Iekšējā balss deva padomu uzrakstīt angļu valodas stundā uzdoto eseju, pirms ķerties pie Erebos, taču tai nebija izredžu ziņkāre bija pārlieku liela. Viņš atvēra vāciņu, saviebās, ieraudzījis Brainas rokrakstu, un ievietoja disku lasītājā. Pagāja dažas sekundes, līdz atvērās logs.
Ne filma, ne mūzika. Spēle.
Instalācijas logs rādīja drūmu bildi. Fonā varēja saskatīt sabrukušu torni nodegušas ainavas vidū. Torņa priekšā kailā zemē iedurts zobens ar rokturim piesietu sarkanu lakatu. Tas plandījās vējā kā pēdējā atmiņa par dzīvi mirušo valstībā. Visam pāri, arī sarkanā krāsā, liecās uzraksts Erebos.
Nika vēders satraukti kņudēja. Viņš noregulēja skaļāk skaņu, taču mūzika neatskanēja, vien dobji dārdi, it kā tuvotos negaiss.
Ar nenoteiktu sajūtu, ka ir kaut ko aizmirsis, Niks novietoja peles bultu virs instalēšanas pogas… protams, vīrusu skenēšana.
Viņš pārbaudīja DVD datus ar divām dažādām programmām un, kad abas deva zaļo gaismu, atviegloti nopūtās. Tātad aiziet!
Zilais instalācijas rādītājs pildījās mokoši lēni. Ar sīkiem jo sīkiem grūdieniem. Vairākkārt šķita, ka dators ir nobrucis, nekas nekustējās. Lai pārbaudītu, Niks pastumdīja šurpu turpu peli tomēr nē, peles bultiņa kustējās. Kaut ari lēni un saraustīti. Niks nepacietīgi dīdījās pa krēslu. Divdesmit pieci procenti, nevar būt! Tad jau viņš mierīgi varēja aiziet uz virtuvi un paņemt kaut ko dzeramu.
Kad pēc dažām minūtēm atgriezās, lejupielādēts bija trīsdesmit viens procents. Niks nolamājās, atkrita krēslā un paberzēja acis. Sūdu būšana.
Pēc apaļas stundas bija sasniegti simts procenti. Niks jau iekšēji uzgavilēja, bet ekrāns pēkšņi satumsa. Un palika tumšs.
Nekas nelīdzēja. Ne datora dauzīšana, ne taustiņu kombinācijas, ne dusmu izvirdums. Ekrāns rādīja nepielūdzamu tumsu.
Tomēr, kad Niks jau bija padevies un gribēja spiest restartēšanas pogu, kaut kas notika. No tumsas iznira sarkani burti, vārdi, kas pulsēja, it kā tos ar asinīm un dzīvību apgādātu pukstoša sirds.
"Ienāc!
Vai griezies atpakaļ!
Šis ir Erebos."
Nu beidzot! Niks, priecīgi satraukts, izvēlējās "Ienāc!".
Pārmaiņas pēc ekrāns atkal uz vairākām sekundēm satumsa. Niks atgāzās krēslā. Cerams, ka spēle nebūs tik lēna visu laiku. Tā nevarēja būt datora vaina. Tas bija viens no pašlaik pieejamiem jaudīgākajiem, procesors un video karte zibenīgi, un visas pirms tam spēlētās spēles gāja bez aizķeršanās.
Pamazām ekrāns kļuva gaišāks, atklājot ļoti reāla izskata ainavu ar meža izcirtumu un mēnesi pār to. Vidū tupēja kāds ar saplēstu kreklu un izdilušās biksēs. Bez ieroča, tikai ar nūju. Tas acīmredzot bija viņa čars. Izmēģinādams Niks noklikšķināja tam līdzās, čars pielēca kājās un devās precīzi norādītajā virzienā. Okay, vadība bija muļķu droša, un pārējo viņš ari drīz sapratīs. Šī galu galā nebija viņa pirmā spēle.
Nu tad aiziet! Tikai uz kurieni? Nebija ne ceļa, ne norādes. Varbūt karte? Niks bez rezultātiem izmēģināja dažādas taustiņu kombinācijas, lai atrastu inventāru vai spēles izvēlni. Nekā nebija. Ne norāžu par to, kas jāmeklē, ne informācijas par spēles mērķiem, nedz ari pārējo spēles varoņu. Tikai sarkans stabiņš, kas rādīja atlikušo dzīvību, un zem tā zils, kas, iespējams, rādīja izturību. Niks izmēģinājās visdažādākās taustiņu kombinācijas, kas bija darbojušās citās spēlēs, taču šajā gadījumā tās neko nelīdzēja.
Šī spēle laikam ir pilna ar programmēšanas kļūdām, viņš saīdzis nodomāja. Niks pamēģināja, kas notiek, ja uzklikšķina tieši uz noskrandušā tēla. Virs galvas parādījās uzraksts "Bezvārdis".
"Arī labi," Niks nomurmināja. "Noslēpumainais Bezvārdis." Viņš savam noplukušajam čaram lika kādu gabalu skriet taisni, pēc tam pa kreisi un visbeidzot pa labi. Visi virzieni šķita vienlīdz nepareizi izvēlēti, un neparādījās neviens, kuram varētu kaut ko pajautāt.
"Nē, nu patiešām nenormāli cool," viņš domās atdarināja Brainas balsi. Tomēr… Kolinu, šķiet, arī bija aizrāvusi šī spēle. Un Kolins nebija idiots.
Niks nolēma čaram likt skriet taisni uz priekšu un nodomāja, ka tā darītu viņš, ja būtu apmaldījies. Dotos vienā virzienā. Gan jau kaut ko atrastu, un katrs mežs taču reiz beidzas.
Niks koncentrējās uz savu Bezvārdi, veikli izvairījās no kokiem un ar nūju pasita malā traucējošos zarus. Bija skaidri dzirdams katrs čara solis, žagari lūza zem kājām, un sakaltušās lapas švīkstēja. Kad viņš rāpās pāri klintij, lejup ripoja mazi akmentiņi.
Aiz klints zeme kļuva mitrāka. Bezvārdis vairs netika tik ātri uz priekšu, jo kājas stiga līdz potītēm. Niks bija iespaidots. Viss notiekošais bija nenormāli reāls. Netrūka pat žļurkstoši šmaukstošās skaņas, ko radīja brišana pa dubļiem.
Bezvārdis turpināja cīnīties uz priekšu, bet sāka aizelsties. Zilais stabiņš bija sarāvies par trešdaļu. Pie nākamās klints Niks ļāva čaram atpūsties. Tas ar plaukstām atbalstījās pret augšstilbiem un nokāra galvu acīmredzami cenzdamies atgūt elpu.
Kaut kur netālu vajadzēja būt strautam. Niks dzirdēja ūdens burzguļošanu un pārtrauca atpūtu. Viņš sūtīja Bezvārdi uz labo pusi, kur drīz ari uzgāja sīku tērci. Čars, joprojām elsdams, pie tās apstājās.
"Nu padzeries taču," Niks teica. Viņš uzklikšķināja bultiņu uz leju un bija sajūsmā, kad Bezvārdis patiešām pieliecās un dzēra, ar sauju smeldams ūdeni no strauta.
Pēc tam atkal gāja ātrāk. Zeme vairs nebija tik slapja un koki tik biezi saauguši. Tomēr joprojām trūka jebkādu orientieru, un Niks sāka baidīties par to, ka stratēģija tikai-taisni-uz-priekšu būs bijis šāviens tukšumā. Ja vien viņš varētu labāk pārlūkot apkārtni, ja būtu kāda karte vai…
Pārlūkot! Niks pasminēja. Redzēs, varbūt viņa virtuālais Es spēj ne tikai pieliekties, bet arī rāpties! Viņš izvēlējās varenu koku ar zemiem zariem, nostādīja čaru tā priekšā un uzklikšķināja bultiņu uz augšu.
Bezvārdis rūpīgi nolika malā savu nūju un pa zariem rāpās augšup. Tas apstājās, tiklīdz Niks atlaida taustiņu, un rāpās tālāk, kad atkal to piespieda. Niks uzsūtīja čaru, cik vien augstu iespējams, līdz zari kļuva pārāk smalki, sāka liekties zem viņa svara, un tas gandrīz noslīdēja lejā. Tikai tad, kad varēja droši nostāties, Niks sadūšojās palūkoties apkārt. Skats bija fantastisks.
Pilnmēness augstu debesīs meta blāvu gaismu pār zaļi sudrabotu un šķietami nebeidzamu koku jūru. Pa kreisi varēja saskatīt kalnu grēdas pakāji, pa labi turpinājās līdzenums. Taisni priekšā ainava bija pauguraina. Uz dažiem pauguriem kā spoži adatas dūrieni vīdēja sīkas gaismiņas. Tās liecināja par ciematiem.
Nu re, Niks triumfējoši nodomāja, ceļš taisni-uz-priekšu tomēr ir pareizs.
Viņš jau bija novietojis pirkstu virs bultas uz leju, kad pamanīja silti dzeltenu gaismas atblāzmu starp kokiem. Tas izskatījās daudzsološi. Ja dotos mazliet pa kreisi, pēc dažām minūtēm viņš atdurtos pret gaismas avotu. Varbūt māju? Niks dabūja lejā čaru, kur tas, savācis savu nūju, skrēja tālāk. Nepacietīgi kodīdams apakšlūpu, Niks cerēja, ka ir pareizi iegaumējis virzienu.
Jau drīz starp koku stumbriem šķita manāms pirmais vājais gaismas atspīdums, un tieši tajā brīdī viņš atdūrās pret šķērsli: zemē bija plaisa. Pārāk plata, lai čars tai pārlēktu. Nolādēts! Plaisa sniedzās tālu uz abām pusēm un izgaisa kaut kur tumsā starp kokiem. To apejot, Bezvārdis zaudētu daudz laika un, iespējams, arī orientēšanos.
Kritušo koku Niks atklāja tikai pēc tam, kad kādu brīdi bija pavadījis lamādamies. Ja to izdotos novietot pareizā pozīcijā…