Viņi klusēdami kādu brīdi gaidīja. Niks pārmaiņus aplūkoja zīmuļu trauku uz rakstāmgalda, datora ekrānu un Emīlijas profilu. Istabā nekur neredzēja zīmējumus. Žēl, viņi būtu varējuši parunāt par tiem.
"Vai tava mamma vienmēr tik agri iet gulēt?" Niks pajautāja, kad klusēšana pārāk ieilga. Tiklīdz jautājums bija izskanējis, tas pēkšņi šķita nepiedienīgs, un Niks vēlējās, kaut nebūtu vaicājis.
"Viņai pašlaik ir grūti, un tad viņa vienmēr daudz guļ, maz ēd un vēl mazāk runā." Emīlija saspringti vēroja instalācijas logu. "Tā tas ir, kopš Džeks nomira. Tas uznāk un pāriet. Esmu pie tā pieradusi gandrīz tāpat kā pie gadalaiku maiņas."
"Un tēvs?"
"Apprecējās otrreiz, divi bērni, Dereks un Rozija. Jauna spēle, jauna laime." Emīlija pakustināja peli, kā cerot, ka tas paātrinās instalēšanas procesu. "Saproti mani pareizi, es uz viņu nedusmojos. Tas nebija izturams, un viņš gluži vienkārši neizturēja. Es nenormāli priecājos par abiem mazajiem. Tikai vēlētos, kaut varētu notīties tāpat kā viņš."
Nikam bija vajadzīgs laiks tikko dzirdētā sagremošanai. "Skolā tu par to nekad neesi runājusi."
"Ar tevi ne, taisnība."
Bet ar Ēriku droši vien gan. Uz mirkli uzbangoja senā greizsirdība. Taču tagad Emīlija bija kopā ar viņu. Sarunājās ar viņu.
"Kā ir ar tevi? Vai tev ir māsas vai brāļi?" Emīlija gribēja zināt.
"Jā, viens brālis. Viņš ir piecus gadus vecāks par mani un vairs nedzīvo kopā ar mums."
"Vai jūs labi saprotaties?"
"Jā, ļoti." Niks iedomājās Finu, mēģināja iztēloties, kā būtu viņu zaudēt, bet tūlīt pat pārtrauca. Viņš nesaprata, kā Emīlija to bija spējusi izturēt.
"Diemžēl Fins ir sastrīdējies ar vecākiem. Pareizāk sakot, ar tēti. Viņi nesarunājas."
"Kāpēc?"
Niks dziļi ievilka gaisu. "Nu, mans tēvs vienmēr ir vēlējies kļūt par ārstu, bet vecāki nevarēja atļauties finansēt viņa studijas. Tagad viņš strādā par slimnieku kopēju Princeses Greisas slimnīcā. Nezinu, vai viņš jelkad ar to samierināsies. Lai vai kā, bet viņam bija skaidrs, ka par ārstu jākļūst Finam."
"Taču viņš negribēja?"
"Sākumā gribēja, zaurēja kā nenormāls, un sekmes varbūt pat būtu bijušas pietiekami labas. Taču tad Fins pārdomāja. Viņš iepazinās ar Rebeku, un atā, medicīna!"
Emīlija pašķielēja uz Niku. "Kāpēc tad tā?"
"Rebeka tikko kā bija kļuvusi par tetovēšanas studijas īpašnieci. Finam tā lieta nenormāli iepatikās, viņš uz to bija kā sadedzis. Mācījās vairākos kursos. Tagad tetovē un taisa pīrsingus kā pasaules čempions. Mans tēvs paziņoja, ka nekad vairs ar viņu nerunās."
Emīlijas sejā pazibēja smaids, bet tūlīt pat izdzisa.
"Tagad par ārstu ir jākļūst tev?"
Viņa Nika tēvam redzēja cauri, to pat nepazīdama.
"Nūjā, viņš ļoti priecātos, un arī mani tas interesē."
Tagad gan Emīlija pagriezās ar seju pret Niku un uzlūkoja, kā gribēdama pārbaudīt, vai viņš saka patiesību.
"Tātad tu nedusmojies uz brāli, ka tagad tev ir jābūt atbildīgam par sava tēva sapņiem?"
Atbildes vietā Niks uzgrieza meitenei muguru un pacēla astē saņemtos matus, atsedzot sprandu. "Nē, es uz viņu nedusmojos. Nemaz."
Kaut arī Niks tos reti aplūkoja, viņš precīzi zināja, kā izskatījās abi lidojošie kraukļi, ko Fins viņam bija uztetovējis tur, kur pie galvas pamatnes sākas matu līnija. Niks sajuta Emīlijas pirkstus kā vieglu gaisa plūsmu pieskārāmies tetovējumam. Viņš norija siekalas.
"Kāpēc kraukļi?"
"Sākumā tāpēc, ka mums abiem ir tik tumši mati. Mamma mūs pat sauca par "krauklēniem". Bet Fins apgalvo, ka kraukļi nes laimi, un tā mums abiem var noderēt. Nu un tad vēl tāpēc, ka… tas ir kā zīmogs vai zīme, ka mēs esam kopā."
Nikam par lielu nožēlu, Emīlija noņēma plaukstu no viņa skausta, un mati atkal nosedza tetovējumu.
"Viņam patiešām ir ķēriens, tam tavam brālim. Izskatās ļoti skaisti."
Instalēšana pamazām tuvojās nobeigumam. Emīlija aizgāja uz virtuvi pēc pudeles GingerAle un divām glāzēm. Viņai atgriežoties, ekrāns jau bija satumsis.
"Vai tā jābūt?"
"Jā, ari es sākumā domāju, ka kaut kas nav kārtībā, bet mazliet jāuzgaida."
Melns, melns, melns. Tad parādās burti, sarkani un pulsējoši.
"Ienāc!
Vai griezies atpakaļ!
Šis ir Erebos."
"Nu tad aiziet," teica Emīlija un uzklikšķināja uz "Ienāc!".
Tumšs mežs, mēnesgaisma. Meža norā sakņupis Bezvārdis. Tas izskatījās gluži tāpat kā Nika cars, pirms kļuva par Sariusu. Raugoties, kā Emīlija iepazīstas ar Bezvārža vadīšanu, Niku pārņēma skumjas.
"Likt viņam skriet ir vienkārši," viņa teica, "bet vai viņš vēl ko prot?"
"Jā, rāpties kokos, cīnīties… visu! Vēlāk uzzināsi taustiņu kombinācijas īpašām spējām, bet līdz tam vēl jāpaiet kādam laikam."
Emīlija lika Bezvārdim pastaigāties pa meža klajumu un visu rūpīgi aplūkoja, pirms izvēlējās, kurp doties tālāk.
"Domāju, ka iešu uz to pusi, kur mežs nav tik biezs. Man taču nav jānopūlas vairāk, nekā nepieciešams."
Zari zem kājām brīkšķēja, koku galotnēs šalca vējš. Ja viss notiktu pēc Nika prāta, Emīlijas čars daudz ātrāk tiktu izdzīts cauri šim pirmajam posmam, tomēr Niks centās apvaldīt nepacietību. Viņa jau tā ar visu veikli tika galā, it sevišķi, ņemot vērā, ka bija iesācēja datorspēlēs. Atšķirībā no Nika Emīlija savu caru nenodzina līdz izturības limita galējai robežai, bet spēku sadalīja. Tikai pēc divdesmit minūšu maldīšanās pa mežu viņa atkal vaicāja padomu Nikam: "Vai ir kāds mērķis? Vai tā ir pacietības pārbaude?"
"Mērķis ir. Kaut kur jābūt ugunskuram un kādam, ar ko vari aprunāties."
Tāpat kā Niks savulaik koku, tā tagad Emīlija, lai orientētos, izmantoja augstu klinti. Bezvārdis rāpās augšup, un izturības rādītājs pirmo reizi mazliet saruka. Taču to atsvēra skaistā ainava visapkārt koku galotņu jūra, pa labi pakalns, nosēts sīkiem gaismas punktiem, kas liecināja par apdzīvotu vietu.
"Tur!" iesaucās Niks un ar pirkstu parādīja uz blāvu zeltaini baltu laukumu starp kokiem. "Tev jāiet turp!"
Emīlijas izbrīnīti uzjautrinātais skatiens ļāva noprast, ka viņš bija reaģējis pārlieku kaismīgi.
"Tātad… jāiet uz turieni. Ja nu tas tevi interesē."
Ceļā uz ugunskuru arī Emīlijai gadījās šķērslis. Tā nebija plaisa zemē kā Nika spēlē, bet nepārkāpjama siena. Katru reizi, kad Bezvārdis tai mēģināja pieķerties un pārrāpties, no sienas nodrupa akmeņi un zeme.
"Ko nu?" Emīlija vaicāja pēc piektā neveiksmīgā mēģinājuma.
"Tev jāiemācās atrisināt šādas problēmas. Tas vēlāk ļoti noderēs. Iedomājies, ka tā ir īstenība. Ko tu darītu?" Niks jutās kā muļķīgs skolotājs, bet gribēja, lai Emīlija saprot, cik te viss bija forši un reāli.
Emīlija mācījās ļoti ātri. Viņa lika Bezvārdim sanest pie mūra vienkopus atlūzas un, neaizmirsdama sekot līdzi izturības rādītājam, laiku pa laikam ļāva tam atpūsties, un galu galā bez problēmām pārrāpās pāri sienai.
Otrā pusē viņi jau redzēja ugunskura atspīdumu. Niks pazina pelēko ēnu, kas iezīmējās turpat līdzās, un sirds ritms palēninājās. Tālāk viņš Emīlijai nepalīdzēs, meitenei pašai bija jāatklāj viss, ko piedāvāja Erebos.
Kad Bezvārdis tuvojās, cilvēks pie ugunskura pat nepakustējās. Taču ekrāna malā parādījās sudrabaini vizoši burti.
"Esi sveicināts, Bezvārdi! Es tevi gaidīju."
Niku viņš tā nebija sveicinājis, bet bija uzslavējis par ātrumu. Un par atjautību.