija vēl nekad pret Niku nebija izturējusies, un tie viņam bija vienīgie krāsainie mirkļi drūmajā un šķietami bezgalīgajā gaidu jūrā.
Otrdien beidzot bija jaunumi. Vatsona kungs tos paziņoja angļu valodas stundas laikā. "Zvanīja Džeimija vecāki, dzīvības briesmas esot pāri. Tomēr viņš joprojām tiekot turēts mākslīgā komā. Ārsti nezinot, cik vēl ilgi. Par spīti tam, šī jau ir laba ziņa. Es jums pat nespēju izstāstīt, cik ļoti par to priecājos."
Atvieglojums apskrēja telpu kā svaiga gaisa šalts. Daži aplaudēja. Kolins pielēca kājās un mazliet uzdancoja. Niks vislabprātāk būtu meties Emīlijai ap kaklu, tomēr viņi aprobežojās ar ilgu skatienu prieka un neziņas pilnu. Vatsona kungs nebija pateicis, vai garīgās atpalicības briesmas arī vairs nav spēkā.
23
Tas notika nākamajā brīvstundā. Niks sēdēja klasē un mēģināja iegaumēt ķīmijas formulas. Durvis uz gaiteni bija vaļā, un mirkli, kad viņš pacēla skatienu no grāmatas, garām gāja Kolins. Ļoti klusu, ļoti uzmanīgi. Tik uzmanīgi, ka Nikā nekavējoties pamodās interese. Viņš bez skaņas atstūma krēslu un piecēlās. Niks redzēja, ka Kolins turpina lavīties pa gaiteni uz priekšu. Tagad viņš nogriezās pa kreisi. Niks sekoja. Vai kaut kur bija paredzēta kāda slepena sapulce?
Kolins kāpa lejā pa kāpnēm. Izskatījās, ka viņš dodas uz garderobēm. Šajā stundā tā nebūtu slikta satikšanās vieta. Niks turējās pa gabalu no viņa, vienu brīdi gandrīz pazaudēja no acīm, bet atkal atrada kā jau domāja pie kāpnēm uz skolēnu garderobēm. Viņš redzēja Kolinu meklējoši virzāmies gar jaku un mēteļu rindām un beidzot apstājamies. No savas vietas Niks nevarēja labi saskatīt, ko Kolins darīja, bet iet tuvāk neuzdrīkstējās, ja negribēja, lai viņu pamana. Viņš samiedza acis un redzēja sakustamies zaļu audumu. Tikai mirklis, un Kolins jau nāca atpakaļ. Cik vien ātri spēdams, Niks nozuda tuvākajā tualetē un saskaitīja līdz piecdesmit. Tagad gan Kolinam bija jābūt projām.
Niks bez pūlēm atrada zaļo apģērba gabalu. Tas bija kādas meitenes trencis. Ko Kolins ar to darīja?
Niks palūkojās uz visām pusēm un iebāza roku trenca kabatā. Viņš sataustīja uz pusēm pārlocītu papīra lapu. Mīlestības vēstule? Tādā gadījumā Nikam par to nebija nekādas daļas. Taču, iespējams, tā bija kāda ziņa. Eh, vienalga, viņš bija pārlieku ziņkārīgs, lai tagad nepalūkotos. Niks izvilka zīmīti un atlocīja.
Kapakmens:
Darlina Pembere
Mirusi nepietiekamas izpratnes dēļ.
Lai dus mierā.
Niks jutās kā strāvas sitienu saņēmis. Šādu vēstuli dabūja ari Džeimijs. Varbūt… Niks nekavējoties atgaiņāja radušos domu, taču tā atgriezās. Kā piepūsts balons, ko mēģina pabāzt zem ūdens.
Varbūt Džeimijs krustojumā iebrauca nevis dusmu un neuzmanības dēļ. Varbūt viņš bremzēja vai vismaz mēģināja to dant. Viņš bija parādījis Nikam zīmīti ar kapakmeni. Drauds, ko viņš neuztvēra nopietni. Džeimijs gan. Un nu…
Kādam sabojāt bremzes vai iemaisīt tējā milzu devu Digitalis atšķirība nav pārāk liela.
Kolins. Kolins dāļāja nāvi vēstošās ziņas. Vai viņš bija arī tas, kurš draudus īstenoja?
Daudz nedomādams, Niks uzskrēja pa kāpnēm, joņoja pa gaiteni, kas veda uz kafetēriju un tur jau Kolins bija lēni gāja, it kā nekas nebūtu noticis.
"Tu, dirsa!" Niks uzklupa no aizmugures, un, izsisti no līdzsvara, abi nogāzās zemē.
"Nik? Nik, kas, tu nenormāls esi, vai?"
Atbildes vietā Niks bāza Kolinam sejā zīmīti, berzēja vaigos, degunā un acīs.
"Vai tu šito pazīsti? Jā? Kādreiz jau esi redzējis?"
"Laid vaļā, idiot! Kas tas ir?"
"Cūka tāds!"
Viņi bija pārāk skaļi kafetērijas durvīs jau sāka snaikstīties ziņkārīgie. Niks atlaida Kolinu, un abi pierausās kājās.
"Darlīna Pembere, jā? Vai arī viņa drīz cietis negadījumā?"
Kolins blenza uz zīmīti un nu tikai aptvēra notiekošo. "Tūlīt pat atdod!"
"Prātā nenāk!"
"Tu to nevari tā vienkārši savākt… man vajadzēs…"
Kolins metās virsū Nikam, taču tas uzbrukumu jau bija gaidījis un izvairījās. Viņš ar baudu pārplēsa zīmīti vidū pušu, pēc tam saplosīja to sīkos gabaliņos un iespieda Kolinam saujā. "Še! Šito vari iebāzt Darlīnai mēteļa kabatā. Es viņai pateikšu, no kā tā ir."
Kolina sejā atspoguļojās reizē naids un neziņa. "Tā tu nedrīksti rīkoties."
"Nu tev ir bail, jā? Tavs draudziņš ar dzeltenajām acīm nebūs laimīgs."
"Apklusti!"
"Nu būs zaudēts pāris līmeņu." Ar acu kaktiņu Niks redzēja tuvojamies tamborētājus, kurus strīds pievilka gluži kā maitasputnus maita. Dens smaidīja pār visu ģīmi, bet Aleksis šķita nedrošs.
"Tu Džeimijam to nodarīji! Atzīsties! Viņš ir uz tavas sirdsapziņas! Es pie viņa redzēju tavu vēstulīti. Vai vismaz bija tā vērts? Vai dabūji par to pārīti foršu zābaciņu?"
Kolinam ietrīsējās nāsis, un viņš spēra soli Nika virzienā. Viņa dūres bija tik cieši savilktas, ka Niks varēja skaidri redzēt asinsvadu tīklojumu uz rokām.
"Tu to vēl nožēlosi," Kolins noteica, pagriezās un aizgāja.
Tikai pārnācis pēcpusdienā mājās, Niks saprata, ka bija izdarījis milzīgu kļūdu ļāvies dusmām un oficiāli sevi izziņojis par Erebos ienaidnieku. Kaut arī nevarēja pierādīt, ka Džeimija negadījumam bija kāds sakars ar spēli.
Paņem knaibles, ko atradīsi zem parka soliņa līdzās skolas vārtiem, un pārknieb zilā velosipēda bremžu vadus. Tā ar Manchester United uzlīmi uz vidējās stangas.
Viņš to burtiski redzēja acu priekšā. Šņikt šņākt, un kārtībā. Viens līmenis klāt. Pilnīgi iespējams, ka tas nemaz nebija Kolins, sabotieris varēja pat nezināt, kam piederēja divritenis.