Tur jau nāca Emīlija. Viņa gāja ātri, kā steigdamās. Ēriks aicinoši pamāja, bet Emīlija, knapi atņēmusi sveicienu, devās tālāk. Pie pašiem skolas vārtiem viņa panāca Niku.
"Čau, Emīlij!"
"Čau!"
Skaidrs, ka visu priekšā viņa nevarēja runāt par Erebos, bet vismaz piemiegt ar aci, sazvērnieciski uzsmaidīt… vai tiešām nedos kādu zīmi? Niks to meklēja meitenes sejā, tomēr seja palika neizteiksmīga kā balta siena.
"Ceturtajā stundā? Bibliotēkā?" Niks, juzdamies neērti, čukstēja.
Emīlija paraustīja plecus: "Tad jau manīs." Un, nebilduši ne vārda, pameta Niku vienu.
Tālāk priekšā stāvēja Rašids un Aleksis, un Emīlija devās tieši turp. Ko viņai no tiem vajadzēja? Niks vairs neko nesaprata, tikai neticīgi vēroja Emīliju kāri tveram katru vārdu, kas nāca pār Alekša lūpām, kad tas, plaši žestikulēdams un noslēpumaini savilkdams seju, kaut ko sāka stāstīt. Tikai ko? Viņš taču nevarēja izpaust sīkumos informāciju par spēles niansēm.
Niks visu dienu vēroja Emīliju, bet viņa no tā vairījās, lūkojās Nikam garām vai cauri, un ne uz mirkli viņam meiteni neizdevās notvert vienu.
To, ka viņam nemitīgi seko Kolins, Niks pamanīja tikai pēcpusdienā. Droši vien tāpēc, ka tik ļoti bija koncentrējies uz Emīliju. Lai kur Niks uzturējās, tuvumā grozījās Kolins. Nevarēja saprast, vai tas viņu novēroja, bet visu laiku turpat vien bija kā tāda tumša ēna. Niks apsvēra, vai viņam vajadzētu pieiet pie Kolina, aprunāties un padarīt par nebijušu aizvakardienas strīdu. Lai vai kā reiz viņi bija draugi, turklāt nebūt ne tik sen. Tomēr Niku atturēja iespējamība, ka Kolins varētu būt rakstījis draudu vēstuli Džeimijam vai pat sabojājis velosipēda bremzes. Niks nespētu savaldīties, ja Kolins izmestu kaut vienu neapdomīgu piezīmi, un salauztu viņam degunu.
Jo vairāk uz pēcpusdienu sliecās diena, par kuru Niks tik ļoti bija priecājies, jo lielāks mulsums viņu pārņēma. Labākais daugs gulēja komā, viņi ar Kolinu izvairījās no satikšanās, un Emīlija tēloja, ka viņš vispār neeksistē. Kādreizējie čomi, piemēram, Džeroms, uz Niku raudzījās ar aizdomām. No spēles izkritušie kā Gregs izlikās neredzami un pat nemēģināja iesaistīties sarunās.
Kaut kad šajā pēcpusdienā Niks skolas pagalmā satika zaļo trenci. Meitenei, kas to valkāja, bija jābūt Darlīnai Pemberei. Niks viņu zināja tikai pēc izskata, bet atcerējās, ka Džeimijs bija metis uz viņu aci. Džeimija labā Nikam tagad bija jādara viss iespējamais.
Niks palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav Kolina. Viņš nekādā gadījumā neuzdrošinātos runāt ar Darlīnu, ja netālu būtu sekotājs. Taču no Kolina nekur nebija ne miņas. Nu tad aiziet, ātri!
Viņš pavilka Darlīnu projām no abām meitenēm, ar ko viņa saru nājās. "Paklau, Darlīn, vai tu vakar jakas kabatā atradi kādu zīmīti? Vai varbūt kaut kur citur, piemēram, kādā no grāmatām?"
Darlīna uzlūkoja Niku, pa pusei ieinteresēta, pa pusei nobijusies. "Nē. Kāpēc tā vaicā?"
"Tāpat vien. Ja atradīsi, savāc un atdod Vatsona kungam, bet tā, lai neviens cits to nepamana."
Darlīna kodīja apakšlūpu. "Vai tādu zīmīti, kādu atrada Muhameds? Vai Džeremijs?"
Kas bija Muhameds un Džeremijs?
"Kas tās bija par zīmītēm?"
Meitene paraustīja plecus. "Es nevarēju labi saskatīt, bet tās bija drukātas ar datoru un izprintētas, nevis rakstītas ar roku. To es zinu. Muhameds pēc tam saslima, nav skolā jau divas dienas. Vai tu zini, kas zīmītēs rakstīts?"
Niks noraidoši pašūpoja galvu. "īsti nezinu. Vai drīkstu vēl ko jautāt?"
Darlīnas smaidā jautās gaidas, un Niks cerēja, ka tās nav saistītas ar viņu. Niks palūkojās apkārt.
"Iekšā? Vai ārā?"
Viņa sākumā nesaprata. Niks parādīja dažas cīņas kustības.
"Ā! Diemžēl ārā. Bet ar mani viņi tā nevarēs izrīkoties. Es mēģinu spēli dabūt vēlreiz, meklēju vairākos veikalos un vēl…"
"Labāk liecies mierā," Niks teica. "Viss beidzies. Izliecies, ka tādas spēles nekad nav bijis."
"Bet…"
"Es zinu. Un tomēr."
Darlīna raudzījās Nikā lielām acīm. Niks mēģināja viņu iztēloties kopā ar Džeimiju parkā uz soliņa, kino, ziedu pļavā. Skaisti. Viņš cerēja, ka Darlīna pajautās par Džeimiju, bet nejautāja.
Vakarā Niks sēdēja savā istabā un nezināja, ko iesākt. Skaidrs bija vienīgi tas, ka viņš nespēja izturēt neziņu. Ja godīgi, Emīlija izturējās loģiski, ignorēdama Niku. Noteikti. Tikai… tikai spēle kaut kādā veidā bija viņu padarījusi nesimpātisku Emīlijai. Niks vizualizēja ainu, kas viņu nelika mierā jau visu dienu: Vēstnesis atklāj Emīlijai, ka Niks viņu virtuāli izspiegojis, ka piedalījies ieroča noslēpšanā skolas pagalmā. Un visam kronis būtu, ja vēl uzrastos fotogrāfija ar viņu un Brainu kafejnīcā. Tad gan viņš Emīlijas acīs būtu pilnīgi caurkritis.
Tas bija pilnīgs sviests. Emīlija izturējās vēsi, jo vajadzēja izlikties, un viņa to uztvēra nopietni. Viņš tai piezvanīs un visu noskaidros. Tagad.
Taču Emīlija uz mobilo neatbildēja, nepieslēdzās pat balss pastkaste. Pēc desmit minūtēm Niks mēģināja vēlreiz, pēc pusstundas atkal. Bez rezultāta.
Nūjā, viņa droši vien spēlēja. Niks jau arī pats nebija atbildējis uz zvaniem, kad spēlēja.
Vai aizbraukt pie viņas? Jā, kā tad! Sacelt trauksmi, līdz pamodīsies depresijas nomāktā mamma, jo Emīlija ar austiņām uz ausīm durvju zvanu droši vien nedzirdēs. Tas patiesībā attiecās arī uz mobilo.
Viņš apsēdās pie datora un domāja, ko iesākt. Iesērfoja deviantart un pārbaudīja, vai Emīlija nav ierakstījusi ko jaunu. Taču pēc Nakts dzejoļa, ko Niks jau bija lasījis, nekas jauns klāt nebija nācis.
Atlikušo vakara daļu Niks pavadīja kopā ar mammu un tēti pie televizora. Viņš jau bija aizmirsis, kad pēdējoreiz tā bija darījis. Tētis par šo vakaru ļoti priecājās, to varēja skaidri redzēt. "Nevar taču nemitīgi zubrīties," viņš teica un tēvišķīgi paplikšķināja Nikam pa pakausi.
Šajā naktī Niks sapņoja par Erebos kapsētu un izmisis meklēja Sariusa kapakmeni, bet uzrakstus uz kapakmeņiem veidoja kaut kādas noslēpumainas un nesaprotamas zīmes.
Pēc tam Emīlija vairākas dienas skolā nerādījās. Ķīmijas stundas laikā Niks sēdēja un blenza uz viņas tukšo vietu. Gribējās kaukt. Šo ricības modeli viņš pazina. Spēle bija ņēmusi virsroku pār Emīliju tāpat kā pār visiem pārējiem.
Es nedrīkstēju viņu atstāt ar to vienu. Kāpēc gan lai tieši Emīlija būtu imūna? Taču tagad jau bija par vēlu. Te nekas nebija līdzams.
Viņa ar mani vairs nesarunāsies, nelaidīs sev ne tuvumā, tikai gribēs precīzi izpildīt uzdevumus. Viņam vajadzēja vairāk pastāstīt Emīlijai par spēli, bet tā vietā viņš bija meitenei ļāvis neaizsargātai mesties atklātā ugunī.
Starpbrīdī Niks mēģināja sazvanīt Emīliju, bet viņa, protams, klausuli necēla. Nu labi. Tad viņš pēc skolas pie tās aizbrauks.
Pieņēmis šo lēmumu, Niks uzreiz jutās labāk. Viņš ar Emīliju runās un atgādinās par kopīgo plānu: apturēt Erebos. Tāda taču bija viņas ideja.
Atvieglojums saglabājās līdz angļu valodas stundai, kad Niks atvēra grāmatu un atrada salocītu lapiņu, kuru pats tur nebija ielicis.
Sirds sāka sisties ātrāk. Niks atlocīja lapiņu.
"Džeimijam blakus ir viena tukša gulta." Tā tur bija rakstīts neveikliem drukātiem burtiem.
Niks dziļi ievilka elpu un cerēja, ka neviens nebija pamanījis viņa izbailes. Galvu nepagriezis, Niks mēģināja ar acīm sameklēt kādu, kurš varētu vērot viņa reakciju uz zīmīti, taču visi izskatījās gluži nevainīgi. Helēna pārmaiņus žāvājās un kasīja sev muguru. Kolins? Lasīja. Dens un Aleksis sačukstējās. Varbūt viņi? Aleksis Nikam vienmēr tik uzsvērti laipni uzsmaidīja; varbūt tas bija viņa maskēšanās paņēmiens.