"Okay."
Ekrānā uzausa gaisma. Tā gandrīz staroja no ekrāna. Bezvārdis sēdēja saulainā meža klajumiņā, aiz viņa sabrukušais tornis, kurā bija jānotiek pirmajam rituālam.
Tiklīdz Emīlija ar peles kursoru aizskāra Bezvārdi, viņš piecēlās, kā masku noņēma seju un devās uz torni.
"Tagad būs svarīgi lēmumi," Niks brīdināja. "Neesi pārsteidzīga. Es palīdzēšu."
Bezvārdis stāvēja pie pirmās vara plāksnes. "Izvēlies dzimumu!"
"Nav pārāk svarīgi, ko tu izvēlēsies, bet vīrieši ir mazliet spēcīgāki…"
Emīlija jau bija uzklikšķinājusi "Sieviete". Bezvārža ķermenis mainījās: kļuva smalkāks, izvelvējās krūtis un gurni.
"Piedod, Nik, bet tas būs mans čars," viņa teica.
"Izvēlies tautu!"
"Labi, es neiejaukšos, bet barbari ir super," Niks atbildēja. "Viņi ir ļoti spēcīgi un var daudz ko izturēt. Ja man vēlreiz būtu dota izvēle, es izvēlētos barba…"
Taču Emīlija jau bija izvēlējusies.
Cilvēks? Vīlies viņš iesāņus lūkojās meitenē. Kāpēc viņa izvēlējās cilvēku?
"Zini, es vislabāk pazīstu pati savu veidu," viņa atbildēja uz neizteikto jautājumu. "Man patīk būt cilvēkam."
"Izvēlies izskatu!"
Emīlija savai cilvēku sievietei piešķīra īsus sarkanus un spurainus matus un ietērpa melnā: zābakos, biksēs, kreklā un jakā. Tikai josta palika sarkana, taču tāda tā bija visiem.
Ap seju viņa darbojās ilgāk, padarot to maigu, draudzīgu un mazliet smieklīgu, ar brūnām acīm un augsti izliektām uzacīm.
"Izvēlies nodarbošanos!"
"Nekas neizklausās pārāk pievilcīgi," Emīlija konstatēja. "Ja izvēlēšos būt bards, vai man būs jādzied?"
To Niks nezināja. Viņš bija bijis bruņinieks, bet spēles laikā ne reizi nebija veicis nekādus ar bruņniecību saistītus uzdevumus.
"Manuprāt, nodarbošanās nav tik svarīga," viņš paskaidroja, un Emīlija izvēlējās būt "bards".
Šajā mirklī tornī iesoļoja gnoms. Niks bija aizmirsis par šo nepatīkamo apmeklējumu pirmā rituāla laikā.
"Cilvēks, nē, cik jocīgi! Un smieklīgi, vai tev nešķiet?" viņš sveiciena vietā jautāja.
"Nē, nepavisam."
"Ho ho ho, turklāt vēl bards. Tev cīņas laikam gan nemaz nepatīk. Labāk jau tāpat vien trallināsi riņķī?"
Emīlija ignorēja gnomu un meklēja nākamo vara plāksni.
"Izvēlies spējas!"
"Dziedināšana nekam neder," Niks nekavējās piebilst. "Tā notiek uz paša dzīvības rēķina. Es to biju paņēmis, un tā bija kļūda."
Peles kursors riņķoja ap vārdiem: spēks, izturība, nāves lāsts, lavīšanās, uguns iedegšana, dzelzs āda, kāpšana…
"Dziedināšana man šķiet labākais no visa," Emīlija teica pēc brīža, ko gnoms aizvadīja, lēkādams te uz vienu, te otru pusi, izvaikstīdams un izšķobīdams visdullākās grimases.
"Spēlē taču kopā ar citiem, vai ne? Vienu reizi es kādu izdziedināšu, citā reizē viņš izdziedinās mani. Manuprāt, ļoti praktiski."
"Bet tā taču tas nenotiek!" Niks iesaucās. "Tev ir jādomā tikai par sevi. Lai tu tiec tālāk! Ja sevi novājināsi, nekas neizdosies!"
Gnoms pagrieza galvu. "Vai tu esi viena, cilvēksieviete? Vai tu ievēro otro likumu? Atbildi!"
"Protams, esmu viena. Kāpēc jautā?"
Emīlija pēkšņi nobālēja, un Niks sāka salt. Kāpēc gnoms tā pajautāja? Tas nevarēja viņus ne redzēt, ne dzirdēt. Nekādā gadījumā. To nebija varējis arī Vēstnesis.
"Es laikam pārāk kavējos," murmināja Emīlija. "Ja es būtu viena, tad izlemtu ātrāk. Domāju, ka tāpēc viņš tā prasa."
Tagad viņa sāka steigties. Izvēlējās dziedināšanu, ātrumu, uguns iekuršanu, dzelzs ādu, lēkšanu. Pēc maza brītiņa vēl pievienoja labu redzi, izturību, iešanu pa ūdens virsu, rāpšanos un lavīšanos.
"Tīri laba izvēle," paziņoja gnoms, "cilvēkam. Tikai žēl, ka tu ilgi nedzīvosi."
"Tāds liktenis," Emīlija atteica un pievērsās ieroču izvēlei. Viņa izvilka no lādes slaiku, izliektu zobenu ar smaragdiem rotātu rokturi. Pēc tam vēl nelielu bronzas vairogu.
"Smuki, bet tās diemžēl ir tikai rotaļlietas," sūkstījās gnoms.
Pēdējā plāksne: "Izvēlies vārdu!"
"Tas būs viens īsti pretīgs cilvēku vārds," jodelēja gnoms. "Petronilla, Bathilde, Aldusa vai Berthegunde? Nu? Es gaidu! Mēs gaidām! Tu taču pati arī zināsi kādu vārdu!"
Emīlija mazliet vilcinājās. "Es izdomāju. Redzēsim, ko viņš par to teiks."
Hēmera, viņa drukāja.
Nīks bija mazliet vīlies. Hēmera jau nu gan nebija nekāds skanīgais vārds. Nikam tas drīzāk izklausījās pēc virtuves kombaina nosaukuma. Savukārt gnoms izskatījās iespaidots.
"Te kāds ir baigais viszinis, ko? Ka tik kaut kas nenotiek! Hēmera! Nesaķeries ar manu kungu, cilvēciņ!"
Viņš palēcās un kliboja uz torņa izeju. Niks gandrīz gaidīja, ka tas beigās atkal izbāzīs savu neaptverami garo zaļo mēli, taču šoreiz gnoms, šķiet, laikam nebija tādā noskaņojumā. Neko neteicis, viņš aizcirta aiz sevis vārtus. No torņa sienām nobira apmetums.
"Ko viņš domāja ar to "viszini"?" Niks vaicāja.
"Tiec pats skaidrībā," Emīlija ķircinājās, "tāpat kā es gribu tālāk pati tikt skaidrībā ar spēli. Tiksimies rīt, okay? No šis vietas es spēlēšu pati."
Bet tagad tikai viss sāksies! Vilšanās kā svins iegūla kuņģī.
"Paklau, tu īsti nenovērtē. Tu daudz ātrāk tiksi uz priekšu, ja es tev palīdzēšu, un tevi tik drīz neievainos. Tici man!"
Emīlija atvienoja austiņas no iPod un pieslēdza datoram. "Tas taču bija viens no taviem padomiem šodien, vai ne? Kad man tās būs ausīs, es nedzirdēšu, ko tu saki."
"Bet…"
"Būs jau labi, Nik. Redzēji, cik aizdomīgs pirmīt kļuva gnoms? Es to varēšu, okay? Es, tāpat kā visi pārējie, ievērošu likumus un spēlēšu viena pati."
Niks padevās. "Uzmanies, ja gribēsi salasīt ogas," viņš teica. Šāds mistisks pēdējais padoms nevarēja kaitēt. "Un, ja netiksi galā vai vajadzēs palīdzību, es labprāt. Godīgi."
"Ir labi to zināt," Emīlija smaidot teica. "Paldies, Nik."
Mājās viņš Vikipēdijā pārbaudīja un uzzināja, ka Hēmera ir Ereba meita, turklāt pilnīgs tētiņa pretstats. Hēmera bija dienas, rīta un gaismas dieviete.
Mēdz teikt, ka par uzvarētāju ir jāpiedzimst. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk sliecos tam piekrist. Jau sen vairs nejūtos vīlies par to, ka nepiederu šai izredzēto kārtai, tomēr joprojām neesmu gatavs vēl vienam zaudējumam. Ja galu galā triumfēšu, triumfā es nepiedalīšos. Viss ir labi pārdomāts. Mana klātbūtne finālā nav nepieciešama, tur būs citi aktieri. Tie mana mērķa sasniegšanā ieguldīs visus savus spēkus.
Drīz, tas notiks jau pavisam drīz. Tad mana daļa būs paveikta un es varēšu iet. Beigās būs uzvarētāji un zaudētāji. Kurš uzvarēs? Tas uz lietu neattiecas. Nozīme ir tikai zaudētājiem, un es lūdzu, lai zaudējums ķer īstos.
24
Līdz ar modinātāja zvanu Nika domas atgriezās pie rīta dievietes. Hēmera. Viņš nespēja sagaidīt Emīlijas stāstu: ko viņa bija piedzīvojusi, kā gājis, vai jau saņēmusi kādu uzdevumu. Niks tai palīdzētu, un gan jau drīz atkal varētu skatīties, kā viņa spēlē. Varbūt no malas bija vieglāk saskatīt kopsakarības. Rīcības modeļus. Niks svilpodams nomazgājās dušā un dziedādams apģērbās. Šī būs laba diena.
Parasti Emīlija skolā ieradās jau pirms viņa, pļāpāja ar draudzenēm vai ar Ēriku -, bet šodien Niks meiteni nekur nemanīja. Taču redzēja Ēriku, kurš pļāpāja ar dažām vienpadsmitās klases meitenēm. Ēriks izskatījās mazāk saspringts nekā iepriekšējās dienās. Šķita, ka Aišas radītais šoks bija pārvarēts. Bet vai viņš turpmāk iesaistīsies aktivitātēs pret Erebos? Niks par to šaubījās. Ēriks izskatījās priecīgs vairs neatrasties uzmanības centrā.