Tajā vakarā Niks apsēdās pie datora, pārbaudīja e-pastus un apsvēra, ko teikt Darlīnai Pemberei. Vai viņam ar to vispār jārunā?
Viņš domīgi riņķoja peles kursoru ap vietu, kur agrāk atradās sarkanais E. Vai viņš tagad gribētu atrasties kādā alā vai pie ugunskura? Jā. Nē. Jā. Viņš labprāt papļāpātu ar pārējiem. Par visu vairāk viņš priecātos, ja varētu sadalīt Vēstnesi kaulainajās sastāvdaļās.
Trešdien brīvstundā Emīlija sagaidīja Niku pie bibliotēkas. Viņi bija gandrīz vieni, jo lielākā daļa nīka pagalmā, baudot vienu no pēdējām skaistajām rudens dienām.
"Man ir jaunumi," Emīlija teica.
"Par Džeimiju?"
"Nē."
Netālu garām gāja tamborētāji. Viņi nesarunājās, drīzāk izskatījās, it kā patrulētu. Pamanījis Niku, Aleksis pasmaidīja un pacēla sveicienam roku, savukārt Dens briesmīgi saverkšķīja savu cūciņģīmi.
Niks iestūma Emīliju bibliotēkā, un abi nolīda vistālākajā kaktā. Emīlijā burtiski kūsāja enerģija.
"Nu, stāsti taču!"
Viņa pasmaidīja, atvēra somu un izņēma diska vāciņu, uz kura kāds apaļīgā rokrakstā bija uzrakstījis EREBOS.
To ieraugot, Nikam cauri, cita citu nomainot, izskrēja vispretrunīgākās emocijas. Noliegums. Raizes. Kāre. "Tu spēlēsi?"
"Jā, manuprāt, ir īstais laiks sākt."
Niks aplūkoja DVD, pēc kā vēl nesen tik kvēli bija alcis. Tagad Emīlija varēs izzināt Erebos, ceļos pa tā dīvainajiem drausmi skaistajiem apvidiem, ļausies pārgalvīgiem piedzīvojumiem. Nika sirdi sažņaudza ilgas pēc tā visa. Viņš negribīgi pakratīja galvu.
"Džeimijam bija taisnība? Tu vairs nespēlē, jā?"
Viņš pamāja ar galvu un aizsmakušā balsī atzinās: "Izlidoju."
"Eh, žēl! Tad mēs nevarēsim spēlēt kopā."
"Nē." Niks iekoda sev lūpā. Tas bija labi. Viņš zināja, ka tas bija labi. Visi tie uztraukumi, sasprindzinājums, nervu kairinājums… Viņam to vairs nevajadzēja.
"Kā tad tā… Kāpēc tu pārdomāji? Sākumā taču par spēli ne dzir dēt negribēji."
"Tā ir, bet es gribu saprast, kas jūs visus tā fascinē." Viņa domigi lūkojās sāņus. "Džeimijs bija pārliecināts, ka ši spēle nav tikai spēle. Viņam bija pašam sava teorija par to." Emīlija grozīja rokās vāciņu. "Džeimijam šķita, ka aiz šīs spēles slēpjas kas vairāk. Mērķis, vai saproti? Viss, kas notiek realitātē, taču notiek kāda labā. Vai tu ta nedomā? To noskaidrot varu, tikai pati izmēģinot spēli. Tāpēc ari šur un tur ieminējos, ka esmu ieinteresēta dabūt kopiju."
Niks atcerējās, ka arī pats bija par to ziņojis Vēstnesim, un gan jau vēl kāds spēlētājs to būs darījis.
"Nu, vienīgais man zināmais spēles mērķis ir ļaundara Ortolana iznīcināšana," teica Niks. "Viss, kas notiek reālajā pasaulē, ir saistīts tikai ar spēles pasargāšanu no tiem, kam tā nepatīk."
"Tā kā Džeimijam? Tādā gadījumā mums jāmēģina to apturēt."
Apturēt. Niks domāja par negadījumu, asinspeļķi un zināja, ka Emīlijai ir taisnība. Kaut arī pēc tam Nikam uz visiem laikiem būtu laupīta iespēja vēl kādreiz atgriezties Baltajā pilsētā vai piedalīties Arēnas cīņās. Viņš nopūtās. "Es nezinu, kā to izdarīt, bet mēs varam pamēģināt."
Bibliotēkas durvis atvērās un tika klusi aizvērtas. Niks ar zīmēm rādīja Emīlijai, lai izturas klusi, bet nācējs izrādījās tikai Boltona kungs, reliģijas skolotājs.
"Taču mums ellišķīgi jāuzmanās," Niks čukstēja, "ja viņi pamanīs, var gadīties, ka… nu var kļūt baigi bīstami. Spēle ir nenormāli viltīga. Es vēl neesmu pārliecināts, vai tā tiešām gribēja novākt Džeimiju, bet zinu, ko tā gribēja nodarīt Vatsona kungam." Emīlija vaicājoši savilka uzacis.
"Citreiz izstāstīšu," Niks teica. "Pārspēt spēli viltībā būs grūtāk, nekā tu vari iedomāties. Turklāt, tiklīdz tu kļūsti aizdomīgs vai tev kaut kas neizdodas, tā nepagūsti aizskaitīt ne līdz pieci un esi laukā." To sakot, viņa domās spārnus iepleta akmens dēmons. Niks to padzina.
Emīlija šķelmīgi pasmaidīja tādu viņš meiteni redzēja pirmo reizi.
"Es uzmanīšos. Un es domāju…" Šoreiz viņa palūkojās apkārt un pieklusināja balsi līdz čukstam. "Vai tu man palīdzēsi? Es neko nesaprotu no datorspēlēm, esmu spēlējusi tikai Solitar."
Nikam tūlīt pat prātā iešāvās pirmais likums: spēlējot jābūt vienam.
Kas notiktu, ja viņi būtu divi? Vai spēle to pamanītu? Niks dziļi ieelpoja. Jāmēģina.
"Protams, palīdzēšu, turklāt ar lielāko prieku. Ar maniem padomiem tu ātrāk tiksi uz priekšu."
"Lieliski!" viņa staroja. "Pēc tējas piekāpsi pie manis? Labi? Man derētu uz pussešiem."
Niks bija pārmēru precīzs. Desmit minūtes pirms norunātā laika viņš jau stāvēja pie Emīlijas mājas Hltflldgārdenā un mēģināja izzīlēt, kurš varētu būt viņas logs.
Viņš bija uzmanijies. Pēc vakardienas incidenta ar Kolinu Niks rēķinājās, ka viņam varētu sekot. Taču nē Niks palūkojās apkārt -, iela bija gandrīz tukša. Neviens nezināja, kurp viņš dodas.
Niks vēl negribēja zvanīt tas izskatītos pārsteidzīgi, tāpēc pastaigājās pa jaukajām un koptajām apkārtnes ieliņām.
Viņš iedomājās, ka neko nebija atnesis Emīlijai, bet stilīga dāvaniņa būtu kā apliecinājums, ka viņš bija oriģināls tipiņš ar "dziļu iegrimi". Tagad tam diemžēl vairs nepietika laika. Taču, ja viņam šoreiz izdotos neuzvesties pilnīgi stulbi, par to varētu padomāt nākamajā reizē.
Precīzi pussešos Niks zvanīja pie durvīm, un Emīlija atvēra. Kā izrādījās, viņas istaba atradās zem paša jumta slīpuma. Tā nelīdzinājās rozīgi pūkainajām lellīgajām istabām ar rotaļu dzīvniekiem gultā un filmzvaigžņu plakātiem pie sienām, drīzāk tā bija pieauguša cilvēka istaba. Divi grāmatplaukti, zema gulta un atpūtas krēslu komplekts ar galdiņu, uz kura arī kaudzē krājās grāmatas. Zem slīpā jumta atradās pedantiski sakārtots rakstāmgalds ar atvērtu laptopu. Ja Emīlija jelkad pieteiktos pretvizītē, Nikam pirms tās nāktos veikt apjomīgu tīrīšanas un kārtošanas akciju.
"Mums jāuzvedas klusi, mamma pirms pusstundas apgūlās. Var gadīties, ka viņa šodien vairs nenāks laukā no savas istabas."
Niks nepārjautāja, kaut gan šķita neparasti, ka pieaugusi sieviete jau tik agri pēcpusdienā gāja gulēt. Lai vai kā, viņu iecerei tas derēja ideāli.
"Mēs netrokšņosim. Sākumā spēle ir klusa. Vēlāk būs jāizmanto austiņas. Dažādu iemeslu dēļ. Es kādu redzēju ejam bojā, jo viņš pārāk maz klausījās."
"Austiņas," Emīlija pamāja. "Okay, varam sākt?"
Viņa izņēma no kabatas DVD un ievietoja iekārtā. "Spēle vienkārši jāinstalē pie manām pārējām programmām? Man kaut kas īpašs jāņem vērā?"
"Nē. Vēl ne."
Atvērās instalēšanas logs. Tur jau atkal viss bija. Sabrukušais tornis nodegušas ainavas vidū. Sausajā zemē iedurts zobens ar sarkanu lakatu ap rokturi. Erebos debesīs rotājās sarkans uzraksts.
Niks juta kuņģī pulsējam uztraukumu. Viņš gar bikšu starām noslaucīja sasvīdušās plaukstas.
"Apstiprināt?" Emīlija vaicāja.
"Protams."
Viņa uzklikšķināja uz Install. Zilais stabiņš, kas rādīja instalēšanas progresu, sāka kustēties smagnēji, kā vienmēr.
"Tagad paies kāds bridis," Niks noteica, neizlaizdams to no acīm. Ar ko viss sākās? Ar mežu. Jā, pareizi, un tūlīt tas atkal būs redzams. Katra stabiņa sakustēšanās viņu tuvināja Erebos. It kā viņš sēdētu vilcienā, kas veda mājup.
Emīlija vēroja Niku. "Vai tevi kas satrauc?"
"Ko? Nē! Es tikai… mani interesē, kāda tev šķitīs spēle."
"Nu pagaidām tā galvenokārt ir lēna," Emīlija atteica un atbalstīja zodu rokās.