Emīlija veda savu čaru tuvāk pie uguns sēdošajam un mēģināja ielūkoties zem kapuces. Taču viņš pats pacēla galvu. Niks bija gandrīz aizmirsis šauro seju ar mazo muti; vēlāk šis cilvēks spēlē vairs neparādījās.
"Tu esi ziņkārīgs. Tas tev var palīdzēt, bet var arī iznīcināt. Apzinies to!"
Emīlija uzmeta Nikam nedrošu skatienu.
"Vai vēlies iet tālāk?" vaicāja vīrs. "Tikai kļuvis par Erebos sabiedroto, vari ar to sacensties. Tas tev jāzina."
Joprojām nesaprašanā Emīlija lūkojās no Nika uz ekrānu un atpakaļ.
"Viņš gaida atbildi," Niks teica un norādīja uz tastatūru.
"Patiešām?"
"Jā. Pamēģini, tad jau manīsi."
Emilija uzlika pirkstus taustiņiem, sākumā vilcinājās, bet tad uzrakstīja: "Ko tas nozīmē kļūt par Erebos sabiedroto?"
Vīrs pabakstīja ugunskuru ar spieķi, gaisā uzlidoja un izdzisa dzirksteļu spiets.
"Tas nozīmē pārkāpt robežas, pārvarēt ierobežojumus. Tikai no tevis ir atkarīgs, ko tas nozīmēs pašās beigās."
Emīlija noņēma rokas no taustiņiem un apstulbusi uzlūkoja Niku. "Viņš man tikko atbildēja. Kā tā var būt?"
"Nav ne jausmas," Niks izmeta. "Tas ir neparastais šajā spēlē." Viņš apslēpa smaidu, jo redzēja, ka Emīlijas interese ir pamodināta.
Sāka skanēt maiga melodija, tajā varēja atšķirt flautu un vijoļu skaņas, ļoti glāsmaina, ļoti pavedinoša. Tā Niku pārsteidza, jo savā Erebos laikā viņš tādu melodiju nebija dzirdējis. Ne reizi.
"Vai jūs man ieteiktu kļūt par Erebos sabiedroto?" rakstīja Emīlija. "Vai ieteiktu doties tālāk?"
Vīrs ilgi un nenovērsdamies uzlūkoja Emīliju.
"Nē."
"Kāpēc?"
"Tāpēc, ka tumsa ir pilna slazdu un bezdibeņu. No dažiem veselam laukā netikt. Daži kādu aprij uz visiem laikiem."
Nikam šķita, ka Emīlija ir pilnībā aizmirsusi par viņa klātbūtni. Meitene blenza uz vārdiem, rokas nedaudz paceltas virs tastatūras, un beidzot uzrakstīja to pašu jautājumu, ko reiz jau bija uzdevis Niks.
"Kas jūs esat?"
Virs domīgi pielieca galvu, joprojām neizlaizdams Emīliju no acīm.
"Es esmu Mirušais. Nekas vairāk."
Emīlija skaļi ievilka elpu.
"Ja esat miris, tad ko darāt šeit?"
"Es gaidu un uzmanu. Nu, vai tu iesi tālāk? Vai griezīsies atpakaļ?"
Viņam bija zaļas acis, Niks konstatēja, un ļoti dzīvas. Nīks būtu varējis zvērēt, ka ir tās jau redzējis. Sejā no miesas un asinīm.
"Es došos tālāk," Emīlija rakstīja. "Jūs jau to gaidījāt."
"Visi tā dara," atbildēja mirušais vīrs. "Griezies pa kreisi un skrien gar avotu līdz aizai. Dodies tai cauri. Pēc tam… tad jau manīsi."
To viņš teica arī man, atcerējās Niks. Taču tas nebūt nebija viss.
"Un klausi Vēstnesim ar dzeltenajām acīm."
Niks brīdināja Emīliju no niknajiem krupjiem, kas bija uzbrukuši viņam, taču, pienākot pie aizas, pretinieks parādījās no augšas. Mazi, bet plēsīgi sikspārņi ielenca Bezvārdi un ar asiem zobiem kampa, ko spēja. Sarkanais dzīvības rādītājs pamazām saīsinājās.
"Izmanto koku! Spied kreiso taustiņu!" Nikam nācās savaldīties, lai neizrautu Emīlijai no rokām peli un nenogalinātu sikspārņus. "Ar escape vari viņus nokratīt. Ar space tu palecies."
Cīņa ieilga, un Bezvārdis zaudēja diezgan daudz asiņu, tomēr Emīlijai izdevās piebeigt visus sikspārņus.
"Gaļu vari paņemt līdzi," Niks skaidroja, "vēlāk pilsētā varēsi pārdot."
Paraustījusi plecus, Emīlija savāca sikspārņu atlikumus. "Kas tālāk?"
Taču viņas jautājumu pārtrauca tuvojošos pakavu klaboņa. Niks, pašam negribot, sarāvās ko Vēstnesis teiktu, ja viņu te pamanītu? taču jau nākamajā mirklī atjēdzās. Viņš mani nevar redzēt. Viņš redz tikai Bezvārdi. Es nudien neesmu normāls.
Emīlija lika Bezvārdim turpināt ceļu cauri aizai. Priekšā bija klinšu siena, un tās vidū ala. Pirms tās pārkare ar pazīstamo Vēstneša siluetu sava bruņotā zirga seglos.
"Wow, tas nu gan ir šaušalīgs," Emīlija čukstēja.
Vēstnesis nekustēdamies vēroja Bezvārdi pienākam tuvāk; zirgs šķita nemierīgs dīžājās un sprauslāja.
"Esi sveicināts, Bezvārdi. Jāatzīst, ka sākumam tu labi cīnījies."
"Man prieks."
"Tomēr tev jāpatrenējas cīņas mākslā, citādi tavs mūžs nebūs ilgs."
"Skaidrs."
Vēstnesis novērsa skatienu no Bezvārža un paskatījās uz Emīliju, kas, pašai nemanot, paripinājās ar krēslu tālāk no ekrāna.
"Pienācis laiks dot tev vārdu. Laiks pirmajam rituālam."
"Kas man jādara?"
Vēstnesis norādīja ar kaulaino pirkstu uz alu sev aiz muguras.
"Ej iekšā, un turpmāko pats nopratīsi. Vēlu laimi, un pieņem pareizus lēmumus! Mēs vēl tiksimies."
Vēstnesis pagrieza zirgu un aizauļoja pa šauru, gandrīz nepamanāmu taku augstu virs Bezvārža galvas.
"Pieņemu, ka man jākāpj pa šīm trepēm uz augšu?" Emīlija vaicāja.
"Jā, pa trepēm augšā un alā iekšā."
Bezvārdis pazuda kalna melnumā, un arī datora ekrānu pārņēma tumsa.
"Tagad atkal kādu bridi jāpagaida," Niks teica, "un par to nav jāstreso."
Emīlija bīdīja peli turpu un šurpu, bet kursors tā arī neparādījās.
"Tas ir nenormāli reāli," viņa pēc brīža teica. "Man bija sajūta, ka tas Vēstnesis patiešām skatās uz mani. It kā gribētu man parādīt, ka skaidri zina runa nav par čaru, bet par tā vadītāju."
"Tā tu bieži jutīsies."
Emīlija aplūkoja savu atspulgu ekrānā.
"Vai tas rituāls ir grūts? Tā kā ar sikspārņiem?"
"Nē, pilnīgi citāds. Tūlīt redzēsi."
Tuktuk! Tuktuk!
"Izklausās pēc sirdspukstiem. Kas tas ir?"
"Tas nozīmē, ka spēle turpinās. Uzklikšķini Enter."
Melnais ekrāns rādīja sarkanus burtus.
"Šis ir Erebos. Kas esi tu?"
Vai Emīlija melos? Nosauks citu vārdu?
"Es esmu Emīlija."
"Nosauc pilnu vārdu."
"Emīlija Kārvere."
Spokaini čuksti. "Emīlija Kārvere. Emīlija. Emīlija. Kārvere. EmīlijaKārvere."
Šitā viņi dara, gan sasveicinoties, gan izmēzdami bezdibenī, aizvainots nodomāja Niks. Emīlija ar acīm meklēja viņa skatienu, un viņš tai uzsmaidīja. Sak', viss kārtībā.
"Sveika, Emīlija! Sveicināta Erebos pasaulē! Pirms sāc spēlēt, iepazīstināšu tevi ar noteikumiem. Ja tie tev nepatiks, jebkurā brīdī vari pārtraukt spēli. Labi?"
"Uz to es nebiju cerējusi," nomurmināja Emīlija, rakstīdama "okay". "Jebkurā mirklī. Izklausās godīgi."
"Lieliski. Lūk, pirmais likums: tev ir dota tikai viena iespēja spēlēt Erebos. Ja to izniekosi, viss būs cauri. Tiklīdz pārkāpsi noteikumus, viss beigsies. Okay?"
"Jā."
"Otrs likums: kad spēlē, tev ir jābūt vienai. Spēlē nekad nenosauc savu īsto vārdu. Ārpus spēles nekad nemini sava čara vārdu."
Emīlija atcēla pirkstus no taustiņiem un paskatījās uz Niku.
"Tas nozīmē, ka man tevi tagad jādzen projām?"
"Raksti vienkārši "jā"," Niks atteica. "Mazliet palīdzības tev vēl noderēs."
Vai viņa tiešām to būtu izmetusi pa durvīm? Viņš vēl negribēja iet projām. Viņš gribēja būt klāt pirmajā rituālā. Varbūt pat pirmajā cīņā.
Emīlijas lūpas rotāja tikko manāms smaids, kad viņa rakstīja "okay".
"Labi. Trešais likums: spēles saturs ir noslēpums. Ne ar vienu par to nerunā. It īpaši ar nereģistrētajiem. Ar spēlētājiem tev ir ļauts aprunāties spēles laikā pie ugunskura. Taču neizplati informāciju savā draugu un ģimenes lokā. Neizplati informāciju internetā."
"Palēnām es sāku šo to saprast," Emīlija teica.
"Ceturtais likums: glabā DVD ar Erebos drošā vietā. To tev vajadzēs, lai startētu spēli. Nekādā gadījumā nekopē spēli, ja vien tev to neliek darīt Vēstnesis."